Mario Pjūzo - Krusttēvs

Otrs dēls Frederiko, saukts Freds vai Fredo, piederēja pie tā tipa, kādu ikviens itālietis karsti vēlas redzēt savā bērnā. Uzticams un paklausīgs, allaž gatavs pakalpot tēvam, viņš vēl trīsdesmit gadu vecumā dzīvoja kopā ar vecākiem. Freds bija augumā neliels un drukns. Viņu nevarēja saukt par skaistu, bet galvas veidojumā iezīmējās tās pašas ģimenei raksturīgas Kupidona līnijas, virs apaļās sejas kuploja tāds pats cirtainu matu mežs, tikai lūpu izliekums bija skarbāks, bez juteklības. Tēvam Freds bija liels atbalsts, un, lai gan viņam piemita nosliece uz patstāvību un rakstura stingrību, viņš nekad nestrīdējās tēvam pretī, nekad nepārsteidza viņu ar skandalo­zām mīlas dēkām. Taču, par spīti visām šīm vērtīgajam īpašībām, viņam trūka tās magnētiskās personības, tā pirmat­nīgā spēka un iekšējā spara, kas tik ļoti nepieciešami vadošam cilvēkam, un arī viņš nelikās piemērots kandidāts ģimenes biznesa turpinātāja postenim.

Trešais dēls, Maikls Korleone, nestāvēja līdzās tēvam un brāļiem, bet sēdēja pie galdiņa attālākajā dārza stūrī. Taču pat tur viņš nespēja izbēgt no ģimenes draugu uzmanības.

Maikls Korleone bija Dona jaunākais dēls un vienīgais no viņa bērniem, kurš atteicies iet tēva norādītajā virzienā. Viņa sejā neredzēja brāļiem raksturīgās Kupidona līnijas, un viņa ogļmelnie mati bija gandrīz taisni. Maikla ādas krāsai piemita olīvbrūns dzidrums, kas lieliski piederētos meitenei. Viņa skaistums bija sievišķīgi pasmalks. Zināmu laiku viņš pat bija licis Donam bažīties par savu nevīrišķību. Taču visām raizēm pienāca gals, kad Maiklam apritēja septiņpadsmit gadu.

Tagad šis jaunākais dēls sēdēja pie galdiņa dārza attālā­kajā stūrī, atklāti pauzdams savu brīvi izvēlēto nošķirtību no tēva un ģimenes. Viņam līdzās sēdēja jauna amerikāņu meitene, par kuru visi jau bija dzirdējuši, bet kuru līdz šodienai neviens nebija redzējis. Maikls, protams, bija ievēro­jis visu cieņu un pieklājību un iepazīstinājis ar meiteni visus kāzu viesus un savus ģimenes locekļus. Tie par viņu nebija sajūsmā. Pārāk kalsna, pārāk gaiša, sievietei nederēja tik gudra seja, meitenei nederēja tik brīvas manieres. Arī viņas vārds šiem ļaudīm skanēja svešādi — meiteni sauca Keja Edamsa. Ja viņa tiem būtu pastāstījusi, ka viņas senči apmetu­šies Amerikā pirms divsimt gadiem un ka viņas vārds ir visai parasts amerikāņu vidū, ļaudis būtu tikai paraustījuši plecus.

Ikviens viesis ievēroja, ka Dons šim trešajam dēlam neveltī daudz uzmanības. Pirms kara Maikls bija viņa mīļākais dēls, un visas pazīmes liecināja, ka tieši viņš iecerēts par mantinieku ģimenes biznesa tālākai vadīšanai, kad apstākli to prasīs. Miaiklam pilnībā piemita tēva klusais spēks un gudrība, iedzimta instinktīva spēja rīkoties un izturēties tā, lai ikviens nešaubīgi justu cieņu pret viņu. Bet, kad sākās Otrais pasaules karš, Maikls Korleone brīvprātīgi iestājās flotē, ignorēdams tēva kategorisko protestu.

Donam Korleonem nebija ne mazākās vēlēšanās pieļaut, lai viņa jaunākais dēls ietu bojā, kalpodams kādai svešai varai. Viņš uzpirka ārstus, panāca slepenas vienošanās, izdeva daudz naudas, lai nodrošinātos pret šādu iespēju. Bet Maik­lam tolaik bija divdesmit viens gads, un pret viņa gribu nekas nebija izdarāms. Viņš aizgāja brīvprātīgajos un piedalījās kaujās Klusajā okeānā, kļuva par kapteini, ieguva vairākas medaļas. 1944. gadā žurnālā «Life» parādījās Maikla attēls kopā ar viņa veikto varoņdarbu izklāstu. Kāds draugs šo žurnālu parādīja Donam Korleonem (viņa paša ģimenes locekļi to neuzdrošinājās darīt), un Dons nicinoši norūca: — 5os brīnumus viņš veic svešinieku labā.

Kad 1945. gada sākumā Maiklu Korleoni demobilizēja un nosūtīja atveseļoties pēc nopietna ievainojuma, viņš pat nenojauta, ka šo demobilizāciju panācis tēvs. Dažas nedēļas Maikls nodzīvoja mājās un tad, ne ar vienu neapspriedies, iestājās Dārtmutas koledžā Hanoverā, Ņūhempšīras štatā, un atkal atstāja tēva mājas. Un atgriezās tagad, lai apsveiktu kāzu dienā savu māsu un parādītu tuviniekiem pats savu nākamo sievu, šo pelēcīgo amerikāņu skuķi.

Maikls Korleone izklaidēja Keju Edamsu, stāstīdams viņai dažādas tenkas par spilgtākajiem kāzu viesiem. Viņam par uzjautrinājumu Keja atzina šos ļaudis par eksotiskiem, un Maikls, kā vienmēr, apbrīnoja viņas patieso interesi par visu jauno un nepazīstamo. Beidzot Kejas uzmanību piesaistīja neliela cilvēku grupa, kas pulcējās ap pašdarītā vīna mucu. Šie cilvēki bija Amerigo Bonasera, maiznieks Nadzorīne, Entonijs Kopola un Luka Brāzi. Ar sev raksturīgo vērīgumu Keja atzina, ka šie četri vīri neizskatās īpaši laimīgi. Maikls pasmaidīja.— Un nav jau arī,— viņš teica.— Šie ļaudis vēlas sastapt tēvu personīgi. Viņi grib lūgt kādus pakalpojumus.

Patiesi, viegli varēja ievērot, ka šie četri vīri pastāvīgi seko Donam ar acīm.

Kamēr Dons stāvēja durvīs, sasveicinādamies ar viesiem, asfaltētās gatves viņā malā apstājās melns ševrolets. Divi vīri priekšējā sēdeklī izvilka no svārkiem piezīmju grāmatiņas un, nemaz necenzdamies slēpt savus nolūkus, sāka pierakstīt pārējo gatvē atstāto mašīnu numurus. Sanijs pagriezās pret tēvu.— Tie tur noteikti ir kruķi,— viņš teica.

Dons Korleone paraustīja plecus.— Iela nepieder man. Viņi var darīt, kas viņiem tīk.

Sanija parupjā, jutekliskā seja pietvīka dusmās.— Kretīni nolādētie, neko viņi nespēj cienīt!—Viņš nokāpa no lieveņa un devās uz gatves pusi melnā ševroleta virzienā. Piegājis pie mašīnas, viņš draudīgi piegrūda savu saniknoto seju gluži klāt šofera sejai, bet tas, ne aci nepamirkšķinājis, atsita vaļā kabatas portfeli, parādīdams zaļu dienesta apliecību. Ne vārda neteicis, Sanijs atkāpās. Viņš sulīgi nospļāvās, tīši trāpīdams mašīnas aizmugures durvīm, un devās projām. Viņš cerēja, ka šoferis izkāps no mašīnas un sekos viņam pa gatvi, bet tas nenotika. Atgriezies uz lieveņa, Sanijs teica tēvam: — Tie ir FIB vīri. Visus numurus pieraksta, maitasgabali.

Dons Korleone zināja, kas tie par ļaudīm. Viņa tuvākie draugi jau iepriekš bija brīdināti, lai nebrauc uz kāzām paši savās mašīnās. Un, lai gan viņam nepatika dēla muļķīgais dusmu izvirdums, savā ziņā tas pat nāca par labu. Tas noteikti pārliecināja nelūgtos viesus, ka viņu ierašanās ir negaidīta un neviens uz to iepriekš nav sagatavojies. Tādēļ pats Dons Korleone nejuta dusmu. Viņš jau sen bija iemācījies, ka sabiedrības mestie apvainojumi ir jāpacieš, mierinot sevi ar apziņu, ka šai pasaulē arvien pienāk brīdis, kad visneievēroja­mākais, ja vien viņš prot turēt acis vaļā, spēj atriebties visvarenākajam. Tieši šī apziņa neļāva Donam zaudēt iecietīgo pazemību, ko apbrīnoja visi viņa draugi.

Dārzā aiz mājas sāka spēlēt orķestris. Visi viesi bija ieradušies. Dons Korleone atmeta domas par traucējošo starpgadījumu un veda dēlus pie viesību galda.

Lielajā dārzā pulcējās jau simtiem viesu. Daži dejoja uz ziediem rotātas koka deju grīdas, citi sēdēja pie garajiem galdiem, kas bija apkrauti vircotiem ēdieniem un krūkām ar tumšu mājas vīnu. Līgava Konija Korleone, krāšņi tērpta, kopā ar līgavaini, līgavas māsām un vedējiem sēdēja pie galdiņa uz īpaša paaugstinājuma. Tas bija vecmodīgs izkārtojums pēc itāliešu zemnieku paražām. Līgavas gaumē gan tas īsti nebija, taču Konija tika piekritusi veclaicīgām kāzu svinībām, lai darītu prieku tēvam, kuru tik ļoti bija sarūgtinājusi viņas vīra izvēle.