Mario Pjūzo - Krusttēvs

Maiznieks pastāstīja Donam par savu meitu un Enco. Jauks itāliešu puisis no Sicīlijas nokļuvis amerikāņu armijas gūstā un nosūtīts uz Savienotajām Valstīm, kur, līdzīgi citiem karagūstekņiem, norīkots darbā, lai palīdzētu pieveikt kara laika grūtības. Un, lūk, starp krietno Enco un Nadzorīnes loloto Katerīnu dzimusi skaidra un godīga mīla, bet tagad, kad karš beidzies, nabaga puisi sūtīs atpakaļ uz Itāliju un Nadzorīnes meita neapšaubāmi mirs ar salauztu sirdi. Vienīgi Krusttēvs Korleone varētu palīdzēt šiem nelaimes piemeklētajiem mīlē­tājiem. Viņš ir to pēdējā cerība.

Aplicis roku Nadzorīnem ap pleciem, Dons kopā ar maiznieku soļoja turp un atpakaļ pa istabu, palaikam saprotoši pamādams ar galvu, lai runātājs nezaudētu drosmi. Kad maiznieks beidza savu stāstu, Dons Korleone viņam uzsmai­dīja un teica:— Mīļais draugs, met visas savas raizes pie malas!— Tad viņš sāka skaidrot, kas darāms. Jāiesniedz lū­gums apgabala Kongresa loceklim. Kongresa loceklis ierosi­nās īpašu likumprojektu, kas ļaus Enco kļūt par Amerikas pilsoni. Kongress šo likumprojektu noteikti pieņems. Neliela privilēģija, kādas tie blēži labprāt sniedz cits citam. Dons Korleone paskaidroja, ka šāds darījums maksās naudu. Pašrei­zējā cena—divi tūkstoši dolāru. Viņš pats, Dons Korleone, garantēdams vēlamo rezultātu, varētu pieņemt samaksu. Vai draugs ir ar mieru?

Maiznieks enerģiski pamāja ar galvu. Viņš nebūt negaidīja šādu pakalpojumu par velti. Pats par sevi saprotams, ka īpašs Kongresa lēmums nevar būt lēts. Nadzorīne pateicās gandrīz vai ar asarām acīs. Dons Korleone pavadīja viņu līdz durvīm, paskaidrodams, ka nosūtīs uz maiznīcu cilvēkus, kuriem viss būs zināms un kuri nokārtos visus sīkumus, izpildīs vajadzīgos dokumentus. Pirms iziešanas dārzā maiznieks cieši apskāva Donu.

Heigens pasmaidīja.— Labs ieguldījums Nadzorīnem. Znots un lēts mūža palīgs maiznīcā par nieka divtūkstoš dolāriem.— Viņš bridi apklusa, tad jautajā:— Kam uzticēt šo lietu?

Dons Korleone pārdomādams sarauca pieri.— Mūsējam ne. Uzdod to ebrejam no kaimiņu apgabala. Un mini citas māju adreses. Tagad, kad karš beidzies, droši vien būs daudz līdzīgu gadījumu. Mums vajadzētu Vašingtonā vēl dažus cilvēkus, kas nodarbotos ar šo pieplūdi un neļautu cenām celties.

Heigens atzīmēja savā blociņā: «Kongresa loceklim Luteko nedot. Mēģināt Fišeru.»

Nākamais cilvēks, ko Heigens ieveda kabinetā, griezās pie Dona ar ļoti vienkāršu lūgumu. Šo vīru sauca Entonijs Kopola, un Dons Korleone jaunības dienās bija strādājis kopā ar viņa tēvu dzelzceļa šķirotavā. Kopolam vajadzēja piecsimt dolāru konditorejas veikala atvēršanai — bija nepieciešams noguldī­jums iekārtai un īpašai krāsnij. Sīkāk neminamu iemeslu dēļ kredītu Kopola dabūt nevarēja. Dons pameklējās kabatā un izvilka banknošu paciņu. Tur nepietika. Viņš saviebās un sacīja Tomam Heigenam:— Aizdod man simt dolāru, atdošu pirmdien, kad iešu uz banku.

Lūdzējs mēģināja iebilst, teikdams, ka pietiek ar četriem simtiem, bet Dons Korleone tikai paplikšķināja viņam pa plecu, it kā atvainodamies:— Šīs kāzu kaprīzes man drusku nosūkušas skaidro naudu.— Viņš paņēma Heigena pasniegto naudas­zīmi un kopā ar savu banknošu paciņu pasniedza to Entonijam Kopolam.

Heigens vēroja notiekošo ar klusu apbrīnu. Dons allaž mēdza atgādināt — ja esi augstsirdīgs, piešķir savai augstsirdī­bai personisku raksturu. Cik glaimotam jājūtas Entonijam Kopolam, ja tāds vīrs kā Dons aizņemas naudu, lai aizdotu viņam! Kopola, protams, zināja, ka Dons ir miljonārs, bet cik gan ir tādu miljonāru, kuri trūcīga drauga dēļ būtu ar mieru paciest kaut vai niecīgu neērtību?

Dons jautājoši pacēla galvu. Heigens sacīja:— Sarakstā gan tas nav minēts, bet jūs vēlas redzēt arī Luka Brāzi. Gribot apsveikt jūs personiski. Viņš saprot, ka publiski to nevar darīt.

Pirmo reizi Dons izskatījās neapmierināts.— Vai tas nepie­ciešams?— viņš izvairīgi jautāja.

Heigens paraustīja plecus.— Jūs viņu pazīstat labāk nekā es. Bet viņš jūtas ļoti pateicīgs, ka ielūdzāt viņu kāzās. Šis vīrs to nepavisam nebija gaidījis. Laikam grib izpaust savu patei­cību.

Dons Korleone pamāja ar galvu un ar žestu norādīja, lai ieved Luku Brāzi.

Dārzā viesu pulkā arī Keja Edamsa bija ievērojusi Luku, un viņu baismi pārsteidza drūmā mežonība šī vīra sejā. Meitene pajautāja par viņu Maiklam. Atvezdams Keju līdzi uz kāzām, Maikls bija cerējis, ka šis notikums palīdzēs viņai pakāpeniski un netieši, bez īpaša trieciena izzināt patiesību par viņa tēvu. Taču pagaidām likās, ka Keja uzskata viņu par parastu biznesmeni ar mazliet apšaubāmiem ētikas principiem. Maikls nolēma neuzkrītoši atklāt viņai daļu patiesības. Viņš paskaid­roja, ka Luka Brāzi ir vīrs, no kura bīstas visa Ņujorkas austrumdaļas melnā pasaule. Par viņa lielāko talantu uzskatot prasmi veikt slepkavību pilnīgi vienam, bez līdzdalībniekiem, jo tas automātiski padara noziegumu gandrīz neatklājamu un netiesājamu. Maikls saviebies piebilda:— Es jau nezinu, cik tajās tenkās patiesības. Zinu tikai, ka viņš tēvam ir tāds kā draugs.

Keja pirmoreiz sāka saprast. Mazliet neticīgi viņa jautāja:—Tu taču negribi teikt, ka tāds cilvēks strādā tavam tēvam? Velns lai parauj, Maikls nodomāja, tad teica skaidri un gaiši:—Gandrīz pirms piecpadsmit gadiem atradās daži, kas gribēja pievākt sev tēva eļļas importa firmu. Viņi mēģināja tēvu nogalināt, un tas viņiem gandrīz arī izdevās. Tad Luka Brāzi ņēma to lietu savās rokās. Stāsta, ka viņš divu nedēļu laikā nolicis pie zemes sešus vīrus un ar to beidzies slavenais olīveļļas karš.— Maikls pasmējās, it kā vērsdams sacīto par joku.

Keja nodrebinājās.— Tu gribi sacīt, ka uz tavu tēvu šāvuši gangsteri?

Pirms piecpadsmit gadiem,— atbildēja Maikls.— Kopš tā laika viss bijis mierīgi.— Viņš bažījās, vai tikai nav par daudz izrunājies.

Tu pūlies mani iebiedēt,— teica Keja.— Tu gluži vien­kārši negribi, lai es precos ar tevi.— Viņa uzsmaidīja Maiklam un iebukņīja viņam ar elkoni.— Neko teikt, gudri izdomāts.

Maikls pasmaidīja pretī.— Es tikai gribu, lai tu par to labi padomā,— viņš teica.

— Vai tiešām šis vīrs nogalināja sešus cilvēkus?— Keja jautāja.

— Tā vismaz apgalvoja avīzēs,— Maikls atbildēja. — Neviens to nekad nav pierādījis. Bet ar Luku saistās vēl kāds stāsts, ko neviens nekad neizpauž. Tas ir kaut kas tik baigs, ka pat tēvs nekad par to nerunā. Toms Heigens to zina, bet man nestāsta. Reiz es pa jokam jautāju: «Kad es beidzot būšu pietiekami pieaudzis, lai dzirdētu stāstu par Luku Brāzi?» Toms man atteica: «Tad, kad tev būs simt gadu.»— Maikls iedzēra malciņu vīna.— Tur slēpjas kas pamatīgs. Tur slēpjas viens pamatīgs Luka.

Luka Brāzi patiesi bija tāds vīrs, kurš varēja iztrūcināt pašu nelabo ellē. Augumā neliels un drukns, masīviem pleciem un pakausi, viņš izskatījās tik draudīgs, ka pati viņa klātbūtne jau šķita izplatām briesmu signālus. Lūkas seja bija viena vienīga ļaunuma maska. Brūnās acis zalgoja salti un nedzīvi, bez mazākā siltuma, kādu mēdz izstarot šī krāsa. Mutes vaibsti atbaidīja ne tik daudz ar savu cietsirdību, kā ar stingo nejutību; sakniebtās lūpas bija plānas un zilganas.

Tikpat baisminoša kā Brāzi izdaudzinātā mežonība bija viņa apbrīnojamā padevība Donam Korleonem. Luka Brāzi bija viens no galvenajiem balstiem Dona varenības sistēmā. Šāda tipa cilvēku reti gadījās sastapt.