Mario Pjūzo - Krusttēvs

Līgavainis Karlo Riči bija jauktenis — sicīlieša un ziemeļitālietes dēls. No mātes viņš bija mantojis blondos matus un zilās acis. Karlo vecāki dzīvoja Nevadās štatā, no kurienes dēls bija aizbraucis pēc nelielas saķeršanās ar likumu. Ņujorkā viņš iepazinās ar Saniju Korleoni un tā māsu. Dons Korleone, protams, nosūtīja uz Nevadu uzticamus draugus, kuri noskaid­roja, ka ar policiju Karlo saskrējies tāpēc, ka jaunības muļķībā neapdomīgi apgājies ar šaujamieroci. Nekā nopietna tur nebija, tā ka šo pārkāpumu viegli varēja dzēst no papīriem un atstāt puisi ar tīru biogrāfiju. Pie viena šie Dona izlūki atveda sīkas ziņas par legālajām azartspēlēm Nevadā, kas Donu sevišķi interesēja un kam viņš turpmāk veltīja daudz uzmanī­bas. Dons prata gūt labumu visur — tas bija viens no viņa varenības cēloņiem.

Koniju Korleoni nevarēja saukt par skaistuli — viņa bija kalsna, nervoza, un visas pazīmes liecināja, ka vēlākajos gados viņa kļūs ķildīga sieva. Taču šodien baltais līgavas tērps un starojošā jaunavība piešķīra viņai tādu pievilcību, ka Konija gandrīz izskatījās skaista. Zem koka galdiņa viņas roka gulēja uz līgavaiņa muskuļotā augšstilba. Jutekliski izliektās lūpas savilkās, sūtot viņam gaisa skūpstu.

Konija uzskatīja savu līgavaini par izcilu skaistuli. Agrā jaunībā Karlo Riči bija strādājis smagu fizisku darbu tuksnesī zem klajas debess. Tagad par to atgādināja lielās, spēcīgās rokas un platie pleci, kas izspīlēja smokinga augšdaļu. Viņš gozējās līgavas jūsmīgajos skatienos un laiku pa laikam piepildīja viņas vīna glāzi. Karlo bija izcili uzmanīgs pret Koniju, it kā viņi abi spēlētu noteiktas lomas kādā izrādē. Bet acis viņam zibēja, metot slepenus skatienus uz zīda maciņu pie līgavas labā pleca—tas bija piebāzts pilns ar naudas­līmju aploksnēm. Nez cik tur varētu būt? Desmit tūkstoši? Divdesmit tūkstoši? Karlo Riči pasmaidīja —tas ir tikai sākums. Viņš kā nekā ir ieprecējies karaliskā ģimenē. Tiem nu vajadzēs par viņu parūpēties.Viesu pūlī zīda maciņu vēroja vēl kāds kustīgs jauneklis gludi pieglaustiem matiem. Tīrā ieraduma dēļ Polijs Gato iztēlojās, kā būtu, ja viņš nolaupītu šo biezo naudas zutni. Šī doma viņu tīkami izklaidēja. Tomēr Polijs labi zināja, ka tā ir tikai dīka, nevainīga sapņošana, gluži tāpat kā bērni daždien sapņo satriekt tankus ar rotaļu šautenēm. Viņš sāka vērot savu bosu. Tuklais pusmūža vīrs Pīters Klemenca pa koka dejas grīdu grieza jaunas meičas jautrā lauku tarantellā. Šis nepa­rasti garais, neparasti milzīgais vīrs dejoja tik viegli un nepiespiesti, masīvo vēderu nekaunīgi balstīdams pret jau­nāko, augumā sīkāko sieviešu krūtīm, ka visi viesi aplaudēja. Vecākās sievietes tvēra Klemencu aiz rokas, lai kļūtu par viņa nākamajām partnerēm. Jaunākie vīrieši ar cieņu atbrīvoja dejas grīdu un nostājās malā, sizdami plaukstas mandolīnas temperamentīgo strinkšķu ritmā. Kad Klemenca beidzot atkrita krēslā, Polijs Gato pienesa viņam ledusauksta melna vīna glāzi un ar savu zīda mutautu noslaucīja bosa norasojušo, augsto pieri. Elsdams kā tvaika mašīna, Klemenca lieliem malkiem tukšoja vīna glāzi. Taču paldies vietā viņš Polijam strupi teica:— Neblenz tik daudz uz dancotājiem, dari, kas tev darāms! Apstaigā apkārtni un paskaties, vai viss kārtībā!Polijs ieslīdēja pūlī. Orķestra vīri nolika instrumentus, lai brīdi iestiprinātos. Kāds pajauns cilvēks, vārdā Nino Valenti, pacēla pamestu mandolīnu, uzlika kreiso kāju uz krēsla un sāka dziedāt parupju sicīliešu mīlas dziesmu. Nino Valenti varēja saukt par izskatīgu vīrieti, kaut gan viņa seja bija pietūkuši no pastāvīgas dzeršanas. Arī šobrīd Nino jau bija iereibis. Viņš izteiksmīgi valbīja acis, ar patiku izgaršodams divdomīgos dziesmas vārdus. Sievietes spiedza aiz sajūsmas, un vīri korī kopā ar dziedātāju izkliedza katra panta pēdējo vārdu.

Lai gan Dona Korleones tuklā sieva sajūsmināta spiedza kopā ar citiem, pats Dons, kura puritāniskie uzskati šajā jomā bija pazīstami, taktiski nozuda mājā. To redzēdams, Sanijs Korleone devās pie līgavas galdiņa un apsēdās blakus jaunajai līgavas māsai Lūsijai Mančīni. Viņi varēja justies droši. Sanija sieva virtuvē veica pēdējos apdares darbus svētku tortei. Sanijs kaut ko iečukstēja meitenei ausī, un viņa piecēlās. Sanijs brīdi nogaidīja, tad neuzkrītoši sekoja viņai cauri pūlim, laiku pa laikam apstādamies pārmīt vārdu ar kādu no viesiem.Visu acis viņiem sekoja.

Lūsija bija jau nobriedusi meiča «ar reputāciju», pilnīgi amerikanizējusies trijos koledžā pavadītajos gados. Jau kāzu sagatavošanas laikā viņa bija sākusi flirtēt ar Saniju Korleoni — ķircinoši, rotaļīgi, kā, pēc viņas domām, drīkstēja izturēties pret līgavas vedēju un savu kāzu ceremoniju partneri. Tagad, iesārto tērpu mazliet pacēlusi no zemes, māksloti nevainīgu smaidu uz lūpām, Lūsija Mančīni iegāja mājā un vieglā solī uzskrēja augšup pa kāpnēm uz vannasistabu.

Tur viņa brīdi uzkavējās. Kad meitene iznāca ārā, Sanijs Korleone stāvēja nedaudz augstāk uz kāpņu laukumiņa un māja viņai, mudinādams nākt augšā.

Dona kabinetā, mazliet paaugstinātā stūra istabā, stāvēja Tomass Heigens un cauri aizvērtajam logam vēroja kāzu svinības izgreznotajā dārzā. Aiz muguras viņam gar sienām rindojās garas virknes juridiska satura grāmatu. Heigens bija Dona jurists un pagaidu consiglori jeb padomdevēja vietas izpildītājs un tādējādi ieņēma pašu svarīgāko padotā posteni ģimenes biznesā. Kopā ar Donu viņi šajā istabā bija atrisinā­juši ne vienu vien sarežģītu problēmu, un, tiklīdz Heigens pamanīja, ka Dons atstāj viesību galdu un ienāk mājā, viņš saprata, ka arī šodien, par spīti kāzu svinībām, būs darāms šis tas nopietns. Dons nāks šurp pie viņa. Tad Heigens redzēja, ka Sanijs Korleone kaut ko iečukst ausī Lūsijai Mančīni un abi, teātri spēlēdami, viens aiz otra pazūd mājā. Heigens saviebās un pārlika, vai stāstīt par redzēto Donam, un nolēma, ka ne. Viņš piegāja pie rakstāmgalda un paņēma aprakstītu lapu, uz kuras bija to cilvēku vārdi, kuriem atļauts tikties ar Donu personīgi. Kad Dons ienāca kabinetā, Heigens pasniedza sarakstu viņam. Dons Korleone pamāja ar galvu un teica:— At­stāj Bonaseru pēdējo!

Pa lielajām stikla durvīm Heigens izgāja tieši dārzā un devās pie palīdzības meklētājiem, kuri pulcējās ap vīna mucu. Viņš pamāja maizniekam, druknajam Nadzorīnem.

Dons Korleone apsveica maiznieku ar sirsnīgu apskāvienu. Viņi abi Itālijā bija kopā uzauguši un draudzējušies visus zēna gadus. Ik gadus Lieldienu rītā pie Dona Korleones mājas piebrauca mašīna, kas atveda svaigu biezpienu un kviešu pīrāgus ar zeltainu, kraukšķīgu garoziņu, lielus kā mašīnas riteņus. Ziemsvētkos un ģimenes jubilejās Nadzorīnes cieņu apliecināja izmeklētas kūkas ar bagātīgu krēma rotājumu. Un visus garos gadus, būdams labāk vai sliktāk pārticis, Nadzorīne ar prieku,bija maksājis savu tiesu maiznieku biedrībai, ko jaunības dienās tika dibinājis Dons. Nekad viņš nebija lūdzis nekā pretī, vienīgi kara laikā izmantojis iespēju nopirkt cukura talonus melnajā tirgū. Nu bija pienācis brīdis, kad maiznieks varēja atgādināt savas uzticamā drauga tiesības, un Dons Korleone ar lielu prieku gaidīja iespēju apmierināt viņa lūgumu.

Viņš pasniedza Nadzorīnem Di Nobili cigāru un glāzi dzēriena un uzlika roku maizniekam uz pleca, lai pamudinātu viņu runāt. Tā bija cilvēcīgas iejūtības zīme. Pats no savas rūgtās pieredzes Dons zināja, ko nozīmē lūgt draugam pakalpojumu.