Mario Pjūzo - Krusttēvs

Dažas sekundes vēlāk visi četri vīri — trīs uzbrucēji un viltus kasieris — jau sēdēja mašīnā un drāzās uz Medovbrukas gatvi Džonzbīčas otrā malā. Dzīties pakaļ kavēja Sanija mašīna un līķis, kas aizšķērsoja caurlaides joslu, bet, kad pēc dažām minūtēm piebrauca Sanija miesassargi, viņi arī nedomāja dzīties pakaļ. Ar plašu loku apgriezuši mašīnu, viņi drāzās atpakaļ uz Longbīču. Kad viņi sasniedza pirmo telefona automātu tūlīt aiz dambja, viens no miesassargiem ielēca no mašīnas un zvanīja Tomam Heigenam. Vēsts bija īsa:— Sanijs nošauts. Pie Džonzbīčas caurlaides.

Heigens pilnīgi saglabāja aukstasinību.— Skaidrs,— viņš teica.— Drāz pie Klemencas un saki, lai tūlīt brauc šurp! Viņš tev pateiks, kas darāms.Heigens runāja pa virtuves telefonu, un turpat tuvumā rosījās Korleones māte, gatavodama kaut ko ēdamu meitai, kam drīz vajadzēja atbraukt. Heigenam izdevās savaldīties, un vecā sieviete neko nemanīja. Tiesa, ja vien gribētu, viņa pamanītu daudz ko, taču garie kopdzīves gadi ar Donu bija misis Korleonei iemācījuši, ka daudz gudrāk ir nepamanīt. Ja būs nepieciešams uzzināt kādu bēdu vēsti, viņai drīz vien to pasacīs. Bet, ja tās ir bēdas, ko viņai var aiztaupīt, viņa labprāt iztiks bez tām. Korleones mātei nebija iebildumu atstāt savu vīriešu bēdas viņu pašu ziņā — vai tad viņi galu galā dalās ar sievietēm viņu sāpēs? Rāmā vienaldzībā viņa uzvārīja kafiju un uzklāja galdu. Viņas pieredze mācīja, ka bailes un sāpes nenomāc fizisko izsalkumu; viņas pieredze mācīja, ka ēdiens nomāc sāpju sajūtu. Viņa aizsviltos dusmās, ja ārsts viņai piedāvātu nomierinošas tabletes, bet kafija un maizes šķēle ir pavisam kas cits. Šo sievieti bija veidojusi pirmatnējāka kultūra.Un tā viņa netraucēti ļāva Tomam Heigenam nozust savā stūra kabinetā. Tur ieskrējis, Heigens sāka tik nevaldāmi trīcēt pie visām miesām, ka viņam vajadzēja apsēsties, cieši savilkt kopā kājas, ieraut galvu saspringtajos plecos un saspiest rokas kopā starp ceļgaliem, kā pašu nelabo pielūdzot.Tagad viņš zināja, ka neder par Ģimenes consiglori kara laikā. Viņš bija piemuļķots. Piecas Ģimenes ar savu šķietamo biklumu bija apvedušas viņu ap stūri. Klusi un nemanāmi sagatavojušas šo baigo uzbrukumu. Izplānojušas un gaidīju­šas, viltīgi slēpdamas savus asiņainos nolūkus, neatbildējušas ne uz vienu izaicinājumu. Gaidījušas, lai dotu vienu briesmīgu cirtienu. Un tas bija izdevies. Vecais Dženko Abandando nemūžam nebūtu ļāvis sevi tā apmānīt, viņš būtu saodis briesmas, izjaucis viņu plānus, trīskārt kāpinājis piesardzību. Un pāri visām šīm domām Heigens juta dziļas bēdas. Sanijs bija viņa īstais brālis, viņa glābējs, viņa autoritāte zēna gados. Sanijs nekad pret viņu nebija izturējies nekrietni vai darījis pāri; todien, kad viņš izspruka no Soloco nagiem, Sanijs tiekoties bija viņu apskāvis, no sirds priecājies par laimīgo atgriešanos. Heigena jūtas neietekmēja tas, ka Sanijs bija izaudzis cietsirdīgs, neapvaldīts un mežonīgs.Heigens bija izgājis no virtuves tāpēc, ka zināja — viņš pats nemūžam nespēs paziņot Korleones mātei par dēla nāvi. Misis Korleone nekad viņam nebija likusies kā īstā māte, turpretī Donu Heigens uzskatīja par savu tēvu un Saniju — par brāli. Heigena jūtas pret Korleones māti bija apmēram tādas kā pret Frediju, Maiklu un Koniju — draudzīga sirsnība pret laipnu, bet ne mīlošu tuvinieku. Taču šo ziņu Heigens viņai nespēja pateikt. Nedaudzu mēnešu laikā šī sieviete zaudējusi visus dēlus — Fredijs aizsūtīts uz Nevadu, Maikls, dzīvību glābdams, slēpjas Sicīlijā, un tagad nošauts Sanijs. Kuru no šiem trijiem māte mīlēja visvairāk? To viņa nekad nebija ļāvusi nojaust.Vājuma brīdis nevilkās ilgāk par dažām minūtēm. Heigens atguva savaldīšanos un, paņēmis klausuli, uzgrieza Konijas numuru. Pagāja labs brīdis, līdz beidzot viņš izdzirda Konijas atbildes čukstu.

— Konij, šeit Toms,— Heigens klusi teica.— Pamodini vīru, man ar viņu jārunā.

— Tom, vai Sanijs brauc šurp?— Konija jautāja klusā, izbiedētā balsī.

— Nē,— atbildēja Heigens.— Sanijs nebrauc. Par to vari būt mierīga. Pamodini tikai Karlo un pasaki, ka man katrā ziņā ar viņu jārunā.

Konijas balsī ieskanējās raudas.— Tom, viņš mani piekāva. Man bail, ka viņš atkal sitīs, ja uzzinās, ka esmu zvanījusi uz mājām.

— Nesitīs,— Heigens mierināja.— Viņš izrunāsies ar mani, un es visu nokārtošu. Viss būs labi. Pasaki, ka ir ļoti svarīgi, ļoti, ļoti svarīgi, lai viņš pienāktu pie telefona. Labi?

Pagāja gandrīz piecas minūtes, pirms viņš izdzirda klau­sulē Karlo miegaino balsi, kas nepārprotami liecināja par dzērumu. Heigens runāja skarbi, lai saasinātu Karlo uzmanību.

— Klausies, Karlo, man tev jāpaziņo satriecoša vēsts. Tagad sagatavojies, jo, kad es to teikšu, gribu, lai tu atbildi pēc iespējas nevērīgāk, it kā nebūtu dzirdējis neko sevišķu. Es teicu Konijai, ka man sakāms kaut kaš ļoti svarīgs, tāpēc tev vajadzēs viņai kaut ko izdomāt. Pasaki, ka Ģimene nolēmusi pārcelt jūs abus uz vienu no alejas namiem un dot tev svarīgu darbu. Ka Dons beidzot nolēmis dot tev izdevību, cerēdams ar to uzlabot jūsu ģimenes dzīvi. Vai tu mani saprati?

Karlo balsī ieskanējās cerība, kad viņš atsaucās:— Jā, skaidrs.

— Pēc dažām minūtēm pie tavām durvīm klauvēs daži no maniem vīriem, lai aizvestu jūs abus sev līdzi,— turpināja Heigens.— Pasaki viņiem, lai vispirms piezvana man. Tikai to. Vairāk neko nesaki. Es viņiem pateikšu, lai atstāj jūs ar Koniju turpat uz vietas.

— Jā, jā, sapratu,— atbildēja Karlo. Viņa balsī skanēja satraukums. Heigena saspringtais tonis beidzot bija licis viņam apjaust, ka sakāmais patiesi būs ļoti svarīgs.

Heigens paziņoja notikušo bez aplinkiem:— Šovakar nošāva Saniju. Nesaki neko! Kamēr tu gulēji, Konija viņam piezvanīja, un viņš devās pie tevis. Es negribu, lai Konija uzzinātu, ka tas noticis ceļā pie jums. Pat ja viņa to nojautīs, es negribu, lai viņa zinātu skaidri. Tad viņa uzskatīs sevi par vainīgu. Tagad es gribu, lai tu šovakar paliec pie Konijas un neko viņai nesaki. Gribu, lai tu izlīgsti ar viņu. Gribu, lai tu būtu viņai ideāls, mīlošs vīrs. Un paliktu tāds vismaz līdz bērna piedzimšanai. Rīt no rīta kāds — varbūt tu pats, varbūt Dons, varbūt viņas māte — pastāstīs Konijai par brāļa nāvi. Un es gribu, lai tu būtu viņai blakus. Izpildi šo manu lūgumu, un es nākotnē par tevi parūpēšos. Vai saprati?

Karlo balss drebēja, kad viņš atbildēja:— Protams, Tom, protams. Mēs taču ar tevi vienmēr esam sapratušies. Es esmu tev pateicīgs. Saproti?

— Jā,— atbildēja Heigens.— Tāpēc, ka tu saķildojies ar Koniju, tevi notikušajā neviens nevainos, vari neraizēties. Par to es parūpēšos.— Viņš brīdi klusēja, tad rāmi, uzmundrinoši noteica:— Tātad atceries — gādā par Koniju! Saruna beidzās.

Heigens bija iemācījies Dona pausto gudrību — nekad neizteikt draudus, taču Karlo bija pilnīgi sapratis mājienu: viņš atradās par mata tiesu no nāves.

Tad Heigens piezvanīja Tesio un lika viņam nekavējoties braukt uz Longbīčas aleju. Viņš nepaskaidroja, kāpēc, un Tesio arī nejautāja. Heigens nopūtās. Tagad viņu gaida pats smagākais.

Viņam jāpamodina Dons no miegazāļu iedarbības. Viņam jāpastāsta cilvēkam, kuru viņš mīl par visiem vairāk pasaulē, ka ir to pievīlis, ka nav pratis nosargāt viņa valstību un viņa vecākā dēla dzīvību. Viņam jāsaka Donam, ka viss ir zaudēts, ja vēl neatspirgušais vīrs pats nevar iesaistīties cīņā. Heigens necentās sevi apmānīt. Vienīgi Dons spēja vērst šo smago sakāvi vismaz par neizšķirtu. Heigens pat nemēģināja sazinā­ties ar Dona Korleones ārstiem, tam nebija nekādas nozīmes. Lai ko teiktu ārsti — pat tad, ja tie stingi aizliegtu Donam atstāt slimības gultu,— Tomam jāpastāsta par notikušo savam audžutēvam un jāizpilda viņa norādījumi. Un nav nekādu šaubu par to, ko darīs Dons. Mediķu spriedumiem vairs nav nekādas nozīmes, un nekam citam arī ne. Jāpastāsta notikušais Donam, un Donam vai nu jāpārņem vadība, vai arī jāpavēl, lai Heigens noliek Korleones Ģimenes varu pie Piecu Ģimeņu kājām.