Mario Pjūzo - Krusttēvs

Piedevām šīm klapatām Saniju nomāca ilgstošais milzu sasprindzinājums ienaidnieka nemitīgās uzglūnēšanas dēļ. Vi­ņam vajadzēja būt ārkārtīgi piesardzīgam katrā savā solī, un viņš zināja, ka pretinieks uzmanīgi seko viņa braucieniem pie Lūsiļas Mančīni. Taču, zinādams, ka tā allaž mēdz būt visvārī­gākā vieta, Sanijs te nodrošinājās vairāk nekā jebkur citur. No šīs puses viņam nevarēja piekļūt. Kaut gan Lūsijai pašai par to nebija ne mazāko aizdomu, vīri no Santīno regime vēroja viņu divdesmit četras stundas diennaktī, un, līdzko viņas stāvā atbrīvojās kāds dzīvoklis, to tūdaļ noīrēja viens no šī regime uzticamākajiem vīriem.

Dons pamazām atlaba, un varēja gaidīt, ka drīzumā viņš ņems vadību savās rokās. Sanijs nešaubījās, ka tad kara gaita mainīsies par labu Korleones Ģimenei. Bet pagaidām viņš sargās Ģimenes impēriju, izcīnīs tēva atzinību un stiprinās savas izredzes kļūt par Korleones Ģimenes troņmantnieku — Dona tituls nebija absolūti pakļauts mantošanas tiesībām.Taču ienaidnieks arī kala savus plānus. Arī pretēja puse bija izvērtējusi stāvokli un secinājusi, ka vienīgā iespēja, ka novērst pilnīgu sakāvi, ir likvidēt Saniju Korleoni. Tagad viņi labāk izprata notikumu virzību un aptvēra, ka ar Donu, kura loģiskais, veselais saprāts ir plaši pazīstams, būs iespējams vienoties sarunu ceļā. Viņos bija radies naids pret Saniju Korleoni viņa barbariskās asinskāres dēļ. Arī biznesa jautāju­mos viņš nebija pietiekami asredzīgs. Neviens negribēja, lai atgrieztos agrākie laiki ar saviem nemieriem un raizēm.Kādu vakaru Konijai Korleonei piezvanīja nepazīstama persona — meitenes balss taujāja pēc Karlo.

— Kas runā?— noprasīja Konija.

Meitene vada viņā galā iespurdzās un teica:— Es esmu Karlo draudzene. Gribēju tikai pateikt, ka šovakar nevarēšu ar viņu tikties. Man jāaizbrauc no pilsētas.—Tu, pretīgā palaistuve!—iebrēcās Konija Korleone. — Slampa tu tāda!—viņa vēlreiz iekliedza klausulē. Vada otrā galā atskanēja īss klikšķis.Tajā pēcpusdienā Karlo bija aizgājis uz hipodromu. Viņš atgriezās pavēlu, ērcīgs par zaudēto naudu un iereibis — viņš pastāvīgi nēsāja līdzi pudeli, no kuras palaikam iedzēra. Tiklīdz viņš parādījās durvīs, Konija spiegdama metās viņu lamāt. Nepievērsdams sievai uzmanību, Karlo pagāja viņai garām, iegāja vannasistabā un palīda zem dušas. Iznācis ārā, viņš nostājās sievas priekšā un noslaucīja kailo ķermeni, tad sāka posties iziešanai.Konija stāvēja, rokas sānos iespiedusi, dusmās nobālušu seju.— Nekur tu neiesi,— viņa teica.— Tava skuķe piezvanīja un teica, ka šovakar nevarot. Riebekli nolādētais, tu uzdrīk­sties dot savām maukām manu telefona numuru! Es tevi nositīšu, riebekli tāds!Un viņa metās vīram virsū, sāka skrāpēt un spert. Karlo noturēja viņu ar vienu muskuļoto roku.— Tu esi jukusi,— viņš auksti noteica. Bet Konijai šķita, ka vīrs ir nobažījies, it kā zinātu, ka tā gaisagrābsle, ar kuru viņš pašlaik saietas, ir spējīga nostrādāt tādu numuru.— Kāda zostiņa sagribējusi paākstīties,— Karlo izmeta. Konija izlocījās no viņa tvēriena un ieklupa Karlo sejā, atstādama tur tu krietnas nagu pēdas. Ar pārsteidzošu pacietību viņš pabīdīja sievu nost. Konija nojauta, ka viņš ir uzmanīgs sievas stāvokļa dēļ, un tas viņai deva drosmi izgāzt niknumu. Koniju nomāca arī fiziskās vēlmes. Itin drīz neko vairs nevarēs atļauties, jo ārsts bija aizliedzis tuvību pēdējos divos mēnešos, un viņa gribēja to vēl pirms tam. Taču nevaldāma bija arī vēlēšanās nodarīt Karlo fiziskas sāpes. Konija sekoja viņam uz guļamistabu.Viņa redzēja, ka vīrs ir nemierīgs, un tas iesvēla viņā nicinošu prieku.— Tu paliksi mājās!— viņa teica.— Nekur tu neiesi!— Labi, labi,— Karlo atmeta. Viņš vēl aizvien bija neap­ģērbies, tikai sporta biksītēs. Viņam patika tā staigāt pa maļu — Kārlo lepojās ar savu atlētisko augumu un zeltaino ādu. Konija alkaini vēroja vīru. Karlo mēģināja pasmieties. — Varbūt tu vismaz iedosi man ko ēst?Vīra atgādinājums par vismaz vienu no viņas pienākumiem atvēsināja Konijas iekarsušo prātu. Viņa prata labi gatavot ēdienu un šo prasmi bija apguvusi no mātes. Konija uzlika uz uguns teļa gaļu ar pipariem un, kamēr panna čurkstēja, pagatavoja salātus. Tikmēr Karlo izstiepās gultā un sāka pētīt nākamās dienas sacīkšu sarakstus. Laiku pa laikam viņš iedzēra malku no līdzās stāvošās viskija glāzes.Konija atgriezās guļamistabā un palika stāvam durvīs, it kā nedrīkstētu tuvoties gultai bez īpaša uzaicinājuma.

Ēdiens ir galdā,— viņa teica.

Man vēl negribas,— Karlo atbildēja, turpinādams pētīt sarakstu.

Ēdiens ir galdā!— spītīgi atkārtoja Konija.

Brauc ellē ar savu ēdienu!—Karlo atcirta, izdzēra atlikušo viskiju un pasniedzās pēc pudeles, lai vēlreiz piepil­dītu glāzi. Konijai viņš vairs nepievērsa uzmanību.

Konija aizgāja uz virtuvi, paņēma šķīvjus ar ēdienu un trieca tos pret izlietni. Skaļās šķindas atsauca šurp Karlo. Kad viņš ieraudzīja taukainiem gaļas gabaliem un pipariem nošķiestās sienas, viņa pedantiskā kārtības izjūta neizturēja, un Karlo aizsvilās dusmās.

Tu pretīgā, izlaistā govs!—viņš žultaini izgrūda.— Tū­līt pat visu satīri, vai arī es tev iekšas izdauzīšu!

Ne velna netīrīšu!—atcirta Konija, rokas pacēlusi un gatava saskrāpēt driskās viņa kailās krūtis.

Karlo aizgāja atpakaļ uz guļamistabu un atgriezās ar divkārt pārlocītu siksnu rokā.

Satīri!—viņš teica ar nepārprotamiem draudiem balsī. Konija stāvēja nepakustēdamās, un viņš atvēzējies ievilka ar siksnu pa viņas pieblīdušajiem gurniem — ne pārāk sāpīgi, tomēr jūtami. Konija atkāpās līdz vienam no virtuves skapī­šiem un, iebāzusi roku atvilktnē, izrāva maizes nazi un pacēla to gaisā.

Korleones ģimenē pat sievietes ir slepkavas!— iesmē­jās Karlo. Viņš nolika siksnu uz virtuves ķeblīša un tuvojās Konijai. Viņa gribēja strauji uzbrukt, taču smagais grūtnieces augums kavēja kustības, un Karlo izvairījās no dūriena, ko viņa visā nopietnībā mērķēja viņam cirksnī. Bez pūlēm atbruņojis sievu, Karlo sāka pliķēt viņai pa seju, sizdams mēreni, lai nepārcirstu ādu. Konija centās izbēgt, atkāpdamās aiz virtuves galda, taču viņš sita vēl un vēl, sekodams viņai līdzi guļamistabā. Konija mēģināja iekost viņam rokā, bet Karlo sagrāba viņu aiz matiem, raudams viņas galvu augšup. Viņš atkal un atkal sita sievai pa seju, līdz viņa sāpēs un pazemojumā sāka raudāt kā bērns. Tad Karlo nicinoši nogrūda viņu uz gultas. Uz naktsgaldiņa vēl aizvien stāvēja viskija pudele, un Karlo pacēla to pie lūpām. Tagad viņš likās pamatīgi iereibis, gaišzilās acis dīvaini spulgoja, un Konija sajuta patiesas bailes.

Karlo stāvēja, izpletis kājas, un dzēra tieši no pudeles. Tad viņš pastiepās lejup un saglāba saujā pieblīdušo miesu uz sievas gurna. Kniebiens bija tik ciešs un sāpīgs, ka Konija saka lūgties žēlastību.— Ak tu, resnā cūka! Karlo ar riebumu izmeta un izgāja no istabas.

Pārbiedēta līdz nesaprašanai, Konija gulēja gulta un neuzdrīkstējās iet skatīties, ko vīrs otrā istabā dara. Beidzot viņa piecēlās un, aizgājusi līdz durvīm, ielūkojās viesistabā. Karlo bija atvēris jaunu viskija pudeli un gulēja, izlaidies garšļaukus uz tahtas. Tātad pēc brīža viņš iekritīs dzēruma snaudā, un viņa varēs izzagties virtuvē un piezvanīt savējiem uz Longbīču. Viņa palūgs mātei, lai atsūta kādu viņai pakaļ. Konija cerēja, ka pie telefona nepienāks Sanijs. Vislabāk būtu runāt ar Tomu Heigenu vai māti.