Mario Pjūzo - Krusttēvs

Sanijs Korleone atlaidās milzīgajā klubkrēslā aiz rakstām­galda.— Man šķiet, ka veco derētu pāris nedēļu likt mierā — līdz ārsts atļaus viņam ķerties pie biznesa.— Brītiņu viņš klusēja.— Man gribētos kaut cik ievest kārtību, kamēr viņš vēl veseļojas. Kruķi mums ļāvuši atkal rīkoties. Vispirms jādabū atpakaļ loteriju bankas Hārlemā. Melnie nu ir savu tiesu izpriecājušies, tagad atkal mūsu kārta darīt savu. Viņi tur visu ir salaiduši grīstē, kā jau visur, kur tiek pie teikšanas. Daudzi viņu darboņi laimētājiem nemaz nesamaksāja. Vienā mierā piebrauc ar savu kadiljaku un pasaka spēlētājiem, ka tiem nauda vēl būšot jāpagaida, vai arī dažreiz samaksā tikai pusi no laimesta. Es negribu, lai spēļu turētāji izskatītos bagāti. Negribu, lai viņi ģērbjas uzkrītoši labi. Negribu, lai braukā jaunās mašīnās. Negribu, lai vilcina laimestu izmaksas. Un negribu, lai šai biznesā paliktu visi tie neatkarīgie pašdarb­nieki, viņi mums rada sliktu slavu. Tom, ķersimies pie šīs lietas tūlīt pat. Kad tu padosi ziņu, ka dzīvojam atkal pa vecam, viss ātri vien nostāsies savā vietā.

— Tur Hārlemā daži tēvaiņi ir diezgan neregulējami,— sacīja Heigens.— Šie labie laiki viņiem būs uzsitusi apetīti. Ar sīkākiem padoto amatiem viņi vairs nebūs mierā.

Sanijs paraustīja plecus.— Pasaki tikai Klemencam, kuri tie ir. Tālākais ir viņa darīšana.

— Tur problēmu nebūs,— apstiprināja Klemenca.

Tad Tesio aizskāra pašu galveno jautājumu.— Līdzko mēs sāksim darboties, visas piecas Ģimenes metīsies mums virsū. Cirtīs mūsu baņķieriem Hārlemā un bukmeikeriem Īstsaidā. Viņi var pat sarežģīt mūsu darbošanos apģērbu tirdzniecības centrā. Šis karš mums maksās pamatīgu naudu.

Varbūt nebūs tik traki,— iebilda Sanijs.— Viņi taču zina, ka mēs cirtīsim pretī. Mani vīri jau zondē, kā panākt mieru, un varbūt izdosies visu nokārtot, samaksājot kompensāciju par Tatalju dēlu.

Ar miera sarunām mums diez kā neveicas,— paziņoja Heigens.— Pēdējo mēnešu laikā viņi ir zaudējuši daudz peļņas un vaino mūs. Un ne jau bez pamata. Manuprāt, viņi visupirms grib, lai mēs piekrītam iesaistīties narkotiku biznesā un izmantojam viņu labā Ģimenes politisko ietekmi. Citiem vārdiem, Soloco darījums bez paša Soloco. Bet viņi nesāks par to runāt, iekams nebūs mūs ar kādu uzbrukumu pamatīgi paplucinājuši. Un pēc tam, kad būsim atsēdināti, viņi cer, ka uzklausīsim priekšlikumu par narkotikām.

Par narkotikām neuzklausīsim,— noskaldīja Sanijs. — Dons teica — nē, un tā tas paliks, kamēr viņš pats nepārdo­mās.

Tad mums jārēķinās ar nopietnām taktikas problēmām,— Heigens enerģiski sacīja.— Mūsu naudai piekļūt nav grūti. Bukmeikeri un loterijas. Mēs varam ciest. Bet Tataljām ir prostitūcija, izsaucamie skuķi un dokeru arodbiedrības. Kā tad mēs viņiem varam dot pretī, velns lai parauj? Pārējām Ģime­nēm gan ir kaut kas no azartspēlēm. Bet pa lielākai daļai tās saistītas ar celtniecību, augļošanu, arodbiedrībām, valdības kontraktiem. Viņi daudz iegūst ar spēka paņēmieniem un citiem veidiem, kas skar nevainīgus cilvēkus. Viņu naudiņa nestāv uz ielas. Tatalju naktsklubs ir pārāk populārs, lai tam ķertos klāt,— tā būtu pārāk liela brēka. Un, kamēr Dons nav spējīgs darboties, viņu politiskā ietekme ir tikpat liela kā mūsējā. Tāpēc stāvoklis ir tiešām sarežģīts.

Atstāj to manā ziņā, Tom,— Sanijs teica.— Es izdomāšu, kā to nokārtot. Centies turpināt sarunas un padomā par to otru lietu! Atsāksim biznesu un paskatīsimies, kas notiks tālāk. Rīkosimies pēc apstākļiem. Klemencam un Tesio ir pietiekami daudz kareivju, un mēs varam kauties pret visām piecām Ģimenēm reizē, ja viņas tiešām to grib. Vajag tikai mesties uz matračiem.

Aizdabūt neatkarīgos nēģeru darboņus no baņķieru vie­tām nebija grūti. Par viņiem ziņoja policijai, un tā uzsāka enerģisku darbību. Turklāt īpaši enerģisku. Tolaik nēģerim nebija iespējams uzpirkt augstu policijas vai valsts ierēdni, lai gūtu iespēju netraucēti darboties. To noteica galvenokārt rasu aizspriedumi un rasu naids. Taču Hārlema nekad nebija sagādājusi īpašas problēmas, un šāds viegls atrisinājums šeit jau bija paredzams.

Piecas Ģimenes sāka uzbrukumu no negaidītas puses. Apģērbu tirdzniecības centrā tika nogalināti divi ievērojami arodbiedrības pārstāvji, Korleones Ģimenes locekļi. Pēc tam Korleones Ģimenes augļotājiem un bukmeikeriem tika slēgts ceļš uz piekrastes joslu. Ostas krāvēju arodbiedrības mītnes pārgāja Piecu Ģimeņu rokās. Korleones bukmeikerus sāka vajāt pa visu pilsētu, ar draudiem mēģinot pārvilkt tos pretējā pusē. Hārlemā tika brutāli nogalināts lielākā loteriju centra baņķieris, sens Korleones Ģimenes draugs un sabiedrotais. Izvēles vairs nebija. Sanijs deva rīkojumu saviem caporegimes pāriet uz matračiem.Kareivju vajadzībām pilsētā tika iekārtoti divi dzīvokļi, kuros sanesa matračus naktsguļai, ledusskapjus pārtikas glabā­šanai, ieročus un munīciju. Par vienu dzīvokli gādāja Klemenca, par otru Tesio. Visiem Korleones bukmeikeriem norī­koja miesassargu komandas. Tomēr loteriju baņķieri Hārlemā bija pārgājuši ienaidnieka pusē, un tur vairs neko nevarēja līdzēt. Tas viss Korleones Ģimenei izmaksāja ļoti dārgi, un pašreizējie ienākumi bija gauži niecīgi. Turpmāko mēnešu gaitā karš atklāja vēl dažu labu patiesību. Pati svarīgākā bija tā, ka Korleones Ģimene izrādījās pārvērtējusi savus spēkus.Tam bija vairāki iemesli. Tā kā Dons vēl aizvien nejutās pietiekami labi, lai aktīvi iesaistītos darbībā, Ģimenes poli­tiskā vara kļuva ievērojami vājāka. Turklāt pēdējos desmit miera gados krietni ierūsējušas bija abu caporegimes Klemencas un Tesio karavadoņu spējas. Klemenca vēl aizvien bija teicams izpildītājs un administrators, bet viņam jau trūka enerģijas un jaunības spara, lai vadītu armiju. Tesio ar gadiem bija kļuvis pārlieku miermīlīgs, un viņam šādos apstākļos nepietika nežēlības. Toms Heigens, par spīti savām spējām, gluži vienkārši nebija piemērots consigliori amatam kara laikā. Viņa galvenais trūkums slēpās apstāklī, ka viņš nebija sicīlietis.Sanijs Korleone gan saskatīja šos Ģimenes trūkumus kara apstākļos, taču nespēja tos labot. Viņš nebija Dons, un vienīgi Dons varēja nomainīt caporegimes un consigliori. Arī pati maiņa varēja padarīt stāvokli vēl bīstamāku, jo slēpa sevī nodevības iespēju. Sākumā Sanijs bija domājis cīnīties aizsardzības pozīcijās, kamēr vadību varēs pārņemt Dons, bet pēc tam, kad pretinieks nogalināja vairākus viņa baņķierus un sāka spēcīgi terorizēt bukmeikerus, Ģimenes stāvoklis kļuva pārāk nedrošs. Sanijs nolēma cirst pretī.Viņš nolēma cirst ienaidniekam tieši pašā sirdī. Ar vienu varenu taktisku manevru viņš likvidēs visu Piecu Ģimeņu galvas. Lai šo nodomu īstenotu, Sanijs izstrādāja smalku sistēmu viņu novērošanai. Taču nedēļu vēlāk ienaidnieka vadoņi kā uz burvja mājienu pazuda pagrīdē un sabiedrībā vairs neparādījās.

Piecas Ģimenes un Korleones impērija palika neizšķirta pozīcijās.

Amerigo Bonasera dzīvoja tikai pāris kvartālu no sava apbedīšanas biroja Malberī ielā, tāpēc allaž mēdza vakariņot mājas. Vakaros viņš atgriezās savā darbavietā, godbijīgi pievienodamies sērojošajiem piederīgajiem, kas nāca atdot pēdējo godu mirušajiem, kuri, grezni saposti, dusēja viņa svinīgi drūmajās istabās.

Bonasera ne acu galā necieta jokus, ko dažs mēdza izmest attiecībā uz viņa amatu un nepievilcīgajiem specifiskajiem sīkumiem, kas viņa darbā bija tik maznozīmīgi. Protams, šādus jokus nekad neatļāvās neviens no viņa draugiem, radiniekiem vai kaimiņiem. Cilvēkiem, kas vairāku gadsimtu gaitā pelnījuši maizi ar sviedriem vaigā, jebkurš amats ir cieņas vērts.