Mario Pjūzo - Krusttēvs

Viens no vīriem, kuri nīka Karlo Riči bukmeikera kantora tuvuma,— sīks derībnieks, kuru Tatalju Ģimene bija nolīgusi par ziņu pienesēju,— steigšus metās zvanīt savējiem. Bet Tataljas nebija mobilizējušies karam, un ziņai vajadzēja iziet cauri visiem izolācijas slāņiem, iekams tā beidzot sasniedza vienu caporegime, kurš sazinājās ar Tatalju vadoni. Līdz tam brīdim Sanijs Korleone jau atradās drošajā alejas patvērumā, sava tēva namā Longbīčā, kur pār viņu izlija tēva svētais sašutums.

1947. gada karš starp Korleones Ģimeni un Piecām Ģime­nēm izmaksāja visai dārgi abām pusēm. To vēl vairāk sarežģīja policijas apņēmība darīt visu, lai atrastu kapteiņa Makklaskeja slepkavu. Reti gadījās tā, ka policijas nodaļa ignorētu politis­kos speķus, kas aizsargāja azartspēļu un prostitūcijas biznesu, bet šoreiz politiķi bija tikpat bezspēcīgi kā trakojošas, savvaļā tikušas armijas ģenerālštābs, kad virsnieki kaujas laukā atsakās izpildīt pavēles.

Šis aizsardzības trūkums Korleones Ģimeni skāra mazāk nekā tās pretiniekus. Tomēr azartspēles veidoja galveno Korleones Ģimenes ienākumu daļu, un visvairāk cieta viņu loteriju centri. Darboņi, kas tos organizēja, cits pēc cita nonāca policijas rokās un pirms iekļūšanas melnajos sarakstos parasti dabūja mērenu kāvienu. Tika uzietas un. pārmeklētas pat vairākas «bankas», kas cieta smagus finansiālus zaudēju­mus. «Baņķieri», savā jomā visai augsti stāvošas personas, sūdzējās saviem caporegimes, un tie izklāstīja stāvokli Ģime­nes padomē. Taču nekas nebija līdzams. Baņķieriem ieteica pārtraukt darbību. Hārlemā viņu amatu ļāva pārņemt neatkarī­giem nēģeru darboņiem, kuri strādāja tik izkliedēti un neorga­nizēti, ka policija gandrīz nespēja viņus pieķert.Pēc kapteiņa Makklaskeja nāves dažās avīzēs parādījās raksti, kas saistīja viņu ar Soloco personību. Tika publicēti pierādījumi tam, ka Makklaskejs īsi pirms nāves saņēmis lielas summas skaidrā naudā. Šīs ziņas nāca no Heigena, un raksti parādījās pēc viņa iniciatīvas. Policijas nodaļa atteicās rakstīto apstiprināt vai noliegt, taču rezultāti neizpalika. Ar ziņu pienesēju un Ģimenes algoto ierēdņu palīdzību policijas aprindās izplatījās vēsts, ka Makklaskejs bijis nekrietns blēdis. Ne tāpēc, ka ņēmis naudu vai citus kukuļus; to neviens par grēku neuzskatīja. Tāpēc, ka viņš ņēmis pašu netīrāko naudu — maksu par slepkavībām un narkotiku tirgošanu. Un tas pēc policistu morāles principiem bija nepiedodami.Heigens zināja, ka policists uzticas likumam un kārtībai ar apbrīnojamu naivumu. Viņš tiem uzticas vairāk nekā sabied­rība, kurai viņš kalpo. Likums un kārtība taču ir tas burvju avots, no kura viņš smeļ savu spēku, personisko spēku, ko viņš lolo tāpat, kā to lolo vairums cilvēku. Taču viņā allaž gruzd apslēpts ļaunums pret sabiedrību, kurai viņš kalpo. Tā policis­tam vienlaikus ir aizbilstamais un laupījums. Kā aizbilstamais tā ir nepateicīga, ļauna un prasīga. Kā laupījums tā ir slīpēta un bīstama, viltības pilna. Tiklīdz kāds nokļuvis policista nagos, sabiedrība, ko šis policists aizstāv un sargā, laiž darbā visus mehānismus, lai nokrāptu viņam tiesības uz pelnītu apbalvojumu. Izšķirošo punktu pieliek politiķi. Tiesneši piespriež saudzīgus, nosacītus sodus visneģēlīgākajiem huli­gāniem. Štatu gubernatori un pats Savienoto Valstu prezi­dents devīgi dāļā amnestijas, uzskatīdami, ka cienījamie advokāti vēl nav pietiekami attaisnojuši sodāmo. Pēc zināma laika policists iemācās dzīvot. Kāpēc lai viņš pats nepaņemtu naudu, ko maksā šie huligāni? Viņam tā vairāk vajadzīga. Kāpēc lai viņa bērni nevarētu mācīties koledžā? Kāpēc lai viņa sieva neiepirktos lepnākajos veikalos? Kāpēc lai viņš pats nepavadītu ziemas atvaļinājumu Floridas saulē? Galu galā viņš riskē ar dzīvību, un tas nav nekāds joks.

Tomēr parasti policists nosprauž robežu, par kuru tālāk neiet. Viņš pieņem naudu no bukmeikera, kuram ļauj darbo­ties. Viņš pieņem naudu no cilvēka, kurš negrib tērēt laiku, lai iegādātos talonus mašīnas novietošanai. Par zināmu atlīdzību viņš ļauj jautrām meičām un prostitūtām piekopt savu amatu. Tās visas ir dabiskas cilvēku vājības. Bet parasti viņš nepieņem atpirkšanos no narkotiku operācijām, bruņotām laupīšanām, izvarošanu, slepkavībām un citām līdzīgām pārmērībām. Viņa uztverē tās vēršas pret policista personiskās varas pašu būtību un nekādi nav veicināmas.

Policijas kapteiņa nogalināšana sākumā tika uzņemta gluži kā karaļa slepkavība. Taču, kad kļuva zināms, ka Makklaskejs nogalināts, atrazdamies parasta narkotiku tirgoņa sabiedrībā, kad kļuva zināms, ka Makklaskeju tur aizdomās par slepkavību noklusēšanu, atriebības alkas policijas aprindās sāka izgaist. Galu galā vēl jāmaksā nodokļi par mašīnām, jāizpērk ieķīlātās vērtības, jāizlaiž bērni lielajā pasaulē. Bez ierastajiem pa­pildienākumiem policistam vajadzēja krietni pacīnīties, lai savilktu galus kopā. Nelikumīgi ielas tirgotāji ienesa labi ja sīknaudu pusdienām. Atpirkšanās par mašīnu neatļautu novie­tošanu deva smieklīgus grašus. Dažs labs izmisuma pārņemts policists jau sāka izspiest atpirkšanās maksu no aizturētajiem, kas atvesti uz iecirkni sakarā ar aizdomām par homoseksuā­lismu, draudu pielietošanu vai vardarbību. Visbeidzot kaislī­bas pierima. Policisti pacēla cenas un ļāva Ģimenēm atkal darboties. Iecirkņa komivojažieris atkal sastādīja un nodrukāja izmaksu sarakstu, kurā ietvēra ikvienu ar vietējo policijas iecirkni saistītu cilvēku, un atzīmēja viņa ikmēneša nodevu. Pakāpeniski atjaunojās kaut kas līdzīgs ierastajai sabiedriska­jai kārtībai.

Doma izmantot privātdetektīvus, lai apsargātu Dona Korleones slimnīcas palātu, bija radusies Heigenam. Šo apsardzi, protams, papildināja krietni varenāki spēki no Tesio armijas. Bet Saniju neapmierināja pat šāds stāvoklis. Ap februāra vidu, kad Dona pārvietošana vairs nebija bīstama, ar ātrās palīdzī­bas mašīnu viņu nogādāja mājās. Longbīčā. Māja bija iekār­tota tā, ka Dona istaba tagad kalpoja par slimnīcas palātu ar visu nepieciešamo iekārtu jebkurai ārkārtējai vajadzībai. Rū­pīgi sameklētas un pārbaudītas medmāsas dežurēja pie gultas pilnu diennakti, un par ievērojamu atlīdzību bija sarunāts privātārsts Kenedijs, kurš šobrīd dzīvoja tepat līdzās. Vismaz līdz tam laikam, kad Donam būs vajadzīga tikai kopšana.

Pati aleja bija pretiniekam nepieejama. Visās liekajās mājās tagad dzīvoja kareivji; bijušos īrniekus aizsūtīja uz laiku padzīvot dzimtajos Itālijas ciematos, apmaksājot visus izdevu­mus.Frediju Korleoni nosūtīja uz Lasvegasu, lai viņš tur atspir­gtu un vienlaikus papētītu augsni Ģimenes operācijām grez­najā viesnīcas tipa kazino kompleksā, kas vēl bija tapšanas stadijā. Lasvegasa piederēja Rietumkrasta impērijai, kas pagai­dām turējās neitrālā: pozīcijās, un šīs impērijas Dons bija garantējis Fredijam drošību. Ņujorkas Piecām Ģimenēm nebija vēlēšanās iemantot vēl vairāk ienaidnieku, dzenoties uz rietumiem pakaļ Fredijam Korleonem. Tām pietika klapatu tepat, Ņujorkā.Ārsts Kenedijs bija aizliedzis apspriest jebkādus biznesa jautājumus Dona klātbūtnē. Šis noteikums tika pilnīgi ignorēts. Dons pieprasīja, lai kara padomes sēdi noturētu viņa istabā. Jau pirmajā vakarā pēc Dona atgriešanās mājās tur sapulcējās Sanijs, Toms Heigens, Pīts Klemenca un Tesio.Dons Korleone jutās pārāk vārgs, lai daudz runātu, taču viņš gribēja klausīties un izmantot veto tiesības. Kad viņam paskaidroja, ka Fredijs aizsūtīts uz Lasvegasu, lai papētītu azartspēļu biznesa iespējas jaunajā kazino, Dons atzinīgi pamāja ar galvu. Izdzirdējis, ka Korleones vīri nogalinājuši Bruno Tatalju, viņš papurināja galvu un nopūtās. Taču visvai­rāk viņu satrauca ziņa par to, ka Maikls nogalinājis Soloco un kapteini Makklaskeju un pēc tam bijis spiests bēgt uz Sicīliju. To uzzinājis, Dons ar žestu lika visiem iziet no istabas, un vīri turpināja apspriedi stūra kabinetā, kur atradās juridiskās literatūras bibliotēka.