Mario Pjūzo - Krusttēvs

«Milži» vai «Pirāti»?— Sajūsmināta par iespaidīgajiem vār­diem, mazā atjautāja:— Vai milži ir stiprāki par pirātiem?— Tēvs iesmējās.

Pie abiem rakstvežiem sāka veidoties rinda. Kad viens no tiem bija aizpildījis lapu, viņš to atplēsa no bloknota, ietina tajā savākto naudu un nodeva to Karlo. Karlo pa aizmugures durvīm izgāja no istabas un uzkāpa augšā uz dzīvokli, kur mājoja saldumu veikala īpašnieka ģimene. Tur viņš piezvanīja uz savu galveno biržu, nosauca skaitļus, tad ielika naudu nelielā sienas seifā, kas bija paslēpts aiz bagātīgām loga drapērijām. Pēc tam viņš atgriezās saldumu veikalā, iepriekš sadedzinājis derību lapu un aizskalojis pelnus prom kanalizā­cijā.

Tradicionālo svētdienas likumu dēļ spēles šai dienā nekad nesākās agrāk par pulksten diviem, tāpēc pirmajam derībnieku pūlim — ģimenes cilvēkiem, kuri bija ieskrējuši piereģis­trēt savas likmes un aši steidzās mājās, lai vēl pagūtu aizvest sievas un bērnus uz pludmali,— sekoja saujiņa vecpuišu vai aizspriedumainu sīkstuļu, kuri uzskatīja, ka ģimenei svētdiena jāpavada smacīgajā pilsētas dzīvoklī. Šie vecpuiši bija īpaši aizrautīgi azarta spēlmaņi, viņu likmes bija augstākas, un ap četriem viņi ieradās otrreiz, lai slēgtu jaunas derības uz divspēļu mačiem. Karlo svētdienas bija aizņemtas līdz pat vakaram tieši viņu dēļ, kaut gan reizēm no pludmales šurpu pa otram lāgam atsteidzās arī dažs ģimenes galva, kas vēlējās vēlreiz izmēģināt roku un atgūt zaudēto.Līdz pulksten pusdiviem derībnieku skaits Karlo Riči bukmeikera kantorī bija apsīcis, un Karlo kopā ar Sēliju Regzu varēja iziet ārā un pasēdēt uz lieveņa, lai ieelpotu svaigu gaisu. Viņi sēdēja, vērodami, kā tuvumā rotaļājas bērni. Garām pabrauca policijas mašīna. Viņi tai nepievērsa uzma­nību. Šai iestādei policijas iecirknī bija ļoti spēcīga aizmugure, un vietējā vara tai nedrīkstēja ķerties klāt. Pavēlei par kratīšanu vajadzētu nākt no pašas augšas, un arī tad viņi pietiekami savlaicīgi tiktu brīdināti.

Iznāca otrs tuvākais palīgs Treneris un apsēdās viņiem blakām. Vīri brīdi patērgāja par beisbolu un sievietēm. Tad Karlo pasmiedamies sacīja:— Šodien atkal vajadzēja ieklapēt sievu. Bija jāatgādina, kuram no mums ir teikšana.

Viņa laikam jau krietni piebrieduši, ne?— šķietami nevē­rīgi izmeta Treneris.

Eh, es jau tikai pāris reižu ielaidu pa ģīmi,— atteica Karlo.— Neko jau nenodarīju.— Brīdi klusējis, viņš pie­bilda:— Šī domā, ka varēs mani izrīkot, un to nu es necietīšu.

Turpat tuvumā slaistījās vēl daži derībnieki, kas pļāpāja par beisbolu, klīda apkārt vai sēdēja uz lieveņa pāris pakā­pienu augstāk par Karlo un palīgiem. Piepeši bērni pārtrauca rotaļas un pabira uz visām pusēm. Griezīgi nokaukdamas, saldumu veikala priekšā nobremzēja vieglā mašīna. Tā apstā­jas tik pēkšņi, ka bremzes spalgi iekaucās, un, pirms vēl tā bija pilnīgi apstājusies, no šofera sēdekļa izsprāga vīrietis, kurš metas uz priekšu tik ātri un sparīgi, ka visi palika stāvam kā sastinguši. Tas bija Sanijs Korleone.

Smagnējā Kupidona seja ar biezajām, izliektajām lūpām bija sašķiebta negantā naidā. Vienā mirklī viņš bija uz lieveņa un sagrāba Karlo Riči aiz rīkles. Viņš rāva Karlo prom no pārējiem, gribēdams izvilkt viņu uz ielas, bet Karlo iekram­pēja savas lielās, muskuļotās rokas lieveņa margās un nelaidās vaļā. Viņš saliecās, cenzdamies paslēpt galvu un seju starp pleciem. Krekls stirkšķēdams pārplīsa Sanija rokā.

Turpmākais skats bija diezgan šķebīgs. Sanijs sāka dauzīt sakņupušo Karlo ar dūrēm, lādēdams viņu rupjā, aiz niknuma piesmakušā balsī. Par spīti savai izcilajai fiziskajai būvei, Karlo pat nemēģināja pretoties un neizgrūda nevienu protesta kliedzienu vai saucienu pēc žēlastības. Treneris un Selijs Regzs neuzdrīkstējās iejaukties. Viņiem likās, ka Sanijs nolē­mis nosist svaini, un dalīties ar Karlo šai liktenī viņi nevēlējās. Iztraucētie bērneļi, kas atkal bija saskrējuši kopā, lai izlamātu spēles jaucēju šoferi, tagad vēroja notiekošo ar godbijīgu ziņkāri. Tie visi bija rūdīti bērni, taču satracinātā Sanija izskats apklusināja arī viņus. Tikmēr piebrauca vēl viena mašīna, un no tās izlēca abi Sanija miesassargi. Redzēdami notiekošo, arī viņi neuzdrīkstējās iejaukties un palika stāvam malā gatavībā palīdzēt savam bosam, ja kādam no malas pietiktu muļķības mesties palīgā Karlo.

Visšķebīgāku šo skatu laikam vērta Karlo pilnīgā padevība, bet varbūt tieši tā izglāba viņa dzīvību. Viņš cieši turējās tērauda margās, lai Sanijs neizvilktu viņu uz ielas, un, par spīti acīm redzamajai spēku līdzvērtībai, vēl aizvien nekāvās pretī. Viņš ļāva belzieniem līt pār savu neaizsargāto galvu un kaklu, līdz Sanija niknums atslāba. Beidzot, krūtīm smagi cilājoties, Sanijs noskatīja viņu no augšas ūn noskaldīja:

— Ja tu, maita nolādētais, vēlreiz sitīsi manu māsu, es tevi pataisīšu aukstu!

Šie vārdi izkliedēja sasprindzinājumu. Jo Sanijs, protams, nekad nebūtu tā draudējis, ja tiešām gribētu Karlo nosist. Teikto viņš izgrūda bezspēcīgā naidā, tāpēc ka nedrīkstēja to īstenot. Karlo nepacēla acis pret Saniju. Aizvien vēl iekrampē­jies margās, viņš nokārtu galvu padevīgi gaidīja tālāko. Tada pozā viņš palika, līdz mašīna rūkdama aizdrāzās, un Treneris neparasti tēvišķā balsī noteica:— Nāc nu iekšā, Karlo! Mums labāk pazust no kadra.

Tikai tad Karlo uzdrīkstējās iztaisnoties un palaist vaļa lieveņa margas. Paceldams galvu, viņš ieraudzīja, ka bērni vēro viņu ar apmulsumā sastingušām sejām un pretīgumu — kā daždien cilvēki, kas sev līdzās ieraudzījuši otra morālu sabrukumu. Viņam mazliet reiba galva, bet drīzāk no pārbīļa, no paniskajām bailēm, kas bija pārņēmušas visu ķermeni; par spīti smago sitienu krusai, Karlo nebija nopietni cietis. Viņš ļāva Trenerim sevi aiz rokas ievest telpās un likt ledus gabaliņus uz sejas, kurā gan nebija asiņojošu brūču, tomēr cits pie cita pampa un tūka zilgani violeti laukumi. Bailes beidzot atslāba, un izciestais pazemojums izraisīja tik smagu fizisku nelabumu, ka viņam sākās vemšana. Treneris pieturēja Karlo galvu virs izlietnes, atbalstīja viņu gluži kā piedzērušo, tad uzveda cietušo augšā un apguldīja vienā no guļamistabām. Karlo pat nepamanīja, ka Selijs Regzs sen jau nozudis.

Selijs Regzs tikmēr bija aizsoļojis līdz Trešajai avēnijai un piezvanījis Roko Lamponem, lai paziņotu par notikušo. Roko šo ziņu uzņēma vēsi un savukārt sazvanīja savu caporegime Pīteru Klemencu. Klemenca smagi novaidējās un noteica: — Ak kungs Jēzu, tas nolādētais Sanijs ar savu dullumu!— Bet viņa pirksts jau bija tālredzīgi nospiedis sviru, un Roko šo piezīmi nedzirdēja.

Klemenca piezvanīja uz Longbīčas namu un pastāstīja par notikušo Tomam Heigenam. Heigens brīdi klusēja, tad izrīkoja:

Cik vien ātri vari, sūti kādus no savējiem ar mašīnām uz Longbīčas šoseju, gadījumam, ja Saniju aizkavē satiksme vai kāda liksta uz ielas. Kad viņam uznāk tāds trakums, tas velns vairs neapjēdz, ko dara. Varbūt kāds no mūsu draugiem viņa pusē uzzinās, ka Sanijs bijis pilsētā. Nekad nevar būt drošs.

Kamēr es kādu dabūšu ārā uz šosejas, Sanijs jau būs mājās,— šaubīdamies atteica Klemenca.— Tataljas arī tik ātri neko nepaspēs izdarīt.

Zinu,— Heigens iecietīgi atbildēja.— Bet, ja atgadās kas ārkārtējs, Sanijs var aizkavēties. Dari, ko vari, Pīt.

Klemenca kurnēdams piezvanīja Roko Lamponem un lika viņam nosūtīt vairākus vīrus ar mašīnām apsargāt Longbīčas šoseju. Tad viņš pats devās pie sava iemīļotā kadiljaka un, paņēmis līdzi trīs vīrus no garnizona, kas apsargāja viņa māju, devās pāri Atlantijas Piekrastes tiltam uz Ņujorkas pusi.