Mario Pjūzo - Krusttēvs

Viņš vēroja, kā sieva lej tasītē kafiju. Kungs Dievs, kāda viņa izrādījusies idiote! Pieci mēneši kopš kāzām — un jau ļum no taukiem, un vēders arī jau pampst. Ne velna nav no tām itāliešu slampām te, austrumos.Viņš pastiepa roku un aizskāra Konijas kuplo, uzblīdušo gurnu. Konija viņam uzsmaidīja, un Karlo izsmejoši noteica:—Tev jau vairāk speķa nekā cūkai.Viņš ar baudu vēroja, kā sievas seja sāpīgi sastingst un acīs sasprāgst asaras. Lai tu esi lielā Dona meita, tagad tu pirmām kārtām esi mana sieva, mans īpašums, un es varu ar tevi apieties, kā man patīk. Apziņa, ka vismaz viens no Korleones ģimenes ir kļuvis par viņa kājslauķi, ļāva Karlo justies lielam un varenam.Viņš jau no paša sākuma bija ierādījis sievai viņas vietu. Konija bija gribējusi paturēt pati sev maku ar kāzās dāvināto naudu, bet viņš tai bija uztaisījis koši zilu aci un pievācis naudu sev. Un nekad arī nebija stāstījis viņai, kur to licis. Tas gan būtu varējis slikti beigties. Vēl tagad viņš juta tādu kā niecīgu nožēlas adatiņu. Kungs tētīt, gandrīz piecpadsmit stabus viņš bija nospēlējis un notriecis ar meitām!

Karlo juta, ka Konija viņu no muguras vēro, un tīši izrieza muskuļus, sniegdamies pāri galdam pēc smalkmaizīšu šķīvja. Viņš nupat bija notiesājis šķiņķi ar olām, bet pamatīga auguma vīrietim vajag pamatīgas brokastis. Viņš apzinājās, kādu iespaidu rada sievai ar savu izskatu, un jutās apmierināts. Nevis ikdienišķs, tumsnējs itāliešu vīrs ar taukaini spīdīgiem matiem, bet stalts gaišmatis ar «ezīti», milzīgām, zeltainiem matiņiem klātām rokām, platiem pleciem un tievu vidukli. Turklāt Karlo zināja, ka viņš ir fiziski stiprāks nekā jebkurš no tiem brašajiem zēniem, kas kalpo Ģimenei. Kā Klemenca, Tesio, Roko Lampone un tas zellis Polijs, kuru kāds nolaida no kājas. Diez kā tur īsti bija ar viņu? Tad Karlo nez kāpēc sāka domāt par Saniju. Divcīņā viņš Saniju droši vien pieveiktu, kaut arī Sanijs ir mazliet lielāks un mazliet smagāks. Taču Karlo biedēja Sanija reputācija, lai gan viņš pats Saniju bija redzējis tikai omulīgu un labsirdīgu. Jā, Sanijs ir savs čoms. Varbūt tad, kad vecais Dons noliks karoti, viņam sāksies jēdzīgāka dzīve.Karlo dīki malkoja kafiju. Viņš nevarēja ciest šo dzīvokli. Rietumu krastā viņš bija pieradis pie plašākiem mājokļiem, turklāt pēc maza brītiņa jādodas prom cauri visai pilsētai uz savu kantori, kur ap pusdienlaiku sāksies jauna derībnieku rosīšanās. Bija svētdiena — pati karstākā darba diena, un beisbols jau gāja pilnā sparā, basketbols nupat tuvojās beigām, un palēnām sākās gatavošanās vakaram — zirgu sacīkstēm. Karlo pamazām apjauta, ka Konija aiz muguras sparīgi kaut kam gatavojas, un pagrieza galvu, lai paskatītos uz viņu.Konija posās iziešanai un ģērbās tipiskas Ņujorkas itālietes stilā, ko Karlo necieta ne acu galā. Puķaina zīda kleita ar jostu, uzkrītoša rokassprādze un auskari, kuplas piedurknes. Viņa izskatījās par divdesmit gadiem vecāka.— Diez kur tad nu skriesi?— viņš noprasīja.

Uz Longbīču pie sava tēva,— Konija dzedri atteica. — Viņš vēl aizvien nevar celties, un mums jācenšas būt pie viņa.

Vai pašlaik vēl Sanijs diriģē to padarīšanu?— Karlo ziņkāri jautāja.

Konija pavērās viņā ar aizbildniecisku laipnību.— Kādu padarīšanu?Karlo aizsvilās dusmās.— Tu nerunā tā ar mani, tu stulbā slampa, ja negribi, lai es tev izdauzu to kverpi no iekšām!

Konija izbiedēta sarāvās, un tas vīru satracināja vēl vairāk. Viņš pielēca no krēsla un iesita viņai pa seju, atstādams tur sarkanu svītru. Ātri un precīzi cits citam sekoja vēl trīs sitieni. Karlo redzēja, kā Konijas augšlūpa sāk asiņot un uztūkst. Tad viņš aprāvās — redzamas pēdas atstāt nav ieteicams. Konija iedrāzās guļamistabā, un Karlo dzirdēja durvīs apgriežamies atslēgu. Nosmējies viņš atgriezās pie savas kafijas tases.

Pēc maltītes viņš brīdi sēdēja un smēķēja, līdz pienāca laiks ģērbties. Piedauzījis pie guļamistabas durvīm, viņš uzsauca:—Ver vaļā, kamēr neesmu izgāzis durvis!

Atbildes nebija.

— Atver, man jāģērbjas!— viņš vēlreiz skaļi uzsauca, tad dzirdēja, ka sieva pieceļas no gultas un tuvojas durvīm. Atslēga noskrapstēja. Kad Karlo ienāca, Konija jau bija aizgriezusies un gāja atpakaļ uz gultu. Viņa apgūlās, seju pievērsusi sienai.

Karlo ātri saģērbās un tad pamanīja, ka sievai mugurā tikai apakšveļa. Bet viņš tomēr gribēja, lai Konija dodas pie tēva — varbūt atnesīs jaunas ziņas.

Kas tad nu, pāris pļauku tev visu spēku izsitušas, vai?— Ir nu gan slinka govs.

Es nekur negribu iet,— Konijas balsī skanēja asaras, un vārdi bija tik tikko saprotami. Karlo nepacietīgi pastiepās un pagrieza viņu ar seju pret sevi. Un tūlīt redzēja, kāpēc sieva nekur negrib iet. Laikam tā tiešām bija labāk.

Acīmredzot viņš bija iesitis stiprāk, nekā domājis. Konijas kreisais vaigs bija uztūcis, pārsistā augšlūpa piepampusi zem deguna smieklīgi resna.

— Nu, kā redzi,— viņš teica.— Bet es būšu mājās vēlu. Svētdienās man darba līdz kaklam.

Izgājis no dzīvokļa, viņš atrada mašīnai piestiprinātu soda naudas talonu par novietošanas pārkāpumu — zaļu kvīti par piecpadsmit dolāriem. Viņš to iemeta priekšējā nodalījumā, kur jau gulēja kaudze līdzīgu talonu. Karlo bija labā garastā­voklī. Viņš arvien jutās pacilāts, kad bija iedauzījis to izlutināto spindzeli. Tas daudzmaz kliedēja sarūgtinājumu par Korleones ģimenes netaisno attieksmi pret viņu.

Kad viņš pirmoreiz piekāva sievu, tad gan jutās drusku nobažījies. Konija toreiz taisnā ceļā aizskrēja uz Longbīču sūdzēties mātei un tēvam un nodemonstrēt savu zilo aci. Tad viņš no tiesas dabūja trūkties. Taču Konija atgriezās mājās apbrīnojami padevīga un paklausīga — tradicionālās itāliešu sievas ideāls. Nākamajās nedēļās Karlo saņēmās un uzvedās kā paraugvīrs, vienmēr un visur bija laipns un jauks pret sievu, pildīja vīra pienākumus ik rītu un vakaru. Tad beidzot, domādama, ka vīrs tā nekad vairs nedarīs, Konija izstāstīja viņam, kas norisinājies vecāku mājās. Vecāki bija izturējušies gauži vienaldzīgi, viņus notikušais pat tā kā uzjautrinājis. Māte gan bija izrādījusi zināmu līdzjūtību un pat lūgusi tēvu parunāt ar Karlo Riči. Tēvs bija atteicies.

Viņa ir mana meita,— viņš bija teicis,— bet tagad viņa pieder savam vīram. Viņš zina savus pienākumus. Pat Itālijas karalis neuzdrīkstējās iejaukties vīra un sievas darīšanās. Ej mājās un iemācies uzvesties tā, lai viņš tevi nesistu.

Vai tu kādreiz esi sitis savu sievu?— Konija nikni jautāja tēvam. Būdama tēva mīlule, viņa varēja atļauties runāt tik pārdroši.

Viņa nekad nav tam devusi iemeslu,— tēvs bija atbildē­jis. Un māte bija piekrītoši pamājusi un pasmaidījusi.

Konija viņiem bija pastāstījusi, ka vīrs paņēmis kāzās dāvāto naudu un pat nepateicis, kur to licis. Tēvs bija paraustījis plecus un atbildējis:— Es būtu darījis tāpat, ja mana sieva izturētos tik vīzdegunīgi kā tu.

Un tā Konija atgriezās mājās, vienlaikus apjukusi un pārsteigta. Viņa arvien bija bijusi tēva mīlule un tagad nespēja saprast viņa vēsumu.Bet patiesībā Dons nepalika gluži tik vienaldzīgs, kā varēja likties. Viņš painteresējās un uzzināja, ko Karlo izdarī­jis ar kāzās dāvāto naudu. Znota bukmeikera kantorī viņš iekārtoja savus cilvēkus, kam vajadzēja ziņot Heigenam par katru Riči soli darbavietā. Taču dziļāk iejaukties Dons nevarēja. Kā gan vīrietis lai spētu pildīt savus vīra pienākumus pret sievu, no kuras ģimenes viņam jābīstas? Tādu stāvokli nedrīk­stēja pieļaut, un Dons neuzdrošinājās iejaukties. Un, kad Konija kļuva grūta, viņš pārliecinājās par sava lēmuma tālredzību un zināja, ka nekad neiejauksies viņu ģimenes dzīvē, kaut arī Konija mātei vēl vairākas reizes sūdzējās, ka vīrs atkal pacēlis roku, un māte beidzot jutās spiesta runāt ar Donu. Konija pat lika manīt, ka varbūt gribēs šķirties. Tad pirmo reizi mūžā Dons kļuva nikns uz meitu.