Mario Pjūzo - Krusttēvs

Mēs labprātāk aprunātos tikai ar jūsu meitu vien,— laipni sacīja detektīvs Filipss.

Nu, tas, manuprāt, atkarīgs no Kejas,— pieklājīgi at­teica misters Edamss.— Vai tu, mīļā, gribi runāt ar šiem kungiem viena vai manā klātbūtnē? Vai varbūt pasaukt māti?

Keja papurināja galvu.— Es runāšu ar viņiem pati.

Varat izmantot manu kabinetu,— misters Edamss sacīja Filipsam.— Vai paliksiet uz pusdienām?

Vīri papurināja galvu. Keja ieveda viņus tēva kabinetā.

Abi detektīvi piemetās uz tahtas maliņas, un Keja apsēdās tēva lielajā ādas klubkrēslā. Detektīvs Filipss uzsāka sarunu ar jautājumu:—Mis Edamsa, vai jūs pēdējo triju nedēļu laika esat tikusies ar Maiklu Korieoni vai saņēmusi kādu ziņu no viņa?

Ar šo jautājumu pietika, lai Keja kļūtu modra. Pirms trim nedēļām viņa Bostonas laikrakstos bija lasījusi ziņu par Ņujorkas policijas kapteiņa un kāda narkotiku kontrabandista Verdžila Soloco noslepkavošanu. Avīzes atzīmēja, ka šis notikums saistāms ar gangsteru savstarpējo karu, kurā iesaistīta arī Korleones Ģimene.Keja papurināja galvu.— Nē. Pēdējo reizi es viņu redzēju, kad viņš grasījās iet pie tēva uz slimnīcu. Tas bija apmēram pirms mēneša.

Par to tikšanos mums viss zināms,— skarbi noteica otrs detektīvs.— Vai esat ar viņu tikusies vai saņēmusi kādu ziņu pēc tam?

Nē,— atbildēja Keja.

Ja jūs gadījumā sazināties ar viņu, man jālūdz, lai jūs par to ziņojat mums,— laipnā balsī sacīja detektīvs Filipss. — Ir ļoti svarīgi, lai mēs varētu runāt ar Maiklu Korieoni. Man jūs jābrīdina — ja saistīsieties ar viņu, varat nokļūt ļoti bīs­tamā stāvoklī. Ja jūs viņam kaut kā palīdzēsiet, varat pati piedzīvot milzīgas nepatikšanas.

Keja izslējās krēslā taisni.— Kāpēc lai es viņam nepa­līdzētu?— viņa jautāja.— Mēs precēsimies. Precēti ļaudis palīdz viens otram.

Ja palīdzēsiet, jūs varat kļūt par slepkavības līdzzinā­tāju,— šoreiz atbildēja detektīvs Sirjani.— Jūsu draugu mēs meklējam tāpēc, ka viņš ir nogalinājis Ņujorkas policijas kapteini un kādu ziņu pienesēju, ar ko šis kapteinis bija kopā. Mēs zinām, ka viņus nošāva tieši Maikls Korleone.

Keja iesmējās. Viņas smiekli bija tik neviltoti un pašpaļā­vīgi, ka abi detektīvi jutās gluži aizkustināti.

Maiks neko tādu nespētu izdarīt,— viņa teica.— Viņam ar savu ģimeni nav nekā kopīga. Kad mēs bijām viņa māsas kazās, labi varēja redzēt, ka pret viņu izturas kā pret nepiederošu personu, gandrīz tāpat kā pret mani. Ja viņš pašlaik slēpjas, tad tikai tāpēc, ka negrib iepīties visā tai tracī, nogrib, lai viņa vārdu skandinātu sakarā ar visu, kas noticis. Maiks nav gangsteris. Es viņu pazīstu labāk nekā jūs vai jebkurš cits. Viņš ir pārāk labs cilvēks, lai izdarītu kaut ko tik zemisku kā slepkavība. Viņam likums ir svētāks nekā jebkuram Citam, ko es pazīstu. Nekad neesmu piedzīvojusi, ka viņš melotu.

Cik ilgi jūs viņu pazīstat?— saudzīgi pajautāja detek­tīvs Filipss.

Vairāk nekā gadu,— atbildēja Keja un jutās pārsteigta, kad abi svešie pasmaidīja.

Jums laikam derētu zināt dažus faktus,— teica detektīvs Filipss.— Tovakar, kad jūs šķīrāties, Maikls aizgāja uz slimnīcu. Iznācis no turienes, viņš saķildojās ar policijas kapteini, kas bija ieradies slimnīcā dienesta darīšanās. Viņš uzbruka šim policijas ierēdnim, taču pats cieta vairāk. Skaidri izsakoties, viņš palika ar lauztu žokli un dažiem izsistiem zobiem. Maikla draugi aizveda viņu uz Korleones ģimenes mājām Longbīčā. Nākamajā vakarā policijas kapteinis, ar kuru viņam bija sadursme, tika nošauts, un Maikls Korleone nozuda. Pazuda bez vēsts. Mums ir sakari, ir savi ziņu piegādātāji. Tie visi norāda uz Maiklu Korieoni, taču pierādījumu tiesai mums nav. Oficiants, kurš atradās blakus šāviena brīdī, Maiklu uz foto­grāfijas nepazīst, taču vaigā varētu pazīt. Vēl ir Soloco šoferis, kurš atsakās runāt, bet mēs viņu varētu piespiest, ja mūsu rokās būtu Maikls Korleone. Un tā visi mūsu cilvēki viņu cītīgi meklē, arī FIB viņu meklē, un visās malās viņu meklē. Pagaidām nesekmīgi, tāpēc domājām ka varbūt jūs mums dosiet kādu pavedienu.

Es neticu nevienam jūsu vārdam,— Keja auksti noteica. Bet viņas ķermeni pārņēma saltas tirpas, jo meitene saprata, ka ziņai par lauzto žokli jābūt patiesai. Bet tas jau nu neuzvedinātu Maiklu izdarīt slepkavību.

Vai ziņosiet mums, ja Maikls dos jums kādu vēsti?— jau­tāja Filipss.

Keja papurināja galvu. Tad atkal ierunājās otrs detektīvs Sirjani:— Mēs zinām, ka jūs abi guļat kopā. Mums ir ziņas no viesnīcām, ir liecinieki. Ja mēs padosim šo ziņu avīzēm, jūsu tēvs un māte jutīsies diezgan nelāgi. Tādi cienījami cilvēki kā viņi nebūs sajūsmā, uzzinādami, ka viņu meita guļ ar gangsteri.

Ja tūlīt pat nerunāsiet skaidru valodu, es pasaukšu jūsu papiņu un viņam visu uz vietas izstāstīšu.

Keja pārsteigta pavērās viņā, tad piecēlās, aizgāja līdz durvīm un atvēra tās. Viņa redzēja tēvu stāvam pie viesistabas loga un smēķējam pīpi.

— Tēt, vai tu vari ienākt?— viņa pasauca.

Tēvs pagriezās, uzsmaidīja meitai un devās uz kabineta pusi. Nonācis pie durvīm, viņš aplika Kejai roku ap vidukli un pavērsās pret abiem detektīviem.— Jā, kungi?

Kad neviens no viņiem neatbildēja, Keja salti teica detektī­vam Sirjani:— Nu tad stāstiet viņam visu, kārtībnieki

Sirjani pietvīka.

Mister Ēdams, man tas jāsaka jūsu pašu meitas labā. Viņa sapinusies ar kādu bandītu, kuru mums ir nopietns pamats turēt aizdomās par policijas ierēdņa noslepkavošanu. Es viņai mēģinu ieskaidrot, ka viņa var nokļūt lielās nepatikša­nās, ja nesadarbosies ar mums. Bet šķiet, ka viņa neapzinās, cik tas nopietni. Varbūt jūs varētu ar viņu parunāt.

Tas liekas pavisam neticami,— laipnā mierā sacīja mis­ters Edamss.

Jūsu meita un Maikls Korleone saietas jau vairāk nekā gadu,— Sirjani turpināja, pastiepis apakšžokli.— Viņi ir pava­dījuši naktis viesnīcās, kur pierakstījušies kā vīrs un sieva. Mums jāatrod Maikls Korleone, lai nopratinātu viņu par policijas ierēdņa slepkavību. Jūsu meita atsakās sniegt mums jebkādas palīdzīgas ziņas. Tādi ir fakti. Jūs varat saukt tos par neticamiem, bet es visu varu pierādīt.

Es neapšaubu jūsu vārdu patiesīgumu, ser,— misters Edamss laipni atbildēja.— Neticami man liekas tas, ka manai meitai varētu draudēt nopietnas nepatikšanas. Ja vien jūs negribat sacīt, ka viņa ir …— šeit mistera Edamsa sejā parādījās gandrīz vai filozofisku šaubu izteiksme,— gang­steru līdzzinātāja vai piedzīvotāja, vai kā nu jūs to saucat.

Keja izbrīnījusies pavērās tēvā. Viņa zināja, ka tēvs mazliet koķetē ar savām akadēmiska pedanta manierēm, un viņu pārsteidza miers, ar kādu tas uzņēma šo jaunumu.

— Katrā gadījumā varat būt droši,— apņēmīgi turpināja misters Edamss,— ja tas jaunais cilvēks parādīsies šeit, es tūlīt ziņošu par viņa klātbūtni varas iestādēm. Tāpat kā mana meita. Un tagad lūdzu mūs atvainot—mūsu pusdienas atdziest.

Ar izsmalcinātu laipnību viņš izvadīja svešos no mājas un mierīgi, bet noteikti tūlīt aizvēra aiz viņiem durvis. Saņēmis Keju zem rokas, viņš veda meitu uz virtuves pusi, kas atradās mājas viņā galā.— Nāc, mīļā, māte gaida mūs pusdienās!

Atslābstošais sasprindzinājums un tēva maigi saprotošā izturēšanās darīja savu, un, iedama uz virtuvi, Keja klusi raudāja. Māte virtuvē nepievērsa uzmanību viņas asarām, un Keja noprata, ka tēvs viņai pastāstījis par abu detektīvu ierašanos. Meitene apsēdās savā vietā, un māte klusēdama pasniedza viņai šķīvi ar ēdienu. Kad visi trīs bija apsēdušies pie galda, tēvs noliektu galvu noskaitīja lūgšanu.Misis Edamsa bija neliela auguma drukna sieviete, allaž rūpīgi ģērbusies un sasukājusies. Keja nekad nebija redzējusi māti nesakopušos. Māte vienmēr šķita itin kā vienaldzīga pret meitu un turēja viņu zināmā atstatumā. Tā viņa izturējās arī šobrīd.