Mario Pjūzo - Krusttēvs

Šī bija viena no ļoti retajām reizēm, kad Vito Korleone zaudēja savaldīšanos. Jau trīs gadus viņa ģimenē dzīvoja Toms Heigens, un Vito noprasīja Klemencam, vai notikumā iepīts arī šis bārenis. Klemenca papurināja galvu. Dons Korleone aizsūtīja mašīnu pēc Santīno un lika atvest dēlu uz viņa kantori Genco Pura olīveļļas sabiedrības telpās.

Un te Dons pirmo reizi mūžā cieta sakāvi.

Palicis divatā ar dēlu, viņš ļāva dusmām pilnu vaļu, lādēdams neveikli sakumpušo Saniju sicīliešu dialektā, kas labāk par jebkuru citu valodu noderēja niknuma izgāšanai. Beidzis savu dusmu izvirdumu, viņš uzkliedza dēlam:

— Kas tev deva tiesības tā rīkoties? Kas tevi dzina uz kaut ko tādu?

Sanijs stāvēja iepretī nikns, sevī ierāvies un neko neatbil­dēja.

— Uz kaut ko tik muļķīgu!—turpināja Dons.— Ko jūs nopelnījāt par tā vakara darbu? Katrs pa piecdesmit dolāriem? Varbūt divdesmit? Riskējāt ar dzīvību divdesmit dolāru dēļ, vai tā gan?

It kā nebūtu dzirdējis tēva pēdējos vārdus, Sanijs izaici­noši teica:

— Es redzēju, kā tu nošāvi Fanuči.

A-ā!—izdvesa Dons un atslīga dziļāk sēdeklī. Viņš gaidīja turpmāko.

Kad Fanuči aizgāja no mūsu mājas, mamma teica, ka es varot iet augšā,— sacīja Sanijs.— Es redzēju, ka tu kāp uz jumta, un gāju tev pakaļ. Redzēju visu, ko tu darīji. Stāvēju turpat augšā un noskatījos, kā tu aizsviedi kabatas portfeli un pistoli.

Dons nopūtās.

— Nu labi, tad man nav ko mācīt tevi, kā jāuzvedas. Bet vai skolu tu negribi pabeigt, vai negribi kļūt par advokātu? Advokāts ar portfeli var izvilkt no otra vairāk naudas nekā tūkstoš vīru ar maskām un pistolēm.

Sanijs viltīgi pasmīnēja un atteica:— Es gribu piedalīties Ģimenes biznesā.— Redzēdams, ka Dona seja paliek bezkais­līga un šī asprātība viņu neuzjautrina, puisis steigšus piebilda:— Es varu iemācīties tirgot olīveļļu.

Dons vēl aizvien klusēja. Beidzot viņš paraustīja plecus.

— Katram cilvēkam ir tikai viens liktenis,— viņš noteica. Viņš nepiebilda, ka dēla liktenis izšķīrās brīdī, kad zēns kļuva par liecinieku Fanuči noslepkavošanai. Dons tikai aizgriezās un klusi pasacīja:—Atnāc rīt deviņos uz šejieni. Dženko tev parādīs, kas darāms.

Bet Dženko Abandando ar savu aso, vērīgo prātu, kāds nepieciešams consigliori, saprata Dona patieso vēlēšanos un uzticēja Sanijam galvenokārt tēva miesassarga pienākumus, kurus veicot puisis varēja apgūt un izzināt dziļāk slēptās gudrības, kas Donam ļāva būt Donam. Turklāt šī sadarbība atraisīja paša Dona zinātniskās tieksmes, un viņš vecākajam dēlam bieži lasīja lekcijas par to, kā gūt panākumus.

Piedevām savai bieži atkārtotajai frāzei, ka cilvēkam ir tikai viens liktenis, Dons bieži atgādināja Sanijam, cik nevēlamas ir viņa nevaldāmā niknuma lēkmes. Dons uzskatīja, ka draudi ir pati muļķīgākā izpausme, ka bezapdomu niknuma izlādēšana ir visbīstamākā savu iegribu apmierināšana. Neviens nekad nebija dzirdējis Donu izsakām kailus draudus, neviens nebija redzējis viņu zaudējam savaldīšanos. Tas likās pilnīgi neiespē­jami. Un šo gudrību Dons centās iepotēt Sanijam. Viņš uzsvēra, ka dzīvē nav lielākas priekšrocības par to, ja ienaidnieks pārvērtē tavus trūkumus,— vienīgi varbūt tas, ja draugs par zemu novērtē tavas labās īpašības.

Caporegime Klemenca ņēma Saniju savā ziņā un iemācīja viņam šaut un rīkoties ar metāla žņaudzamo riņķi. Sanijam nepatika itāliešu virves paņēmieni — tiem viņš bija par ameri­kānisku. Viņš deva priekšroku vienkāršai, tiešai, bezpersonis­kai anglosakšu pistolei, un tas sarūgtināja Klemencu. Taču Sanijs kļuva par pastāvīgu un vēlamu tēva pavadoni — vadīja viņa mašīnu, palīdzēja veikt sīkākus uzdevumus. Nākamo divu gadu laikā viņš šķita tāds pats kā jebkurš puisis, kas grasās pārņemt tēva biznesu,— bez īpaša ķēriena, bez īpašas deg­smes, apmierināts ar iespēju dabūt darbu, kas nelauž kaulus.

Tikmēr viņa bērnības draugs un pa pusei adoptētais brālis Toms Heigens jau mācījās koledžā. Fredo joprojām bija vidusskolnieks, jaunākais brālis Maikls gāja klasiskajā ģimnā­zijā, un mazā māšele Konija bija kļuvusi četrus gadus veca. Ģimene nu jau labu laiku bija pārcēlusies uz daudzstāvu namu Bronksā. Dons Korleone dzīrās pirkt māju Longailendā, taču gribēja saskaņot to ar saviem pārējiem plāniem.

Vito Korleone bija vīrs ar asu skatienu. Visās lielajās Amerikas pilsētās nemitīgi plosījās melnās pasaules savstarpē­jās cīņas. Cits aiz cita uzliesmoja iekšēji kari, godkārīgi dauzoņas pūlējās izplēst sev kādu impērijas daļiņu; Korleonem līdzīgi vīri centās nosargāt savas robežas un īpašumus. Dons Korleone redzēja, ka avīzes un valdības iestādes izmanto šos nemierus, lai panāktu arvien stingrāku likumu pieņemšanu un lietotu nesaudzīgākas policijas metodes. Viņš paredzēja, ka sabiedrības sašutums var pat novest līdz demokrātisku norišu iznīdēšanai, kas būtu liktenīgi viņam un viņa ļaudīm. Dona Korleones impērija iekšēji bija droša un stabila. Viņš nolēma panākt mieru starp visām karojošām nometnēm Ņujorkā un pēc tam visā valstī.

Par šīs misijas bīstamības pakāpi Dons Korleone neloloja nekādas ilūzijas. Pirmā gada laikā viņš tikās ar dažādu Ņujorkas grupējumu vadoņiem, cenzdamies radīt drošu pamatu iecerētajiem pārkārtojumiem. Viņš izjautāja partnerus, piedāvāja katram savas ietekmes sfēras, ko pārvaldītu savstar­pēji neatkarīgu pārstāvju apvienota padome. Taču grupējumu bija pārāk daudz un pārāk daudz arī specifisku interešu, kas neizbēgami sadūrās. Vienošanās šķita neiespējama. Un Dons Korleone, tāpat kā daudzi ievērojami valdnieki un likumdevēji Vēsturē, nosprieda, ka miers un kārtība nav iespējami, iekams valdošo valstu skaits nebūs samazināts līdz pieņemamam daudzumam.

Ņujorkā valdīja piecas vai sešas spēcīgas Ģimenes, kuras likvidēt nebūtu iespējams. Taču pārējām —«Melnās Rokas» teroristiem, neatkarīgajiem kreditoriem, kas plēsa neticamus procentus, varenajiem bukmeikeriem, kas darbojās bez pienā­cīgas, tas ir, apmaksātas aizsardzības no varas iestāžu puses,— vajadzēja pazust. Un viņš vērsās pret visiem šiem ļaudīm ar rīcību, kas būtībā izvērtās par koloniālu karu, un mobilizēja pret tiem visus Korleones organizācijas spēkus.

Stāvokļa noregulēšana Ņujorkā ilga trīs gadus un atnesa dažu negaidītu ieguvumu. Sākumā izredzes izskatījās diezgan bēdīgas. Kāda satracināta īru laupītāju banda, ko Dons bija nolēmis iznīcināšanai, gandrīz vai izcīnīja uzvaru ar īstu Smaragda salas dēlu pārgalvību. Veiksmīgas apstākļu sagadī­šanās dēļ un ar gluži pašnāvniecisku drosmi viens no īru gangsteriem izlauzās cauri Dona aizsarg ķēdei un iešāva lodi viņam taisni krūtīs. Uzbrucējs pats tūdaļ krita, ložu caururbts, bet pietiekams ļaunums jau bija nodarīts.Tomēr šis gadījums deva iespēju Santīno Korleonem parādīt savas spējas. Kamēr tēvs bija uz gultas, Sanijs pārņēma vienu no pulkiem, radīdams savu regime un pats kļūdams par caporegime, un kā jauns, vēl nepazīstams Napo­leons parādīja spožu talantu pilsētas karadarbībā. Turklāt viņš parādīja arī nepielūdzamu nežēlību; tā bija vienīgā karavado­nim nepieciešamā īpašība, kuras trūka Donam Korleonem.

No 1935. līdz 1937. gadam Sanijs Korleone kļuva pazīs­tams kā pats viltīgākais un nepielūdzamākais iznīcinātājs, kādu melnā pasaule jebkad pazinusi. Taču panisku šausmu iedvešanā pat viņu pārtrumpoja cits cilvēks — baisais Luka Brāzi.