Mario Pjūzo - Krusttēvs

— Sinjor Roberto,— sacīja Vito Korleone,— manas sievas draudzene, nabaga atraitne, kurai nav neviena aizstāvja, man pastāstīja, ka zināma iemesla dēļ viņai jāatstājot dzīvoklis jūsu namā. Šī sieviete ir izmisumā. Viņai nav naudas un nav citu draugu kā vienīgi tie, kuri dzīvo šeit. Es viņai apsolīju aprunāties ar jums. Teicu, ka jūs esat saprātīgs cilvēks un jūsu pavēli izraisījis kāds pārpratums. To dzīvnieku, kura dēļ cēlās visas nepatikšanas, viņa ir aizgādājusi prom, tad kāpēc lai viņa nepaliktu tepat? Es lūdzu jums šo pakalpojumu kā itālietis itālietim.

Sinjors Roberto nopētīja jauno cilvēku, kas stāvēja viņa priekšā. Vidēja auguma vīrietis, spēcīgi veidots, zemniecisks un pēc bandīta neizskatās. Smieklīgi — atļaujas dēvēt sevi par itālieti. Roberto paraustīja plecus.

— Es esmu jau izdevis šo dzīvokli citai ģimenei un par augstāku maksu,— viņš teica.— Nevaru viņu sarūgtināt jūsu draudzenes dēļ.

Vito Korleone saprotoši pamāja ar galvu.— Kāda ir īres maksas starpība?— viņš jautāja.

— Pieci dolāri,— atteica misters Roberto. Viņš meloja. Patumšais četristabu dzīvoklis dzelzceļa tuvumā maksāja div­padsmit dolāru, un vairāk īpašnieks nevarēja dabūt arī no jaunā īrnieka.

Vito Korleone izvilka no kabatas dolāru žūksnīti un paņēma no tā trīs desmitniekus.

Te jums būs starpība par sešiem mēnešiem uz priekšu, — viņš teica.— Sinjorai Kolombo to nevajag sacīt, viņa ir lepna sieviete. Pēc sešiem mēnešiem atkal uzmeklējiet mani. Nu, un, protams, jūs taču atļausiet viņai turēt suni.

Ne prātā nenāk!— atcirta misters Roberto.— Kas tu, pie joda, vispār tads esi, ka gribi mani izrīkot? Pievaldies, ka nedabū pa savu glumo sicīlieša purnu!

Vito Korleone pārsteigts pacēla rokas.

— Es jums lūdzu tikai pakalpojumu, vairāk neko. Nekad jau nevar zināt, kurā brīdī ievajadzēsies palīdzīgu draugu, vai nav tiesa? Lūdzu, ņemiet šo naudu par apliecinājumu manai labajai gribai un izlemiet pats! Es neuzdrīkstētos paģērēt.— Viņš iespieda naudaszīmes misteram Roberto sauja.— Izdariet man šo mazo pakalpojumu: tikai paņemiet naudu un pārdomājiet visu vēlreiz. Rīt no rīta, ja vien gribēsiet, varēsiet naudu man atdot. Ja jūs negribat paturēt šo sievieti savā namā, kā gan es drīkstu iebilst? Māja taču pieder jums! Ja jūs negribat, ka mājā ir suns, es to itin labi varu saprast. Es pats diez kā nemīlu dzīvniekus.— Viņš paplikšķi­nāja misteram Roberto pa plecu.— Izdariet man šo pakalpo­jumu, labi? Es to neaizmirsīšu. Pajautājiet maniem draugiem šaja apkaimē, viņi jums apliecinās, ka es esmu cilvēks, kurš nepaliek pateicību parādā.

Bet misters Roberto, bez šaubām, jau bija sācis saprast. Tajā vakarā viņš ievāca ziņas par Vito Korleoni. Līdz nākama­jam rītam viņš negaidīja. Tajā pašā vakarā viņš pieklauvēja pie Korleones dzīvokļa durvīm, atvainojās par vēlo stundu un pateikdamies pieņēma sinjoras Korleones piedāvāto vīna glāzi. Misters Roberto apgalvoja Vito Korleonem, ka notiku­šais esot nejēdzīgs pārpratums un sinjora Kolombo, protams, varot palikt savā dzīvoklī un, protams, varot turēt suni. Ko gan šie gnīdas no īrniekiem iedomājas — žēloties par nabaga dzīvnieku, kad paši maksā tik zemu īres naudu? Visbeidzot viņš nometa uz galda no Vito Korleones saņemtos trīsdesmit dolārus un vissirsnīgākajā balsī sacīja:

— Jūsu godprātīgā vēlēšanās palīdzēt nabaga atraitnei mani sakaunināja, un es vēlos parādīt, ka arī man kristīga žēlsirdība nav sveša. Viņa maksās par īri tikpat, cik agrāk.

Katrs teicami izpildīja savu lomu šajā komēdijā. Vito ielēja vīnu, pagādāja galdā kūkas, spieda mistera Roberto roku un cildināja viņa labo sirdi. Misters Roberto nopūtās un atzinās, ka iepazīšanās ar tādu vīru kā Vito Korleone atjaunojusi viņa ticību cilvēkam. Beidzot abi izšķīrās. Misters Roberto, trīcē­dams kā galerts pie visām miesām un slavēdams Dievu, ka laimīgi paglābis savu ādu, ielēca tramvajā, aizbrauca līdz savai mājai Bronksā un tūlīt likās gulēt. Veselas trīs dienas viņš nerādījās savu īres namu tuvumā.

Vito Korleone savā apkaimē tagad bija kļuvis par augsti respektējamu personu. Izplatījās valodas, ka viņš esot Sicīlijas mafijas loceklis. Kādu dienu pie Vito ieradās vīrs, kas bija noīrējis dzīvokli kāršu spēlēm, un pats piedāvāja viņam divdesmit dolārus nedēļā — maksu «par draudzību». Vito vajadzēja tikai reizi vai divas nedēļā parādīties spēļu namā, lai spēlētāji saprastu, ka atrodas viņa aizsardzībā.

Drīz viņa palīdzību lūdza arī veikalnieki, kam raizes sagādāja mazgadīgie huligāni. Vito neatteicās un tika pienā­cīgi atalgots. Drīz vien viņa ienākumi sasniedza simt dolārus nedēļā, un tajā laikā un vietā tas nozīmēja milzu summu. Tā kā Klemenca un Tesio bija viņa draugi un sabiedrotie, daļa naudas pienācās katram no viņiem, un Vito deva to pats, negaidīdams mājienu. Visbeidzot viņš nolēma uzsākt olīveļļas importa biznesu kopā ar savu bērnības draugu Dženko Abandando. Dženko varēs rfemt savā pārziņā biznesa prak­tisko pusi — eļļas ievešanu no Itālijas, tās iepirkšanu par atbilstošām cenām, uzglabāšanu sava tēva noliktavā. Šādos darījumos Dženko netrūka pieredzes. Klemenca un Tesio nodarbosies ar eļļas iztirgošanu. Viņi apstaigās visus itāliešu pārtikas veikalus Manhetenā, tad Bruklinā un vēlāk Bronksā un pierunās to īpašniekus iepirkt Genco Pura olīveļļu. (Sev raksturīgajā kautrībā Vito Korleone atteicās nosaukt preci pats savā vārdā.) Pats Vito, bez šaubām, būs firmas galva, jo viņš nodrošinās lielāko tiesu . kapitāla. Viņš arī palīdzēs nokārtot atsevišķas nesaskaņas, kad veikalu īpašnieki nepado­sies Klemencas un Tesio pārliecinošajām runām. Tādās reizēs Vito Korleone laidīs darbā savas apbrīnojamās pārliecināša­nas spējas.Vairākus nākamos gadus Vito Korleone dzīvoja šādu viņa vēlmēm pilnīgi atbilstošu necila biznesmeņa dzīvi un visas pūles veltīja savas komerciālās firmas izvēršanai par varenu, augošu uzņēmumu. Viņš bija uzticams vīrs un tēvs, taču tik aizņemts darbā, ka ģimenei varēja veltīt pavisam maz laika. Tā kā Genco Pura kļuva par iecienītāko itāliešu importa eļļu Amerikā, Vito Korleones organizācija vērtās plašumā. Kā ikkurš labs tirgonis viņš apķēra, ka ir izdevīgi pārdot preci par zemāku maksu, nekā pārdod sāncenši, sašaurināt tiem noieta tirgu, pierunājot veikalniekus samazināt viņu piegādāto preču krājumus. Kā ikkurš labs tirgonis viņš tiecās veidot monopolu, piespiezdams sāncenšus pamest cīņas lauku vai arī saplūst ar viņa paša sabiedrību. Bet, tā kā Vito bija uzsācis biznesu no ekonomiski samērā nevarīgas pozīcijas, tā kā viņš neticēja reklāmai un paļāvās vienīgi uz dzīvo vārdu un tā kā, atklāti runājot, viņa olīveļļa nebūt nebija labāka par sāncenšu preci, viņš nevarēja laist darbā likumīgo biznesmeņu ierastos paņē­mienus. Vito vajadzēja paļauties uz paša personības spēku un uz savu «respektējamas personas» reputāciju.

Vēl būdams gluži jauns, Vito Korleone kļuva pazīstams kā «saprāta cilvēks». Viņš nekad nedraudēja. Viņš allaž operēja ar loģiku, kam grūti bija pretoties. Viņš vienmēr gādāja, lai otrs gūtu savu peļņas tiesu. Neviens nepalika zaudētājs. Vito, protams, panāca to ar neizmeklētiem līdzekļiem. Kā daudzi spējīgi biznesmeņi viņš ātri saprata, ka brīvā konkurence ir izšķērdēšanās, turpretī monopols — ienesīgs darbošanās veids. Un tā viņš gluži vienkārši sprauda sev mērķi izveidot šādu ienesīgu monopolu. Bruklinā bija daži eļļas lieltirgotāji, nevaldāmas un stūrgalvīgas dabas vīri, kas nepakļāvās prāta spriedumiem un atteicās saprast un pieņemt Vito Korleones viedokli pat pēc tam, kad viņš tiem sīki un pacietīgi bija visu izskaidrojis. Te Vito Korleone tikai bezpalīdzīgi noplātīja rokas un uzdeva Tesio doties uz Bruklinu, savākt spēkus un problēmu nokārtot. Noliktavas nodega, veselas autokravas zaļganīgas olīveļļas aizplūda pa bruģētajām ielām. Viens no cietušajiem, kāds neapdomīgs, vīzdegunīgs milānietis, kurš ticēja policijai tikpat svēti kā kristīgais savam Pestītājam, griezās pie varas orgāniem, apsūdzēdams savus tautiešus itāl iesus un tādējādi lauzdams desmit gadu simteņus seno omerfas — klusēšanas — likumu. Taču, pirms vēl notikušo paspēja izskatīt sīkāk, tirgotājs pazuda bez vēsts, atstādams vienu savu uzticamo sievu un trīs bērnus, kuri, paldies Dievam, bija jau pieauguši un prata pārņemt tēva biznesu, kā arī vienoties ar Genco Pura olīveļļas sabiedrību.Taču lieli vīri tādi nepiedzimst, par tādiem viņi izaug, un tā notika arī ar Vito Korleoni. Kad pieņēma prohibīcijas likumu un aizliedza tirgoties ar alkoholiskiem dzērieniem, Vito Korleone spēra pēdējo — izšķirošo soli un no gluži ikdienišķa, samērā bezjūtīga biznesmeņa kļuva par lielo Donu kriminā­listu pasaulē. Tas nenotika vienā dienā, tas nenotika viena gadā, bet, kad beidzās prohibīcijas periods un sākās Lielās depresijas posms, Vito Korleone bija kļuvis Krusttēvs, Dons, Dons Korleone.