Mario Pjūzo - Krusttēvs

Protams, vēl palika arī lietišķas dabas apsvērumi. Iespē­jams, ka Fanuči kungam patiesi ir spēcīgi draugi, kas centīsies atriebties. Un pats Fanuči ir bīstams vīrs, kuru nogalināt nemaz nav tik vienkārši. Jārēķinās arī ar policiju un elektrisko krēslu. Taču Vito Korleonem nāves spriedums bija pasludināts jau toreiz, kad nogalināja viņa tēvu, un šī sprieduma draudos viņš bija nodzīvojis līdz šai dienai. Būdams divpadsmit gadu vecs zēns, viņš bija izbēdzis saviem vajātājiem, aizceļojis pāri okeānam uz svešu zemi un pieņēmis citu vārdu. Un, dzīvo­dams kā kluss vērotājs no malas, viņš gadu gaitā bija pārliecinājies, ka viņam piemīt vairāk drosmes un saprāta, kaut arī līdz šim nekad vēl nebija pavērusies izdevība šo drosmi un saprātu izmantot.Un tomēr Vito vēl šaubījās, pirms spēra pirmo soli pretī savam liktenim. Viņš pat rūpīgi salocīja kopā saņemtos septiņsimt dolārus un ielika naudu parocīgā bikšu sānkabatā. Bet tā bija kreisā kabata. Labās puses kabatā viņš ielika pistoli, kuru bija dabūjis no Klemencas savām kravas mašīnu aplaupī­šanas operācijām.

Fanuči ieradās tieši deviņos vakarā. Vito Korleone. uzlika galdā pašdarīta vīna krūku , ko bija dabūjis no Klemencas.

Fanuči nolika balto filca platmali uz galda līdzās vīna krūkai, tad palaida vaļīgāk plato, raibi puķoto kaklasaiti, kuras košais raksts veikli apslēpa tomātu sulas atstātos traipus. Bija karsts vasaras vakars, un gāzes lampiņa meta vāju gaismu. Dzīvoklī bija ļoti klusi. Bet Vito Korleone izturējās rāmi un nosvērti. Lai parādītu savus krietnos nolūkus, viņš pasniedza Fanuči saritinātās dolāru zīmes un cieši vēroja, kā pretinieks, saskaitījis naudu, izņem lielu ādas kabatas portfeli un sabāž guvumu tajā. Tad Fanuči iedzēra malciņu vīna un ierunājās:

— Jūs man esat parādā, vēl divsimt dolāru.

Viņa acis zem biezajām uzacīm raudzījās vēsi un bezkaislīgi.

— Man šobrīd ar naudu tā paknapi,— teica Vito Korleone savā rāmajā, nosvērtajā balsī.— Es jau ilgāku laiku esmu bez darba. Ļaujiet man dažas nedēļas palikt parādā.

Tas bija pieņemams gambīts. Lauvas tiesa jau atradās pie Fanuči, un viņš varēja arī pagaidīt. Šobrīd viņu varētu pat pierunāt atteikties no pārējās daļas vai vismaz gaidīt krietni ilgāk. Fanuči guldzoši pasmējās, turēdams pie lūpām vīna glāzi, un teica:

— Tu taču esi puika uz goda. Kā es tevi agrāk nepamanīju? Bet tu esi pārāk lēns, lai tiktu uz priekšu saviem spēkiem. Es tev varētu pagādāt kādu ļoti ienesīgu darbiņu.

Vito Korleone pieklājīgi pamāja ar galvu, likdamies ieinte­resēts, un no tumšsārtās krūkas vēlreiz piepildīja pretinieka glāzi. Taču Fanuči šķita pārdomājis un, iesākto nepabeidzis, piecēlās un paspieda Vito Korleonem roku.

— Arlabvakaru, jaunais cilvēk,— viņš atsveicinājās. — Ceru, ka neturi uz mani ļaunu prātu. Ja varu tev kādreiz izpalīdzēt, padod tikai ziņu. Tu šovakar pats sev izdarīji lielu pakalpojumu.

Vito izlaida Fanuči pa durvīm, un viesis, nosoļojis lejā pa kāpnēm, izgāja no mājas. Iela bija pilna cilvēku, kas varēs liecināt, ka Fanuči aizgājis no Korleones dzīvokļa sveiks un vesels. Vito pa logu vēroja aizejošo vīrieti. Viņš redzēja Fanuči nogriežamies ap stūri Vienpadsmitās avēnijas virzienā un saprata, ka viņš dodies uz savu dzīvokli — jādomā, lai noglabātu laupījumu, pirms atkal iznāks uz ielas. Vai varbūt lai noliktu revolveri. Vito Korleone izsteidzās no dzīvokļa un uzskrēja augšup pa kāpnēm līdz jumtam. Pāriedams pa māju jumtiem no viena nama uz nākamo, viņš veica veselu kvartālu, tad pa tukšas noliktavas ēkas rezerves kāpnēm nokāpa lejā pagalma pusē. Ar kāju atgrūdis sētas durvis, viņš izgāja cauri kāpņu telpai un pa parādes durvīm atkal nonāca uz ielas. Tieši pretī, ielas otrā pusē, atradās Fanuči daudzdzīvokļu nams.

Rietumu virzienā dzīvojamie nami stiepās tikai līdz Desmi­tajai avēnijai. Vienpadsmitajā avēnijā atradās galvenokārt noliktavas, ko īrēja dažādas ar Ņujorkas Centrālo dzelzceļu saistītas firmas — tām vajadzēja ērti piekļūt daudzajiem preču noliktavu pagalmiem, kas cits citam līdzās rindojās pa visu kvartālu no Vienpadsmitās avēnijas līdz Hudzonas upei. Fanuči nams bija viens no nedaudzajiem dzīvojamiem namiem, kas vēl atradās šai nomaļajā apkaimē, un to apdzīvoja lielākoties dzelzceļu konduktori — vecpuiši, noliktavu strād­nieki un zemākās šķiras prostitūtas. Šie cilvēki nesēdēja tērzēdami uz ielām kā krietni itālieši, viņi nīka pa alus bāriem, notriekdami savus ienākumus. Tādējādi Vito Korleone it viegli varēja nemanīts šķērsot vientulīgo Vienpadsmito avēniju un ieslīdēt kāpņu telpā. Tur viņš izvilka pistoli, kuru nekad vēl nebija lietojis, un sāka gaidīt Fanuči.Vito raudzījās cauri kāpņu telpas stiklotajām durvīm, zinādams, ka Fanuči nāks šurp no Desmitās avēnijas puses. Klemenca viņam bija parādījis, kur pistolei ir drošinātājs, un Vito bija izmēģinājis ieroci ar noslēgtu drošinātāju. Taču jau Sicīlijā, būdams deviņus gadus vecs zēns, viņš kopā ar tēvu bieži bija gājis medībās un daudzkārt šāvis no smagās bises, ko sauca lupara. Tieši šī mazā, tikai deviņus gadus vecā zēna veiklība ar lupara bisi bija mudinājusi viņa tēva slepkavas piespriest nāvi arī upura dēlam.Stāvēdams krēslainajā priekštelpā, Vito redzēja Fanuči balto stāvu šķērsojam ielu un tuvojamies durvīm. Viņš nedaudz atkāpās, ar muguru atspiedās pret iekšējām durvīm, kas veda uz kāpnēm, un pacēla ieroci šāvienam. Viņa izstieptā roka atradās tikai pāris soļu no ārdurvīm. Durvis plaši atvērās. Balti tērpts, plecīgs un dvakojošs gaišo durvju aili piepildīja Fanuči stāvs. Vito Korleone izšāva.

Ēka nodrebēja, atbalsojoties sprādzienam; atvērtās durvis ļāva troksnim daļēji izlauzties uz ielas. Fanuči, tvarstīdamies gar stenderēm, centās noturēties taisni un mēģināja tvert pēc sava šaujamā. Izmisīgais grābiens norāva svārkiem pogai, un tie atsitās vaļā. Skatienam pavērās ieroča rokturis, bet vienlai­kus ar to arī tieva asins strūkliņa uz baitā krekla. Ļoti uzmanīgi, gluži kā ievadīdams vēnā šļirci, Vito Korleone iešāva šai sārtajā stīdziņā otru lodi.

Fanuči nokrita uz ceļiem, ar ķermeni nosprostodams durvis un neļaudams tām aizvērties. Viņš izgrūda baismīgu vaidu, mokpilnu un vienlaikus gandrīz vai komisku. Tam sekoja nākamais. Vito atcerējās, ka dzirdējis vismaz trīs šādus vaidus, pirms piegrūda pistoli Fanuči nosvīdušajai, taukaini spīdošajai sejai un iešāva viņam taisni galvā. Nepagāja vairāk par piecām sekundēm, kad Fanuči bija miris, un viņa nedzīvais ķermenis gulēja, iespriedies atvērtajās durvīs.

Ļoti uzmanīgi Vito izvilka no mirušā svārkiem lielo kabatas portfeli un paslēpa to sev aiz krekla. Tad viņš pārgāja pāri ielai un iesteidzās noliktavas ēkā, pēc tam pagalmā un pa rezerves kāpnēm uzrāpās uz jumta. No turienes viņš pārlaida skatienu ielai. Fanuči ķermenis vēl aizvien gulēja durvīs, bet tuvumā neredzēja neviena cilvēka. Namā bija pavērusies divi logi, un Vito redzēja tajos tumšus galvu apveidus, bet, tā kā vaibstus izšķirt viņš nevarēja, tad, protams, arī tie cilvēki nevarēja skaidri saskatīt viņu. Un šādi ļaudis arī nesniegs ziņas policijai. Fanuči tur var nogulēt līdz rītam, vai varbūt kāds patruļas policists apgaitas laikā nejauši uzskries viņa līķim. Neviens no šī nama iemītniekiem tīšām nepakļaus sevi policijas aizdomām un pratināšanai. Viņi ieslēgsies savās istabās un izliksies, ka neko nav dzirdējuši.Vito varēja nesteigties. Pa namu jumtiem viņš nokļuva līdz paša mājai un atgriezās dzīvoklī. Iegājis viņš aizslēdza aiz sevis durvis un pārskatīja nogalinātā kabatas portfeli. Līdzās septiņsimt dolāriem, kurus Fanuči bija dabūjis no viņa, tajā atradās vēl dažas atsevišķas dolāru zīmes un viena piecdolāru banknote. Aiz atloka viņš atrada aizbāztu piecdolāru zelta monētu, kas droši vien kalpoja par veiksmes talismanu. Ja arī Fanuči bija bagāts gangsteris, tad līdzi viņš savu mantu nenēsāja. Kabatas portfelis daļēji apstiprināja Vito aizdomas.Viņš zināja, ka jātiek vaļā no kabatas portfeļa un pistoles (un jau toreiz viņš saprata, ka zelta monēta jāatstāj kabatas portfelī). Vito uzkāpa atpakaļ uz jumta un atkal nosoļoja krietnu gabalu pāri vairākām dzegām. Tad viņš iesvieda kabatas portfeli kādā gaisa šahtā, iztukšoja pistoles stobru un trieca rokturi pret jumta dzegu. Rokturis nelūza. Vito saņēma pistoli otrā rokā un trieca rokturi pret skursteņa malu. Rokturis sašķēlās divās daļās. Viņš trieca vēlreiz, un rokturis atdalījās no stobra. Katru gabalu Vito iemeta citā gaisa šahtā. Tie nokrita no piecu stāvu augstuma bez jebkāda trokšņa, jo iegrima irdenajā atkritumu kaudzē, kas bija sakrājusies šahtas dibenā. No rīta mājas iemītnieki atkal metīs šahtā atkritumus, un, ja labi veiksies, visas pēdas tiks nosegtas. Vito atgriezās dzīvoklī.