Mario Pjūzo - Krusttēvs

Viņu kratīja viegli drebuļi, taču viņš pilnīgi valdīja pār sevi. Bīdamies, ka drēbes varētu būt kaut kur nošļakstījušās asinīm, viņš pārģērbās un sameta apģērbu metāla vanniņā, kurā sieva mēdza mazgāt veļu. Pievienojis ūdenim sārmu un kodīgas veļas ziepes, viņš rūpīgi visu izmazgāja un izberza uz metāla veļas dēļa, kas atradās zem izlietnes, tad izmazgāja vanniņu ar sārmu un ziepēm. Guļamistabas stūrī viņš atrada tikko izmazgātas veļas klēpi un ievīstīja tajā savas drēbes. Tad Vito uzvilka tīru kreklu un bikses un devās lejā pie sievas un bērniem, kuri kavējās nama priekšā.

Visi šie piesardzības soļi izrādījās lieki. Pēc tam, kad policija agrā rītā atrada mirušā ķermeni, neviens pat neieradās izjautāt Vito Korleoni. Viņu no tiesas pārsteidza tas, ka izmeklētāji nav pat noskaidrojuši to, ka Fanuči vakarā pirms savas nāves bijis Vito dzīvoklī. Vito bija paļāvies uz to, ka Fanuči, iziedams neskarts no viņa dzīvokļa, būs radījis viņam alibi. Tikai vēlāk viņš uzzināja, ka policija ar sajūsmu uzņēmusi ziņu par Fanuči noslepkavošanu un nav sevišķi centusies meklēt vainīgos. Viņi nosprieda, ka upuri nogalinājusi kāda cita banda, un izjautāja šaubīgākās personas, kuru biogrāfijas vēstīja par šantāžām, izspiešanām un nolīgtām vardarbībām. Tā kā Vito nekad nebija saskāries ar policiju, viņš palika ārpus iztaujāto loka.Policiju viņš bija pratis pārspēt viltībā, taču citādi bija ar viņa partneriem. Pīters Klemenca un Tesio vairījās no Vito vienu nedēļu, vairījās otru, un tad kādu vakaru abi ieradās pie viņa ciemos. Viņi izturējās ar manāmu bijību. Vito Korleone apsveica draugus laipni, taču bezkaislīgi un uzlika galdā vīnu.

Klemenca uzsāka runāt pirmais.

— Devītajā avēnijā no veikalniekiem neviens vairs nevāc nodevas,— viņš klusi teica.— Arī no kāršu spēlmaņiem un azartniekiem šajā rajonā vairs nevāc.

Vito Korleone cieši raudzījās abos vīros, bet neko neatbil­dēja. Tad ierunājās Tesio:— Mēs varam pārņemt Fanuči klien­tus. Gan viņi mums maksās.Vito Korleone paraustīja plecus.— Kāpēc jūs nākat pie manis? Man tas nerūp.Klemenca pasmējās. Pat jaunībā, kad viņam vēl nebija milzīgā vēdera, viņš mēdza smieties tipiskus resnīša smiek­lus.— Nez kā ar to pistoli, ko es tev iedevu tam mūsu darbiņam? Tev jau to vairs nevajadzēs, tā ka vari man atdot.Ļoti lēni un nosvērti Vito Korleone izņēma no sānkabatas naudaszīmju žūksnīti un atlika malā piecus desmitniekus.

— Še, es tev samaksāšu. Pēc mūsu darbiņa es aizmetu pistoli projām.— Un viņš uzsmaidīja abiem vīriem.

Tobrīd Vito Korleone pats neapzinājās šī smaida iespaidu. Tas bija paralizējošs tieši tāpēc, ka tajā nebija draudu. Viņš pasmaidīja kā par tīri privātu jociņu, ko novērtēt spēj vienīgi viņš pats. Bet, tā kā Vito šādi mēdza smaidīt vienīgi tad, kad izšķīrās dzīvības un nāves jautājumi, un tā kā šis jociņš patiesībā nebija gluži privāts, un tā kā Vito acis nesmaidīja, un tā kā ārēji viņš allaž likās tik rāms un prātīgs, šī piepešā parādīšanās bez maskas bija patiesi stindzinoša.

Klemenca papurināja galvu.— Man nevajag naudu,— viņš teica. Vito ielika naudaszīmes atpakaļ kabatā. Viņš klusēdams nogaidīja. Vīri saprata cits citu. Viņi zināja, ka Vito nogalinā­jis Fanuči, un, kaut arī par to nekad netika runāts, drīz vien to zināja visa apkaime. Pret Vito Korleoni ikviens tagad izturējās ar dziļu bijību. Bet Vito pat nemēģināja pārņemt savās rokās Fanuči klientus un nodevas.

Turpmākais vairs nebija novēršams. Kādu vakaru Vito sieva atveda sev līdzi kaimiņieni—atraitni. Tā bija itāliete, krietna sieviete ar nevainojamu raksturu. Viņa rāvās vaiga sviedros, lai nodrošinātu iztiku saviem bez tēva palikušajiem bērniem. Viņas sešpadsmit gadus vecais dēls allaž nesa mājās algu aizlīmētā aploksnē, lai pēc veco laiku zemnieku paražas to neskartu nodotu mātei; tāpat darīja septiņpadsmit gadus vecā meita — šuvēja. Visa ģimene caurus vakarus noņēmās ar pogu šūšanu, nogurdinošu darbu, par ko saņēma tīros nabaga grašus. Sievieti sauca sinjora Kolombo.

— Sinjora grib lūgt tev pakalpojumu,— sacīja Vito Korleones sieva.— Viņai gadījušās nelāga likstas.

Vito Korleone gaidīja, ka sieviete lūgs naudu, ko viņš labprāt būtu aizdevis. Taču izrādījās, ka atraitnei pieder suns, kuru gauži iemīļojis viņas jaunākais dēls. Namīpašnieks no īrniekiem bija saņēmis sūdzības par to, ka suns naktī rejot, un pavēlējis Kolombo kundzei dzīvnieku aizvākt. Viņa izlikusies tā arī izdarām. Vēlāk namīpašnieks atklājis, ka piekrāpts, un pavēlējis sievietei atstāt viņa dzīvokli. Tad viņa apsolījusi suni patiesi aizvākt un tā arī izdarījusi, bet saimnieks bijis tik sadusmots, ka nav vairs atkāpies no savas prasības. Sinjorai Kolombo jāatstāj dzīvoklis, citādi viņu izlikšot policija. Na­baga puisēns tik ļoti raudājis, kad suni aizdeva prom radiem Longailendā. Un tagad tikpat viņiem jāzaudē dzīvoklis.

— Kādēļ jūs lūdzat palīdzību man?— Vito Korleone laipni jautāja.

Kolombo kundze ar galvas mājienu norādīja uz viņa sievu.— Viņa teica, lai nākot pie jums!

Vito jutās pārsteigts. Sieva nekad nebija izjautājusi viņu par drēbēm, ko viņš izmazgāja tovakar, kad nošāva Fanuči. Nekad viņa nejautāja, kur rodas visa viņu nauda, kamēr Vito nestrādāja. Arī šobrīd viņas seja bija pilnīgi neizteiksmīga.

— Es jums labprāt aizdotu naudu, lai jūs varētu pārcelties citur, vai to jūs gribējāt lūgt?— Vito piedāvāja sinjorai Kolombo.

Sieviete papurināja galvu, un no acīm viņai plūda asaras.

— Šeit ir visi mani draugi, visas meitenes, ar kurām es kopā uzaugu Itālijā. Kā lai es pārceļos uz citu rajonu, pie svešiem? Lūdzu, aprunājieties ar saimnieku, lai viņš ļauj man palikt te.

Vito pamāja ar galvu.— Norunāts. Jums nevajadzēs pārcel­ties uz citurieni. Rīt no rīta es ar viņu aprunāšos.Sieva veltīja viņam smaidu, kuram Vito neatbildēja, kaut arī jutās apmierināts. Sinjora Kolombo vēl mazliet šaubījās.

Jūs domājat, ka viņš piekritīs, tas mans saimnieks?

Sinjors Roberto?— Vito pārjautāja ar izbrīnu balsī. — Protams, piekritīs! Viņš ir lāga vīrs. Kad es paskaidrošu viņam visus apstākļus, viņš iežēlosies par jums. Tagad par to vairs neraizējieties! Pasaudzējiet veselību—savu bērnu dēļ.

Nama īpašnieks misters Roberto ik dienas ieradās apstai­gāt savus piecus īres namus, kuri atradās šajā apkaimē. Šis vīrs bija padrone, cilvēks, kas iztirgoja itāliešu darbaspēku liela­jām korporācijām tieši no kuģa. Par iegūto peļņu viņš bija nopircis savus īres namus. Pats būdams izglītots cilvēks no Ziemeļitālijas, viņš juta vienīgi nicinājumu pret visiem šiem atpalikušajiem dienvidniekiem no Sicīlijas un Neapoles, kuri kā siseņu bari pārplūdināja viņa namus, kuri svieda atkritumus no dzīvokļiem gaisa šahtās, kuri ļāva prusakiem un žurkām krimst viņa namu sienas un ne pirksta nepakustināja, lai pasargātu viņa īpašumu. Misters Roberto visumā nebija ļauns cilvēks, viņš bija krietns vīrs un tēvs, taču pastāvīgās rūpes par saviem ieguldījumiem, par ienākošo peļņu, par neizbēga­majiem izdevumiem, kuru liela īpašuma saimniekam nekad netrūkst, bija tā sabeigušas viņa nervus, ka viņš allaž jutās nīgrs un aizkaitināts. Kad viņu uz ielas apturēja Vito Korleone, izteikdams vēlēšanos aprunāties, misters Roberto bija strups un nevaļīgs. Rupji izturēties viņš gan neatļāvās — kaut arī šis jaunais cilvēks izskatījās itin rāms, no šiem dienvidniekiem vienmēr varēja sagaidīt dunci ribās, ja neglaudīsi pa spalvai.