Mario Pjūzo - Krusttēvs

—Nu nē, tas rētainais maitasgabals noteikti ir izokšķerējis, cik mēs dabūjām no kleitu uzpircēja,— Klemenca pārliecināti iebilda.— Fanuči nepieņems ne grasi mazāk par trīssimt dolāriem. Būs vien jāmaksā.

Vito jutās pārsteigts, taču centās to neizrādīt.

Kāpēc mums viņam jāmaksā? Ko viņš mums trijiem var nodarīt? Mēs taču esam stiprāki. Mums ir šaujamie. Kāpēc mums jādod projām sava nopelnītā nauda?

Tam tipam Fanuči ir draugi, visīstākie bandīti,— Kle­menca pacietīgi skaidroja.— Viņam ir sakari ar policiju. Viņš labprāt gribētu dzirdēt mūsu plānus, jo tad varētu uzrādīt mūs kruķiem un izpelnīties pateicību. Tad šie viņam būtu tādi kā parādnieki. Tā viņš parasti strādā. Turklāt viņam ir paša Marandzallas atļauja darboties šajā rajonā.

Marandzalla bija populārs gangsteris, kura vārds bieži parādījās presē. Runāja, ka viņš vadot bandu, kas nodarbojās ar naudas izspiešanu, azartspēlēm un bruņotām laupīšanām.

Klemenca attaisīja pašbrūvēta vīna pudeli. Viņa sieva, uzlikusi galdā šķīvi ar desu, olīvas un itāliešu maizes klaipu, paņēma savu krēslu un nogāja lejā pagalmā, lai kopā ar draudzenēm pasēdētu mājas priekšā. Viņa bija jauniņa itāliešu meitene, kas Amerikā dzīvoja tikai pāris gadu un vēl nesa­prata angļu valodu.

Vito Korleone turpināja sēdēt kopā ar draugiem un malkot vīnu. Nekad agrāk viņa prāts nebija darbojies tik spraigi kā šobrīd. Viņš pats jutās pārsteigts par to, cik skaidri spēj domāt. Vito atsauca atmiņā visu, ko zināja par Fanuči. Viņš atcerējās dienu, kad Fanuči tika ievainots, atcerējās, kā viņš skrēja projām pa ielu, zem zoda turēdams platmali, lai aizturētu pilošās asinis. Viņš atcerējās, kā tika nogalināts galvenais uzbrucējs un kā pārējie divi atpirkās no soda ar krietnu kompensācijas maksu. Un piepeši viņš apjauta, ka Fanuči kungam nav augstu, nozīmīgu sakaru, ka viņam tādi nevar būt. Tādi nevar būt vīram, kurš pienes ziņas policijai. Kurš ļauj atpirkt atriebību. Īsts mafioso vadonis būtu licis nogalināt arī pārējos divus. Nē. Fanuči bija paveicies, un viņš bija nogalinā­jis vienu no vīriem, bet zinājis, ka pārējos divus nogalināt nevarēs, jo tie ir kļuvuši modri. Tāpēc viņš bija ļāvis tiem atpirkties. Vienīgi šī vīra paša brutālais spēks ļāva viņam piedzīt nodevas no veikalniekiem un azartspēļu dalībniekiem, kuri pulcējās īres namu dzīvokļos. Taču Vito Korleone zināja vismaz vienu azartspēļu centru, kura saimnieks nekad nebija maksājis Fanuči nodevas, un šim cilvēkam nekas vēl nebija noticis.

Tātad te darbojas Fanuči viens pats. Vai arī Fanuči kopa ar dažiem bandītiem, kurus nolīgst īpašos gadījumos vienīgi ar naudas palīdzību. Un tā Vito Korleone pieņēma lēmumu. Lēmumu, kas izšķīra viņa turpmāko dzīves ceļu.Tieši šis gadījums radīja un nostiprināja viņā vēlāk bieži atkārtoto pārliecību, ka ikvienam cilvēkam ir tikai viens liktenis, šajā vakarā viņš būtu varējis samaksāt Fanuči prasītās nodevas un kļūt atkal par strādnieku pārtikas veikalā un varbūt ar laiku, pēc gadiem, pats iegūt īpašumā kādu pārtikas veikaliņu. Taču liktenis bija lēmis, ka viņam jākļūst par Donu, un sūtījis viņa ceļā Fanuči, lai tas novirzītu viņu uz likteņa izvēlētā ceļa.

Kad vīna pudele bija iztukšota, Vito piesardzīgi teica Klemencam un Tesio:

— Ja vēlaties, jūs varat katrs savus divsimt dolārus dot man, un es tos atdošu Fanuči. Galvoju, ka viņš pieņems no manis šo summu. Tālāk varat atstāt visu manā ziņā. Es nokārtošu šo lietu jums pa prātam.

Kiemencas acīs tūlīt iezibējās aizdomas. Vito viņam dzedri sacīja:

— Es nekad nemeloju cilvēkiem, kurus uzskatu par saviem draugiem. Parunā rīt ar Fanuči pats. Lai viņš tev paprasa naudu. Bet nemaksā viņam.Un nesāc ķildoties. Saki, ka tev nauda vēl jādabū un tu to nodosi man, lai es pēc tam atdotu viņam. Ļauj viņam domāt, ka maksāsi tik, cik viņš prasa. Nesāc kaulēties! Par summu kaulēšos es. Nav nekādas jēgas viņu saniknot, ja jau viņš ir tik bīstams vīrs, kā tu saki.

Tā ari palika. Nākamajā dienā Klemenca sazinājās ar Fanuči, lai droši zinātu, ka Vito nerunā tukšu. Tad Klemenca ieradās Vito dzīvoklī un atnesa viņam savus divsimt dolārus. Pablenzis uz Vito, viņš sacīja:— Fanuči man teica — ne centa mazāk par trim simtiem, kā tu viņu piespiedīsi ņemt mazāk?

— Par to tev nav jālauza galva,— nosvērti atteica Vito.— Tu tikai atceries, ka esmu tev izdarījis pakalpojumu.

Tesio atnāca vēlāk. Viņš pēc dabas bija atturīgāks par Klemencu, attapīgāks, gudrāks, bet ne tik spēcīgs. Viņš nojauta, ka te slēpjas kas aizdomīgs, ka viss nav gluži tā, kā vajag. Tesio jutās mazliet noraizējies.

— Tu uzmanies ar to «Melnās Rokas» kretīnu,— viņš sacīja Vito Korleonem.— Tas maita ir slīpēts. Vai negribi, lai es būtu klāt par liecinieku, kad dosi viņam naudu?

Vito Korleone papurināja galvu. Viņš nepūlējās pat atbil­dēt, tikai noteica:—Pasaki Fanuči, ka es viņam atdošu naudu šeit, savā dzīvoklī, šovakar pulksten deviņos. Uzlikšu viņam vīna glāzi, un mēs parunāsimies. Iestāstīšu viņam, lai apmieri­nās ar mazāku summu.

Tesio papurināja galvu.— Tev diez kas nesanāks. Fanuči nekad neatkāpjas.

— Mēs parunāsim saprātīgi,— teica Vito Korleone. Vēlā­kajos gados šī frāze kļuva ļoti populāra. Tā kļuva par brīdinājuma signālu pirms nāvējoša cirtiena. Kad Vito, bū­dams jau Dons, uzaicināja pretiniekus apsēsties un aprunāties saprātīgi, viņi saprata, ka dota pēdējā iespēja nokārtot kādu jautājumu bez asinsizliešanas.

Pēc vakariņām Vito Korleone lika sievai izvest Saniju un Fredo ārā pastaigāties un nekādā ziņā nelaist bērnus atpakaļ mājā, pirms viņš nebūs to atļāvis. Sievai viņš lika uzmanīt parādes durvis. Vito paskaidroja, ka viņam ar Fanuči kārtoja­mas privātas darīšanas, kurās viņus nedrīkstot traucēt. Viņš pamanīja bailes sievas sejā, un tas viņu sadusmoja.

— Vai tu domā, ka esi apprecējusi nejēgu?—viņš klusu noprasīja. Sieva neatbildēja. Neatbildēja tāpēc, ka juta bai­les— un šoreiz nevis no Fanuči, bet no pašas vīra. Viņš bija pārvērties nedaudzu stundu laikā un viņas acu priekšā kļuvis par citu cilvēku, par vīru, no kura strāvoja dīvains, biedējošs spēks. Līdz šim viņš bija bijis kluss, mazrunīgs, bet vienmēr laipns, vienmēr rāmi saprātīgs, kaut gan tas nepavisam nebija raksturīgi jaunam sicīlietim. Tagad sieva redzēja, kā krīt un sadrūp šī neievērojamā, nekaitīgā radījuma čaula, vīram stājoties uz likteņa izvēlētā ceļa. Vēlu viņš spēra šo izšķirošo soli — Vito bija jau divdesmit pieci gadi—, taču šis solis nozīmēja milzu lēcienu,

Vito Korleone bija nolēmis nogalināt Fanuči. Ja viņš to izdarīs, viņa ienākumiem pievienosies septiņsimt dolāru —tie trīs simti, kas viņam pašam jāatdod «Melnās Rokas» teroristam, un vēl divi simti no Tesio un divi simti no Klemencas. Ja viņš Fanuči nenogalinās, vajadzēs atdot tam skaidrā naudā septiņ­simt dolāru. Fanuči dzīvība Vito Korleonem nebija septiņsimt dolāru vērta. Viņš nemaksātu septiņsimt dolāru, lai saglabātu šim vīram dzīvību. Ja Fanuči vajadzētu septiņsimt dolāru operācijai, kas varētu glābt viņa dzīvību, Vito nedotu septiņ­simt dolāru Fanuči ķirurgam. Viņš šim Fanuči nav nekādu pateicību parādā, viņi nav asinsradinieki, un viņš nemīl Fanuči. Kāpēc gan viņam vajadzētu atdot Fanuči septiņsimt dolāru?

Un no šiem apsvērumiem neglābjami izrietēja secinājums: ja Fanuči grib viņam šos septiņsimt dolārus atņemt ar varu, kāpēc lai viņš nenogalinātu Fanuči? Pasaule neapšaubāmi var iztikt bez šāda cilvēka.