Mario Pjūzo - Krusttēvs

Stāvoklis ir mainījies,— sacīja Gofs.— Jūsu labvēlis nokļuvis nepatikšanas, un viņa vārdam tik tālu Rietumos šobrīd vairs nav svara.

Džonijs paraustīja plecus.

— Pienāciet pēc pāris dienām! Labi?

Gofs pasmīnēja.— Labs ir, Džonij. Bet zvans uz Ņujorku šite neko vis nelīdzēs.

Taču zvans uz Ņujorku līdzēja. Džonijs piezvanīja uz kantori Heigenam. Dona padomdevējs skarbi noteica, lai Gofam neko nemaksājot.— Tavs krusttēvs nāvīgi pārskaitīsies, ja tu tam kretīnam grūdīsi kaut centu,— viņš paziņoja Džonijam.— Dons ar to zaudētu respektu, un to viņš šobrīd vismazāk var atļauties.

Vai es varu runāt ar Donu?— jautāja Džonijs.— Vai varbūt tu ar viņu parunāsi? Man taču tie aparāti jālaiž darbā!

Pašlaik ar Donu neviens nevar runāt,— atbildēja Heigens.— Viņš ir pārāk vārgs. Es parunāšu ar Saniju, lai viņš kaut ko dara lietas labā. Bet viens ir skaidrs. Nedod tam glumajam mērkaķim ne grasi! Ja kas mainīsies, es tev paziņošu.

Džonijs ērcīgs nolika klausuli. Klapatas ar arodbiedrību var paaugstināt filmas izmaksu milzīgos apmēros un vispār krietni sarežģīt darbu. Mirkli viņš svārstījās, vai labāk tomēr paklusām neiegrūst Gofam tos piecdesmit stabus. Galu galā Dona vārds un Heigena vārds vai pavēles ir divas dažādas lietas. Tomēr viņš izšķīrās pāris dienu nogaidīt.

Šī gaidīšana viņam ietaupīja piecdesmit tūkstošus dolāru. Divas dienas vēlāk Gofu atrada nošautu viņa paša Glendeļlas namā. Par iespējamiem sarežģījumiem ar arodbiedrību neviens vairs pat neieminējās. Džoniju šī slepkavība mazliet satrieca. Pirmo reizi Dona garā roka bija devusi tādu nāvējošu triecienu viņa tiešā tuvumā.

Nedēļas ritēja, un Džonijam aizvien vairāk laika aizņēma darbs pie scenārija, aktieru izvēle un dažādi uzņemšanas sīkumi, tā ka viņš pavisam aizmirsa savu balsi, savu nespēju dziedāt. Tomēr, kad sāka izvirzīt kandidātus Akadēmijas balvai un Džonijs uzzināja, ka ir viņu vidū, viņam atkal uzmācās grūtsirdība, jo Džoniju neuzaicināja dziedāt kādu no Oskara izvirzītajām dziesmām svinīgajā ceremonija, kuru vajadzēja pārraidīt pa televīziju visā valstī. Taču viņš norija rūgtumu un turpināja strādāt. Tagad, kad viņa krusttēvs vairs nevarēja izdarīt vajadzīgo spiedienu, Džonijs necerēja iegūt Akadēmijas balvu, taču sava nozīme bija arī iekļūšanai kandidātos.

Plati ar itāliešu dziesmām, ko viņi ar Nino kopīgi bija ierakstījuši, izpirka daudz cītīgāk nekā jebkuru citu no Džonija pēdējo gadu ierakstiem, taču viņš zināja, ka tas ir galvenokārt Nino, nevis viņa nopelns. Džonijs rūgti samierinā­jās ar to, ka nekad vairs nevarēs dziedāt profesionāla līmenī.

Reizi nedēļā viņš pusdienoja kopā ar Džiniju un bērniem. Lai cik drudžainos tempos brīžiem būtu jāstrādā, šo pienā­kumu viņš nekad neatstāja novārtā. Taču viņš negulēja ar Džiniju. Pa šo laiku viņa otrā sieva bija panākusi šķiršanos, un viņš atkal bija vienpatis. Dīvainā kārtā Džonijs vairs nejuta vilinājumu gulēt ar jaunajām, topošajām kinozvaigznītēm, kuras iegūt būtu ļoti vienkārši. Viņš patiesi bija kļuvis pārāk snobisks. Viņu aizskāra tas, ka neviena no jaunajām zvaig­znēm, kuras vēl atradās slavas augstumos, neielaidās ar viņu. Toties gandarījumu deva saspringtais darbs. Lielākoties viņš mājās atgriezās viens, uzlika spēlēt savas vecās plates, iedzēra un palaikam dungoja līdzi. Viņš taču ir bijis sasodīti labs dziedātājs! Toreiz viņš pats nemaz neaptvēra, cik izcils. Un ne jau vienīgi īpašā balss tembra dēļ — tāds var būt daudziem. Viņš ir bijis īsts mākslinieks, pašam to neapzinoties, pašam nezinot, cik ļoti mīl savu mākslu. Viņš sabojājis balsi, pārlieku aizraudamies ar viskiju, tabaku un sievietēm, un tas noticis tieši tad, kad viņš sāka apzināties balss īsto vērtību.

Reizēm pie viņa iegriezās Nino, un abi iedzēra un klausījās kopā. Tādās reizēs Džonijs mēdza nicīgi izmest: — Ak tu, lauku murmuli, tu nekad mūžā tā neesi dziedājis!— Nino par atbildi veltīja viņam savu noslēpumaino, sirsnīgo smaidu, papurināja galvu un atteica:— Nē, un nekad arī tā nedziedāšu.— Viņa balsī skanēja līdzjūtība, it kā viņš nojaustu Džonija domas.

Beidzot, nedēļu pirms filmēšanas sākuma, pienāca diena, kad Vajadzēja notikt Akadēmijas balvas pasniegšanas ceremo­nijai. Džonijs aicināja Nino sev līdzi, taču Nino atteicās.

— Vecīt, es nekad tev neesmu lūdzis nevienu pakalpo­jumu, vai nav tiesa?—Džonijs viņam sacīja.— Izdari man pakalpojumu šo vienu reizi un atnāc līdzi! Tu esi vienīgais, kurš patiesi jutīs man līdzi, ja es nedabūšu Oskaru.

Nino mirkli izskatījās tāds kā satrūcies. Tad viņš teica:

Protams, veco zēn. To es varu.— Pēc brīža viņš piebilda:— Ja nedabūsi balvu, nedomā vairs par to! Ņem un piedzeries, cik iekšas var turēt, un es par tevi parūpēšos. Pie joda, es pats vispār šovakar nedzeršu nemaz. Vai tāds vecais lēns tev pa prātam?

Ak Dievs,— Džonijs Fontāne noteica,— tāds vecais zēns ir ko vērts.

Pienāca ceremonijas vakars, un Nino turēja vārdu. Viņš ieradās pie Džonija pilnīgi skaidrā, un abi kopā devās uz sarīkojumu. Nino pabrīnījās, kādēļ Džonijs uz balvas mielastu nav uzaicinājis nevienu no savām draudzenēm vai bijušajām sievām. It īpaši Džiniju. Vai viņš nejutās pārliecināts, ka Džinija jutīs viņam līdzi? Žēl, ka nedrīkstēja ieraut vismaz vienu glāzi. Šķita, ka priekšā garš, nepatīkams vakars.

Nino Valenti nosprieda, ka viss Akadēmijas balvas pasnieg­šanas sarīkojums ir viena drūma garlaicība — līdz brīdim, kad beidzot nosauca labākā vīriešu kārtas aktiera — uzvarētāja vārdu. Kad Nino izdzirda atskanam «Džonijs Fontāne», viņš, pašam nemanot, palēcās uz augšu un sāka dedzīgi aplaudēt. Džonijs pastiepa viņam roku, un Nino to paspieda. Viņš saprata, ka vecajam draugam šobrīd vajadzīgs cilvēcīgs kontakts ar kādu, kam viņš uzticas, un Nino juta milzīgu žēlumu, ka Džonijam šajā triumfa brīdī līdzās nav nekā labāka par viņu.

Viss turpmākais bija viens vienīgs murgs. Džeka Volca filma bija savākusi visas galvenās balvas, un sarīkojums mudžēt mudžēja no avīžniekiem un visādiem vīriešu un sieviešu kārtas uzņēmīgiem darboņiem un karjeristiem. Nino nepiemirsa solījumu palikt skaidrā un centās paturēt acīs veco draugu. Bet sievietes cita aiz citas raustīja Džoniju, aicināda­mas uz guļamistabām, lai drusku aprunātos, un Džonijs tukšoja glāzi pēc glāzes.Tai pašā laikā līdzīgu likteni baudīja arī sieviešu kārtas aktrise, kura bija ieguvusi balvu, taču viņai šī jezga patika labāk, un viņa prasmīgāk spēlēja pašreizējo lomu. Nino bija vienīgais vīrietis šajā sarīkojumā, kurš nepievērsa viņai uzma­nību.

Piepeši kādam dzima grandioza ideja — abu uzvarētāju publisks dzimumakts pārējo vakara dalībnieku — skatītāju — priekšā. Aktrisi steigšus izģērba, un vairākas sievietes metās izģērbt Džoniju Fontāni. Tad Nino, vienīgais no visa pūļa, kurš nebija piedzēries, sakampa pusizģērbto Džoniju, pārmeta viņu sev pār plecu un, ar pūlēm izlauzdams ceļu, izkļuva no svinību nama un iesēdās savā mašīnā. Vezdams Džoniju uz mājām, Nino sevī domāja: ja tādi izskatās panākumi, tad viņš tos negribētu piedzīvot.

Divpadsmit gadu vecumā Dons jau bija īsts vīrietis. Šis melnīgsnējais, neliela auguma slaidais puisis, kurš dzīvoja neparastajā, mauru zemei līdzīgajā Korleones ciematā Sicīlijā, bija dzimis un uzaudzis ar Vito Andolīni vārdu, bet, kad svešinieki nogalināja viņa tēvu un grasījās nogalināt arī dēlu, māte aizsūtīja puisi uz Ameriku pie ģimenes draugiem. Un jaunajā zemē viņš mainīja vārdu, kļūdams Korleone, lai saglabātu kādu saiti ar dzimto ciematu. Tas bija viens no visai nedaudzajiem sentimentālajiem soļiem, kurus viņš spēra savā dzīvē.