Mario Pjūzo - Krusttēvs

Tajā mirklī pie durvīm atskanēja zvans. Klemenca tūlīt nosvieda paklāju un ātri piegāja pie loga. Viņš viegli pavilka aizkaru sānis un nākamajā brīdī izrāva no svārkiem revolveri. Tikai tagad pārsteigtais Vito Korleone aptvēra, ka viņi mēģina nozagt paklāju kāda svešinieka dzīvoklī.

Zvans atskanēja vēlreiz. Vito piegāja un nostājās līdzās Klemencam, lai pats redzētu, kas notiek ārā. Pie durvīm stāvēja policists formas tērpā. Kamēr viņi tā stāvēja, policists nospieda zvana pogu pēdējo reizi, tad paraustīja plecus, nokāpa lejā pa marmora pakāpieniem un aizsoļoja prom pa ielu.

Klemenca atviegloti nosēcās un teica:— Nu tā, ejam!— Viņš pacēla paklāju aiz viena gala un Vito aiz otra. Policists tik tikko bija nozudis aiz stūra, kad viņi jau izgāja pa smagajām ozolkoka durvīm un devās prom pa ielu, nesdami paklāju. Pēc pusstundas viņi jau grieza paklāju daļās, lai pielāgotu to Vito Korleones dzīvokļa viesistabai. Ar atlikumu pilnīgi pietika ari guļamistabai. Klemenca bija prasmīgs meistars, un viņa platās, slikti pieguļošās žaketes kabatās (jau tolaik viņš labprāt valkāja vaļīgu apģērbu, lai gan vēl nebija tik resns) atradās nepieciešamie instrumenti paklāja sadalīšanai.

Laiks ritēja, bet stāvoklis neuzlabojās. Skaisto paklāju Korleones ģimene galdā likt nevarēja. Darba nebija, tātad sievai un bērniem jācieš bads. Kamēr Vito pārdomāja stāvokli, viņš pieņēma no Dženko dažus pārtikas sainīšus. Beidzot pie viņa griezās Klemenca un Tesio, vēl viens rūdīts puisis no pašu apkaimes. Šiem vīriem bija pa prātam Vito, viņa rīcība un izturēšanās, un viņi zināja Korleones ģimenes bezcerīgo stāvokli. Puiši piedāvāja Vito kļūt par viņu bandas locekli. Banda specializējās zīda tērpiem piekrautu mašīnu laupīšanā kādā 31. ielas fabrikā. Riska te nebija. Šoferi bija saprātīgi ļaudis, kas, ieraudzījuši ieroci, paklausīgi kā jēri nometās uz ietves, kamēr uzbrucēji aizdzina mašīnu līdz kāda drauga noliktavai, kur to atbrīvoja no kravas. Daļu preču izpārdeva kādam itāliešu lieltirgotājam, daļu iztirgoja pa dzīvokļiem itāliešu rajonos — Artūra avēnijā, Bronksā, Malberī ielā un Celsijas rajonā Manhetenā. Pircēji vienmēr bija no trūcīgām itāliešu ģimenēm, kas meklēja izdevīgu darījumu, jo pašu meitas nevarēja atļauties valkāt tik greznus tērpus. Klemencam un Tesio vajadzēja braucēju, un viņi zināja, ka Vito ir vadījis kravas mašīnu, kas pieveda preces Abandando pārtikas veika­lam. 1919. gadā lietpratīgi šoferi bija lielā cieņā.

Pretēji saprāta balsij Vito pieņēma priekšlikumu. Izšķirties lika tas apstāklis, ka viņa daļa šajā pasākumā būtu vismaz tūkstoš dolāru. Taču jaunie kompanjoni viņam šķita pārāk karstgalvīgi, rīcības plāns nepārdomāts un ieguvuma sadale nesaprātīga. Pati attieksme pret darāmo, pēc Vito vērtējuma, bija pārāk nevērīga. Tomēr viņš uzskatīja abus sabiedrotos par lāga vīriem ar veselīgu dzīves uztveri. Jau tolaik padruk­nais Pīters Klemenca izraisīja zināmu uzticēšanos un drūmais, kalsnais Tesio modināja pašpaļāvību.

Pats darbs noritēja bez aizķeršanās. Sev par brīnumu Vito Korleone nejuta nekādu baiļu, kad abi biedri izrāva ieročus un pavēlēja šoferim izkāpt no zīdiem piekrautās mašīnas. Viņu pārsteidza arī Klemencas un Tesio aukstasinība. Viņi nenervozēja, bet vēl manījās pavilkt uz zoba šoferi — ja viņš būšot prātīgs zēniņš, tie aizsūtīšot arī viņa sievai pāris kleitu. Tā kā Vito šķita muļķīgi tirgoties ar tērpiem pašam, viņš atdeva visu savu daļu uzpircējam, tādējādi nopelnīdams tikai septiņsimt dolāru. Taču 1919. gadā tā bija ievērojama summa.Nākamajā dienā Vito Korleoni uz ielas apturēja krēmkrāsas uzvalkā un baltā platmalē tērptais Fanuči. Viņš bija brutāla izskata vīrs, turklāt neko necentās darīt, lai slēptu lokveidīgo rētu, kas zem zoda stiepās no vienas auss līdz otrai. Viņam bija biezas, melnas uzacis un rupji vaibsti, kas ieguva tādu kā īpatnu pievilcību, kad šis cilvēks atļāvās pasmaidīt. Viņš runāja izteiktā sicīliešu dialektā.

— Paklau, jaunais cilvēk,— viņš teica Vito,— runā, ka tu esot ticis bagāts. Tu un abi tavi draugi. Bet vai tev neliekas, ka esat bijuši drusku nesolīdi pret mani? Šis galu galā ir mans rajons, un jums jālaiž arī mani klāt pie tā pīrāga.— Un viņš piebilda sicīliešu mafijas vidū izplatītu teicienu:—Fari vagnari a pizzu.— Pizzu nozīmēja knābis, ja runāja par nelielu putnu, līdzīgu kanārijputniņam. Pats teiciens nozīmēja pra­sību dalīties laupījumā.

Vito Korleone, kā parasti, neatbildēja. Viņš tūlīt bija sapratis mājienu un gaidīja konkrētu prasību.

Fanuči veltīja viņam smaidu, atsegdams zelta zobus, un lokveidīgā rēta līdzīgi cilpai nostiepās gar zodu. Viņš nosusi­nāja pieri mutautā un uz mirkli atpogāja svārkus, it kā lai atvēsinātos, taču patiesībā tādēļ, lai pavērtu skatienam revol­veri, ko nēsāja plato bikšu jostā. Tad viņš nopūtās un sacīja:

— Dod man piecsimt dolāru, un es aizmirsīšu šo apvaino­jumu. Jauni ļaudis jau nezina, kāda cieņa jāparāda tādam cilvēkam kā es.

Vito Korleone pasmaidīja viņam pretī, un, kaut arī viņš tobrīd vēl bija jauns un nenorūdīts, šajā smaidā jautās kaut kas tik stindzinoši salts, ka Fanuči brīdi sastomījās, pirms turpināja:

— Pretējā gadījumā pie tevis ieradīsies policija, un tava sieva un bērni paliks kaunā un nabadzībā. Protams, ja manas ziņas par ieguvumu nav pareizas, es savu tiesu samazināšu. Bet tā nebūs mazāka par trīssimt dolāriem. Un nedomā apvest mani ap stūri!

Tad Vito Korleone pirmoreiz ierunājas. Viņa balss skanēja mierīgi un nosvērti, bez niknuma. Tādā balsī labi audzinātam jaunam cilvēkam pieklājas runāt ar vecāku vīru, kurš baudīja Fanuči privilēģijas.

— Mana naudas daļa ir pie draugiem,— viņš klusi teica.— Man jārunā ar viņiem.

Šī atbilde apmierināja Fanuči.

— Vari pateikt saviem draugiem, ka no viņiem es gaidu tādu pašu kumosu. Nebaidies viņiem to sacīt,— viņš nomieri­noši piebilda.— Mēs ar Klemencu esam labi pazīstami, un viņš šīs lietas saprot. Skaties un mācies no viņa. Viņam šai ziņā ir lielāka pieredze.

Vito Korleone paraustīja plecus. Viņš centās izskatīties mazliet samulsis.

— Protams,— viņš teica.— Redziet, man tas viss ir gluži svešs. Paldies, ka aprunājāties ar mani tā — gluži ka krusttēvs.

Fanuči jutās aizkustināts.— Tu esi lāga zēns,—viņš sacīja un, saņēmis Vito delnu abās matiem noaugušajās plaukstas, cieši to paspieda.— Tu zini, kas ir bijāšana. Teicama īpašība jaunam cilvēkam. Nākamreiz paruna ar mani vispirms, ko? Varbūt es varu ko palīdzēt tavos plānos.

Tuvāko gadu gaitā Vito Korleone saprata, kas viņam licis izturēties pret Fanuči tik diplomātiski un pieklājīgi. Tās bija neapzinātas atmiņas par paša karstgalvīgo tēvu, kuru mafija nogalināja Sicīlijā. Bet šajā brīdī viņš juta vienīgi saltu naidu pret šo vīru, kurš gribēja atņemt viņam naudu — naudu, kuras dēļ Vito bija riskējis ar dzīvību un brīvību. Baiļu viņš nejuta. Nudien, Vito nodomāja, šis Fanuči ir tīrais plānprātiņš. Cik viņš bija paguvis iepazīt Klemencu, druknais sicīlietis drīzāk ļaus sevi nogalināt nekā atdos kaut grasi laupījuma. Klemenca taču bija gatavs noguldīt policistu tikai tāpēc, lai nozagtu paklāju. Un kalsnajam Tesio piemita kaut kas no čūskas iedabas.

Taču mazliet vēlāk tai pašā vakarā Klemencas dzīvoklī, kas atradās gaisa šahtas viņā pusē, Vito Korleone apguva nāka­mās gudrības uzsāktajā skološanās procesā. Klemenca lamājās, Tesio sēdēja drūms kā negaisa mākonis, bet drīz vien abi sāka spriest, vai Fanuči apmierināsies ar divsimt dolāriem. Tesio domāja, ka ar to vajadzētu pietikt.