Mario Pjūzo - Krusttēvs

Sicīlijā ap gadsimtu miju mafija bija kļuvusi par otru valdību, turklāt daudz spēcīgāku nekā oficiālā valdība Romā. Vito Korleones tēvs bija pamatīgi sanaidojies ar kādu citu ciemata iedzīvotāju, kurš griezās pēc atbalsta pie mafijas. Tēvs atteicās piekāpties un publiskā ķildā nogalināja vietējās mafijas vadoni. Nedēļu vēlāk viņu pašu atrada mirušu. Tēva ķermeni bija saplosījušas lupara šautenes raidītās lodes. Mē­nesi pēc bērēm mafijas vīri ieradās un taujāja pēc dēla Vito. Viņi bija nolēmuši, ka zēns jau ir pietiekami pieaudzis un nākotnē var mēģināt atriebt tēva nāvi. Radinieki paslēpa divpadsmit gadus veco Vito un aizsūtīja viņu uz Ameriku. Uz kuģa zēns iepazinās ar Abandando ģimeni, kuras dēls Dženko Vēlāk kļuva par sava Dona consigliori.

Vito sāka strādāt Abandando pārtikas veikalā Ņujorkas «Elles virtuves» Devītajā avēnijā. Astoņpadsmit gadu vecumā viņš apprecēja itāliešu meiteni, kura nupat bija atbraukusi šurp no Sicīlijas. Kaut gan viņai bija tikai sešpadsmit gadu, meitene tomēr bija prasmīga virēja un laba namamāte. Viņi apmetās īres namā Desmitajā avēnijā, netālu no 35. ielas, tikai pāris kvartālus no Vito darbavietas, un divus gadus vēlāk laimīgi sagaidīja savu pirmo bērnu Santīno, kuru visi Vito draugi iesauca par Saniju (*Sonny — dēliņš, tulk. no angļu val.)), tāpēc ka viņš bija ļoti pieķēries tēvam.

Šajā rajonā dzīvoja kāds vīrs, vārdā Fanuči,— spēcīgas būves un mežonīga izskata itālietis, kurš nēsāja dārgus, gaišus uzvalkus un krēmkrāsas filca platmali. Bija zināms, ka viņš pieder pie organizācijas «Melnā roka» mafijas atzarojuma, kas izspieda naudu no ģimenēm un veikalniekiem, draudot ar fizisku izrēķināšanos. Tomēr šī rajona iedzīvotāju vairums paši bija kareivīgi noskaņoti, tāpēc Fanuči ar saviem izrēķināšanās draudiem guva sekmes vienīgi pie paveciem laulātiem pāriem, kuriem nebija dēlu, kas viņus aizstāvētu. Daži veikalnieki ērtības labad maksāja viņam niecīgas nodevas. Fanuči turklāt izvilka naudu no likumpārkāpējiem, cilvēkiem, kuri nelegāli izpārdeva itāliešu loterijas biļetes vai arī savās mājās iekārtoja spēļu namus. Arī Abandando ģimene maksāja viņam nelielas nodevas, neraugoties uz dēla Dženko iebildumiem, kurš paziņoja tēvam, ka tikšot galā ar Fanuči. Tēvs viņam to aizliedza. Vito Korleone vēroja notiekošo no malas, nejuzda­mies tajā ne mazākā mērā iesaistīts.Kādu dienu Fanuči uzbruka trīs jauni cilvēki, kuri pār­grieza viņam kaklu no vienas auss līdz otrai. Ievainojums nebija nāvējošs, taču pietiekami smags, lai Fanuči pārbiedētu un liktu viņam krietni asiņot. Vito redzēja, ka Fanuči bēg no saviem soģiem, asinīm plūstot no lokveidīgās brūces. Nekad viņš nespēja aizmirst skatu, kā Fanuči skriedams turēja zem zoda krēmkrāsas platmali, lai tā uzsūktu asinis. Izskatījās gluži tā, it kā viņš baidītos notraipīt uzvalku vai arī negribētu atstāt aiz sevis apkaunojošu asins sliedi.

Taču šis uzbrukums nāca par svētību pašam Fanuči. Trīs vainīgie jaunekļi nebija slepkavas, tikai dūšīgi puiši, kas gribēja pārmācīt izspiedēju un apturēt viņa darbošanos. Bet Fanuči, kā izrādījās, bija slepkava. Pēc dažām nedēļām puisis, kurš bija rīkojies ar nazi, tika nošauts, un pārējo divu jaunekļu ģimenes samaksāja Fanuči krietnu kompensāciju, lai viņš atteiktos no tālākas atriebības. Pēc šī notikuma nodevas kļuva augstākas, un Fanuči kļuva partneris apkaimes azartspēļu biznesā. Vito Korleoni notikušais neskāra. Viņš to drīz vien aizmirsa.

Pirmā pasaules kara gados, kad samazinājās olīveļļas imports, Fanuči kļuva par Abandando pārtikas veikala daļēju līdzīpašnieku, jo piegādāja tam ne vien eļļu, bet arī no Itālijas ievestu desu, šķiņķi un sieru. Tad viņš veikalā iekārtoja savu krustdēlu, un Vito Korlfeone palika bez darba.Ap šo laiku pasaulē bija ieradies otrais dēls Frederiko, un Vito Korleonem nu vajadzēja sagādāt uzturu četrām mutēm. Līdz šim visi Vito bija pazinuši kā paklusu, apvaldītu cilvēku, kurš savas domas mēdz paturēt pie sevis. Pārtikas veikala īpašnieka dēls Dženko bija viņa tuvākais draugs, un, par pārsteigumu kā viņam, tā sev, Vito apbēra viņu ar pārmetu­miem par tēva rīcību. Kaunā pietvīcis, Dženko apzvērēja, ka Vito nevajadzēšot raizēties par uzturu. Viņš, Dženko, zagšot pārtiku no sava veikala, lai apgādātu draugu. Tomēr šo piedāvājumu Vito kategoriski noraidīja kā pārāk apkauno­jošu — kā gan dēls var apzagt savu tēvu? Bet Vito juta saltu naidu pret baismo Fanuči. Savas jūtas viņš neizrādīja, tikai gaidīja, kad sitīs viņa stunda. Dažus mēnešus viņš nostrādāja uz dzelzceļa, bet, kad karš beidzās, darba intensitāte samazinājās, un viņš mēneša laikā varēja nopelnīt tikai dažu dienu algu. Turklāt vairums darbu vadītāju bija īri un amerikāņi, kuri lamāja strādniekus visneķītrākajiem vārdiem. Vito allaž noklausījās šīs lamas ar stingru, nesatrici­nāmu seju, it kā nesaprastu teikto, kaut gan lieliski saprata angļu valodu, par spīti savam akcentam.

Kādu vakaru, kad Vito kopi ar ģimeni ēda vakariņas, pie loga atskanēja klauvējiens. Log pie kura klauvēja, izgāja uz vaļēju šahtu, kas šķīra namu no blakusēkas. Atvilcis aizkaru, Vito pārsteigts ieraudzīja vienu no pašu rajona jaunajiem puišiem — Pīteru Klemencu, kurš bija izliecies pa logu šahtas viņā pusē. Viņš pastiepa Vito baltā papīrā ietītu vīstokli.

— Ei, paisan ! — Klemenca uzsauca.— Paņem šo te pie sevis, kamēr prasīšu atpakaļ! Žiglāk!

Vito automātiski pasniedzās pāri šahtas tukšumam un paņēma vīstokli. Klemencas sejā varēja manīt sasprindzinā­jumu un steigu. Viņš acīmredzot bija iekļuvis kādā ķibelē, un Vito palīdzīgais žests bija gluži instinktīvs. Bet, kad viņš virtuvē attina vīstokli, tajā atradās pieci ieeļļoti šaujamie ieroči, kas bija krietni notraipījuši balto audeklu. Vito nolika tos guļamistabas sienasskapī un gaidīja turpmāko. Viņš nojauta, ka Klemencu saņēmusi policija. Acīmredzot tai brīdī, kad viņš sniedza ieročus pāri gaisa šahtai, policisti klauvēja pie viņa durvīm.

Vito neteica nevienam ne vārda, un pārbiedētā sieva, protams, neuzdrīkstējās izpaust apkārtējiem ne skaņas, baidī­damās, ka vīru varētu ielikt cietumā. Pēc divām dienām Pīters Klemenca atkal parādījās apkaimē un nevērīgi noprasīja Vito:—Vai manas lietas vēl ir pie tevis?

Vito pamāja ar galvu. Viņš nemēdza daudz runāt. Kle­menca ieradās viņa dzīvoklī, un, kamēr viņš tukšoja piedāvāto vīna glāzi, Vito uzmeklēja guļamistabas sienasskapī paslēpto vīstokli.

Klemenca dzēra vīnu, un viņa acis parupji veidotajā, bet labsirdīgajā sejā pētoši vēroja Vito.— Vai tu paskatījies, kas tur ir iekšā?

Vito vienaldzīgi papurināja galvu.— Mani neinteresē tas, kas neattiecas uz mani,— viņš atteica.

Tajā vakarā viņi kopīgi iztukšoja vēl vairākas glāzes. Viņi juta savstarpēju radniecību. Klemenca bija lielisks stāstnieks; Vito Korleone bija teicams klausītājs. Vīri sadraudzējās.

Dažas dienas vēlāk Klemenca apjautājās Vito Korleones sievai, vai viņa nevēlētos skaistu grīdas paklāju savai viesista­bai. Vito aizgāja viņam līdzi, lai palīdzētu paklāju atnest.

Klemenca ieveda Vito namā ar divām marmora kolonnām un baltiem marmora pakāpieniem. Klemenca atslēdza durvis, un viņi iegāja grezni iekārtotā dzīvoklī. Klemenca norūca: — Ej tajā istabas malā un palīdzi man to saritināt!Tas bija biezs sarkanas vilnas paklājs. Vito Korleoni pārsteidza Klemencas devīgums. Par abiem viņi saritināja paklāju, paņēma to katrs pie sava gala, pacēla un nesa uz durvīm.