Mario Pjūzo - Krusttēvs

No aizmugures pienāca Džonijs Fontāne.

— Nu, veco zēn, vai labi izpriecājies?—viņš, nostājies līdzās, apvaicājās.

Nino pasmīnēja.

— Nezinu. Tas ir pavisam kas cits. Tagad, atgriezies starp savējiem, es varēšu stāstīt, ka esmu atdevies Diannai Dannai.

Džonijs iesmējās.— Viņa var izrādīties labāka, ja uzaicinās tevi uz mājām. Vai viņa to darīja?Nino papurināja galvu.— Es pārāk cītīgi skatījos filmu,— viņš atmeta. Bet šoreiz Džonijs nesmējās.

— Esi nopietnāks, veco zēn,—viņš brīdināja.— Tāda dāma kā viņa var ļoti daudz darīt tavā labā. Un agrāk taču tu spēji nolikt jebkuru. Ak kungs, man vēl tagad šermuļi skrien pār kauliem, kad atceros, kādus vellaģīmjus tu vēri citu pēc citas.

Nino ar iereibuša cilvēka žestu pavēcināja glāzi un ļoti skaļi atteica:—Jā, vellaģīmjus gan, bet tās tomēr bija sievie­tes.

Kaktā sēdošā Dianna Danna pagrieza galvu un paskatījās uz viņiem. Nino, kā sveicienu pamādams, pacēla glāzi uz viņas pusi.

Džonijs Fontāne nopūtās.

— Ek, rādās, ka tu esi tīrais lauku lempis.

— Un nemaz netaisos kļūt citāds,— Nino attrauca ar savu sirsnīgo iereibuša cilvēka smaidu.

Džonijs viņu pilnīgi saprata. Viņš zināja, ka Nino nav tik piedzēries, kā izliekas. Viņš zināja, ka Nino izliekas, lai varētu runāt to, ko skaidrā prātā sacīt savam jaunajam Holivudas padrone liktos pārāk rupji. Viņš aplika roku draugam ap pleciem un sirsnīgi teica:—Ak, tu glumais dienderi, tu labi zini, ka esi dabūjis dzelžainu kontraktu uz gadu un vari darīt, ko gribi, un teikt man, ko gribi, un es tevi nevaru patriekt.

Nevari mani patriekt?— Nino ar viltīgu smīnu pārjautāja.

Ne,— atbildēja Džonijs.

Tad ej dirst!— Nino izmeta.

Pirmajā brīdī Džonijs jutās pārsteigts un saniknots. Viņš redzēja nevērīgu smīnu Nino sejā. Bet dažu pēdējo gadu laika Džonijs bijā kļuvis attapīgāks, varbūt kritiens lejup no slavas augstumiem bija saasinājis viņa uztveri. Šai brīdī Džonijs saprata Nino, saprata, kāpēc viņa jaunības dienu dziedātājs nekad nav ticis uz augšu un kāpēc viņš pašlaik cenšas iznicināt jebkādas izredzes uz panākumiem. Viņš saprata, ka Nino bēg no visa tā, par ko šie panākumi jāpērk, ka viņu itin ka aizskar viss, kas viņa labā tiek darīts.

Džonijs paņēma Nino zem rokas un izveda viņu no savrupnama. Nino tagad ar grūtībām spēja soļot uz priekšu.

— Labi, vecīt,— Džonijs viņam nomierinošā balsī stās­tīja,— dziedi man, un ar to būs diezgan, tu ienesīsi man skanošo. Tavu dzīvi es nemēģināšu stūrēt. Dari, ko pats vēlies. Labi, paisan! Tev tikai jādzied un jāpelna man nauda — tagad, kad pats es vairs nevaru dziedāt. Saprati, veco zēn?

Nino izslējās.— Es tev dziedāšu, Džonij,— viņš teica, ar grūtībām izrunādams vārdus, tā ka tos tik tikko varēja saprast.— Es tagad dziedu labāk par tevi, vai tu to zini?

Tad re, kā, Džonijs sevī nodomāja. Viņš zināja — tolaik, kad balss vēl nestreikoja, Nino gluži vienkārši neatradās uz vienas pakāpes ar viņu. Viņi nebija stāvējuši uz vienas pakāpes jau toreiz, jaunības gados, kad abi dziedāja kopā. Džonijs redzēja, ka Nino gaida atbildi; viņa stāvs nedroši grīļojās Kalifornijas nakts mēnessgaismā.

— Brauc ellē,— Džonijs noteica, un abi sāka draudzīgi smieties kā tajos agrākos laikos, kad bija vēl jaunekļi.

Kad Džonijs Fontāne uzzināja par uzbrukumu Donam Korleonem, viņu pārņēma raizes ne vien par savu krusttēvu, bet arī par to, vai viņa filmas finansēšana paliks spēkā. Viņš gribēja doties uz Ņujorku, lai apmeklētu krusttēvu slimnīcā un parādītu viņam vajadzīgo cieņu, taču Džonijam paskaidroja, ka viņš nekādā ziņā nedrīkstot izpelnīties publisku neslavu — Dons Korleone neparko negribētu to pieļaut. Tā viņš palika gaidām. Pēc nedēļas pie viņa ieradās sūtnis no Toma Heigena. Finansēšana palika spēkā, bet vienlaikus tikai vienai filmai.

Savam draugam Nino Džonijs tikmēr ļāva Holivudā un Kalifornijā dzīvot pēc sava prāta, un Nino itin labi sapratās ar jaunajām, topošajām kinozvaigznītēm. Reizēm Džonijs viņam piezvanīja un uzaicināja kaut kur kopīgi pavadīt vakaru, bet nekad uz viņu nepaļāvās. Kad abi pārrunāja uzbrukumu Donam, Nino Džonijam teica:

— Vai zini, es reiz prasīju, lai Dons dod man darbu savā sistēmā, bet viņš atteicās. Man bija apnicis braukāt ar kravas mašīnu un gribējās tikt pie kārtīgas naudas. Vai zini, ko viņš man atbildēja? Viņš teica, ka ikkatram cilvēkam esot tikai viens liktenis un mans liktenis esot kļūt par mākslinieku. Vārdu sakot, viņš domāja, ka no manis nevar iznākt gangsteris.

Džonijs pārdomāja dzirdēto. Krusttēvs taču laikam ir pats attapīgākais vīrs šajā pasaulē. Viņš uzreiz sapratis, ka Nino nekad nevar kļūt par gangsteri, ka viņš var tikai iekulties nepatikšanās vai dabūt galu. Dabūt galu savas asās mēles dēļ. Bet kā gan Dons zināja, ka Nino kļūs mākslinieks? Tāpēc, ka, velns lai parauj, viņš paredzēja: kādu dienu es nākšu Nino talkā. Kā viņš to varēja paredzēt? Zināja, ka pietiks dot mājienu, un es centīšos izrādīt savu pateicību. Bez šaubām, viņš nekad to man nelūdza. Viņš tikai lika saprast, ka tas viņu darītu laimīgu. Džonijs Fontāne nopūtās. Tagad krusttēvs guļ ievainots un viņš var teikt ardievas Oskaram: Volcs darbojas pret viņu, un no krusttēva palīdzība vairs nav gaidāma. Vienīgi Donam ir tādi personiskie sakari, ar kuru palīdzību var izdarīt vajadzīgo spiedienu, un Korleones Ģimenei šobrīd ir diezgan citu problēmu. Džonijs bija piedāvājies palīdzēt, taču saņēmis no Heigena strupu noraidījumu.

Tagad viņš visas pūles veltīja savai nākamajai filmai. Autors, pēc kura grāmatas bija veidota pēdējā filma ar Džoniju galvenajā lomā, bija pabeidzis savu jauno romānu un pēc Džonija uzaicinājuma atbraucis uz Rietumiem, lai to kopīgi pārrunātu, neiesaistot aģentus vai kinostudijas. Otrā grāmata bija tieši kā radīta Džonija nolūkiem. Labs, spraigs sižets, pietiekami daudz dāmu un seksa; Džonijam pašam nevajadzēs dziedāt, un viena no lomām būs izcili piemērota Nino. Tēla runas veids, rīcība, pat āriene pārsteidzoši atbilda vecajam draugam. Gluži neticami. Nino vajadzēs vienīgi grozīties kameras priekšā un izrādīt pašam sevi.

Džonijs darbojās ātri. Viņš secināja, ka zina par filmu veidošanu krietni vairāk, nekā pats domājis, tomēr nolīga režisoru — cilvēku, kurš prata savu darbu, bet nevarēja tik viegli atrast vietu, jo bija iekļuvis melnajā sarakstā. Džonijs nepūlējās izmantot situāciju, lai tāpēc ietaupītu, un noslēdza ar režisoru godīgu kontraktu.— Domāju, ka šādā veidā jūs man vairāk ietaupīsiet,— viņš atklāti pateica.

Tāpēc Džonijs bija visai pārsteigts, kad režisors ieradās pie viņa ar ziņu, ka vajagot parūpēties par arodbiedrību pārstāvi un tas nozīmējot piecdesmit tūkstošus dolāru. Ņemot vērā visas problēmas, kas saistītas ar līgumu slēgšanu un virsstun­dām, šie piecdesmit tūkstoši noteikti atmaksāšoties. Džonijs sevī apsvēra, vai režisors nav sagribējis izspiest kaut ko sev, un tad izrīkoja:—Atsūtiet pie manis to arodbiedrības bosu!

Arodbiedrības boss bija Bilijs Gof s.

Es domāju, ka arodbiedrības būšanas kārto mani draugi,— :Džonijs teica.— Man sacīja, lai es par to nerūpējo­ties. Nemaz.

Kas jums to sacīja?—noprasīja Gof s.

Jūs velnišķīgi labi zināt, kas,— atbildēja Džonijs.— Es nenosaukšu viņa vārdu, bet, ja viņš ko saka, tad tā arī ir.