Mario Pjūzo - Krusttēvs

Viņš bija ceļojis kopā ar dziedātāju grupu, tad kļuvis par radiofona zvaigzni un par televīzijas zvaigzni, līdz beidzot nokļuvis līdz kinofilmām. Un visu šo laiku viņš bija dzīvojis tā, kā gribējis, gulējis ar sievietēm, kuras iekārojis, taču nekad neļāvis tam visam ietekmēt viņa personīgo dzīvi. Tad viņam sagrozīja galvu nākamā — otrā sieva, Margo Aštona, un Džonijs bija gluži vai zaudējis prātu viņas dēļ. Pajuka karjera, pajuka balss, pajuka ģimenes dzīve. Un pienāca diena, kad viņam nebija vairs nekā.

Džonijs vienmēr bija bijis devīgs un taisnīgs. Šķiroties no pumās sievas, viņš tai bija atdevis visu, kas viņam piederēja. Viņš gādāja, lai abas meitas saņemtu daļiņu no visa, kas nesa viņam ienākumus: no katras skaņuplates, no katras filmas, no katra klubu sarīkojuma. Un, kad viņš kļuva bagāts un slavens, viņš savai pirmajai sievai neliedza neko. Viņš palīdzēja visiem viņas brāļiem un māsām, tēvam un mātei, skolas gadu draudzenēm un to ģimenēm. Džonijs savā slavenībā nekad nekļuva augstprātīgs. Viņš bija dziedājis abu sievas jaunāko māsu kāzās, kaut gan šādas uzstāšanās viņam ļoti nepatika. Viņš nekad sievai neko nebija liedzis — vienīgi pilnībā pakļaut savu personību.

Un tad, kad viņš bija pavisam nobraucis lejā, kad vairs nevarēja dabūt lomas filmās, kad vairs nevarēja dziedāt, kad otrā sieva viņu pievīla, viņš aizbrauca dažas dienas pavadīt kopā ar Džiniju un meitām. Kādu vakaru Džonijs jutās tik nelāgi, ka, tiekdamies pēc žēlošanas, izkratīja sirdi savai pirmajai sievai. Tajā dienā viņš bija noklausījies vienu no saviem ierakstiem, un tas bija skanējis tik briesmīgi, ka viņš apvainoja skaņu tehniķus par tīšu ļaunprātību. Tomēr beidzot viņam nācās saprast, ka tieši tā viņa balss pašlaik patiešām skan. Viņš bija sadauzījis plati druskās un turpmāk atteicies dziedāt. Viņš bija jutis tādu kaunu, ka pēc tam vienīgo reizi atļāvies kaut ko nodziedat tikai kopā ar Nino Konijas Korleones kāzās.

Viņš nekad nebija aizmirsis Džinijas sejas izteiksmi, kad viņa uzzināja par visām viņa likstām. Šī izteiksme bija pazibē­jusi viņas sejā tikai īsu mirkli, taču ar to pietika, lai viņš nekad to vairs neaizmirstu. Tā bija nevaldāma un līksma gandarījuma izteiksme. Tā lika viņam noprast, ka sieva visus šos gadus viņu klusībā nicinājusi un ienīdusi. Džinija aši attapās un izteica viņam vēsu, pieklājīgu līdzjūtību. Džonijs izlikās, ka to pieņem. Nākamajās dienās viņš aizgāja tikties ar trim meičām, kuras pēdējo gadu laikā viņam bija patikušas vislabāk un ar kurām joprojām viņš uzturēja labas attiecības un šad tad uz vecas draudzības rēķina pārgulēja; šīm meitenēm viņš bija kā spēdams palīdzējis, devis tām dāvanas simtiem tūkstošu dolāru vērtībā un sagādājis darba iespējas. Arī viņu sejās Džonijs redzēja to pašu acumirklīgo, nevaldāmo gandarījumu.

Šis bija laiks, kad Džonijs saprata — viņam jāizlemj. Viņš varēja kļūt tāds pats kā daudzi Holivudas dižvīri — veiksmī­gie producenti, rakstnieki, režisori, aktieri —, kuri medīja skaistas sievietes ar baudkāru naidu. Viņš varēja skopoties ar ietekmi un naudas balvām, allaž sagatavoties uz nodevību, allaž ticēt, ka sievietes viņu pievils un pagriezīs muguru, dodamas priekšroku sāncenšiem. Vai arī — viņš varēja apņem­ties neienīst sievietes un ticēt viņām arī turpmāk.Džonijs zināja, ka nevar atļauties viņas nemīlēt—ka bojā ies daļa no viņa dvēseles, ja viņš arī turpmāk nemīlēs sievietes, vienalga, cik nodevīgas un neuzticīgas tās būtu. Nebija nozīmes tam, ka sievietes, kuras viņš mīlēja vairāk par visu pasaulē, slepenībā priecājās un ilgojās redzēt viņu satriektu, pazemotu, veiksmes pieviltu; nebija nozīmes tam, ka tās kļuvušas viņam neuzticīgas nevis fiziski, bet daudz ļau­nākā veidā. Viņam nebija izvēles. Viņam vajadzēja pieņemt sievietes tādas, kādas tās ir. Un tā nu viņš mīlēja tās visas, deva tām dāvanas un slēpa aizvainojumu par to, ka tās priecājas par viņa neveiksmēm. Viņš piedeva sievietēm, jo apzinājās vienu: viņš maksā par to, ka attiecībā uz sievietēm allaž baudījis gan pilnīgu brīvību, gan visu, ko viņas spēj sniegt. Taču tagad viņš nekad vairs nejutās vainīgs par to, ka ir nepatiess pret viņām. Viņš nekad nejutās vainīgs par savu izturēšanos pret Džiniju, kad paziņoja, ka vēlas palikt saviem bērniem vienīgais tēvs, kaut arī pat nedomāja precēties ar viņu otrreiz un arī viņai lika to saprast. Vismaz tik daudz viņš bija ieguvis no sava garā lejupkritiena, kļuvis pietiekami biezadains, lai vairs nepārdzīvotu sievietēm nodarītas pārestī­bas.

Džonijs jutās noguris un vēlējās likties gultā, taču atmiņā bija ataususi kāda epizode — viņš kopā ar Nino Valenti dzied Konijas Korleones kāzās. Un piepeši Džonijs aptvēra, kas Donam Korleonem sagādātu vislielāko prieku. Džonijs pacēla klausuli un lūdza savienot ar Ņujorku. Sazvanījis Saniju Korleoni, viņš tam palūdza Nino Valenti telefona numuru. Tad viņš piezvanīja Nino. Draugs, kā allaž, izklausījās mazliet iereibis.

Paklau, Nino, kā būtu, ja tu brauktu šurp pie manis mazliet pastrādāt?— Džonijs sacīja.— Man vajag vīru, uz ko var paļauties.

Es lāgā nezinu, Džonij,— Nino zobgalīgi atsaucās. — Man ir tīri labs darbs tepat uz kravas mašīnas — pa ceļam dabūju nomīlēt mājsaimnieces un katru nedēļu saņemu simt piecdesmit skaidrā. Ko tu gribi piedāvāt?

Iesākumam piecus simtus un iepazīšanos ar kinozvaig­znēm,— teica Džonijs.— Ko tu par to saki? Un varbūt vēl ļaušu tev padziedāt manos vakaros.

Mjā, ļauj man apdomāties,— novilka Nino.— Ļauj man vispirms apspriesties ar savu advokātu un grāmatvedi un ar manu un mašīnas kompanjonu.

Beidz zirgoties, Nino!— Džonijs viņu pārtrauca.— Man no tiesas tevi šeit vajag. Es gribu, lai rīt no rīta tu sēdies lidmašīnā un dodies šurp. Parakstīsi personisku kontraktu uz gadu par pieciem simtiem nedēļā. Un, ja tu nocel kādu no maniem skuķiem un es tevi patriecu, tu saņem gandrīz gada algu. Iet?

Sekoja pailgs klusuma brīdis, tad atskanēja Nino balss; kurā vairs nemanīja nekādu reibuma pazīmju:—Tu mani āzē, Džonij?

— Es runāju nopietni, vecais,— atbildēja Džonijs.— Aizej uz mana aģenta kantori Ņujorkā. Tur tev iedos lidmašīnas biļeti un drusku naudas. Es no paša rīta viņiem piezvanīšu. Tātad šeit tu ieradīsies pēcpusdienā. Norunāts? Un es kādu «izsūtīšu uz lidostu tev pretī, lai atved līdz mājai.

Atkal sekoja garš klusuma brīdis, tad klusa un nedroša atskanēja Nino balss:—Ak, Džonij...— Viņš nemaz vairs neizklausījās iereibis.

Džonijs nolika klausuli un sāka kārtoties uz gulētiešanu, tobrīd viņš jutās labāk nekā jebkad agrāk kopš tās dienas, kad bija sadauzījis druskās vienu no savām skaņuplatēm.

Džonijs Fontāne sēdēja milzīgajā ierakstu studijā un atzī­mēja izdevumus dzeltenā bloknota lapā. Mūziķi jau ieņēma savas vietas; tie visi bija Džonija seni draugi un paziņas jau kopš tiem laikiem, kad viņš tikko sāka dziedāt kopā ar orķestriem. Vadītājs, plaši pazīstams popmūzikas pavadījumu speciālists, turklāt cilvēks, kurš saglabāja laipnību pret Džoniju arī tad, kad veiksme viņam bija pagriezusi muguru, pašlaik izdalīja mūziķiem notis un deva vajadzīgos norādīju­mus. Vadītāju sauca Edijs Nīlzs. Viņš bija piekritis piedalīties šajā ierakstā no laba prāta, gribēdams pakalpot Džonijam, kaut arī pašam darbadienas bija visai noslogotas.