Mario Pjūzo - Krusttēvs

Tu esi jucis!— atmeta Džonijs.— Tāds skaits taču var prasīt savus divdesmit miljonus dolāru!

Kad tev vajadzēs naudu, sazinies ar mani,— Heigens turpināja.— Es tev pateikšu, kurā bankā šeit, Kalifornijā, griezties pēc kredīta. Neraizējies, viņi jau visu laiku finansē filmu uzņemšanu. Ej un gluži vienkārši prasi naudu tā, kā to parasti dara, mini attiecīgos iemeslus un rīkojies kā parasta lietišķā darījumā. Viņi būs ar mieru. Bet vispirms tev jāsazinās ar mani un jāizklāsta savi plāni un aprēķini. Skaidrs? Džonijs ilgi klusēja.

— Vai vēl kas?— viņš beidzot klusi jautāja. Heigens pasmaidīja.

Tu gribi zināt, vai no tevis gaida kādu pretpakalpojumu par šo divdesmit miljonu dolāru aizdevumu? Bez šaubām.— Viņš brīdi nogaidīja, vai Džonijs nevēlēsies ko sacīt.— Bet tikai to, ko tu jebkurā gadījumā tāpat būtu ar mieru darīt, ja Dons tev to lūgtu.

Ja tas ir kas nopietns, Donam jārunā ar mani pašam,— paziņoja Džonijs.— Vai tu mani saproti? Tevi vai Saniju es šādā reizē neuzklausīšu.

Heigenu pārsteidza viņa saprātīgais spriedums. Fontāne tomēr nav muļķis. Viņš tīri labi saprot, ka Dons ir pārāk krietns virs un pārāk pieķēries savam krustdēlam, lai prasītu no viņa kaut ko nepārdomāti bīstamu, turpretī no Sanija to viegli varētu sagaidīt.

— Par vienu tu vari būt drošs,— viņš teica Džonijam. — Tavs krusttēvs man un Sanijam ir stingri piekodinājis nekādi neiesaistīt tevi tur, kur mūsu vainas dēļ varētu ciest tava reputācija. Un pats viņš nemūžam to nedarīs. Galvoju tev, ka jebkuru no viņa lūgtajiem pakalpojumiem tu pats steigsies piedāvāt, pirms vēl viņš būs paspējis to izteikt. Skaidrs?

Džonijs pasmaidīja.

Skaidrs,— viņš atbildēja.

Turklāt viņš tev tic,— turpināja Heigens.— Viņš uzskata, ka tev galva ir īstajā vietā, un paredz, ka bankai šis ieguldījums nesīs peļņu, tātad tas nesīs peļņu arī viņam. Vārdu sakot, šis ir lietišķs darījums, un to tu vienmēr paturi prātā. Nešķied naudu bez jēgas. Lai gan tu esi viņa mīļais krustdēls, divdesmit miljoni dolāru tomēr ir krietns žūksnis. Lai tev tos nodrošinātu, viņš zināmā mērā riskē.

Saki, lai viņš neuztraucas,— teica Džonijs.— Ja tāds tips kā Džeks Volcs var kļūt par ģeniālu kinoveci, tad to var jebkurš.

Tieši tā domā arī tavs krusttēvs,— sacīja Heigens.— Vai tu vari nogādāt mani atpakaļ uz lidostu? Visu, kas sakāms, esmu pateicis. Kad sāksi slēgt vajadzīgos līgumus, dabū pats savus advokātus. Es tur nepiedalīšos. Bet, ja tev nav nekas pretī, es gribētu redzēt visus papīrus, pirms tu tos paraksti, turklāt tev nekad nebūs klapatu ar streikotājiem. Tas zināmā mērā samazinās izdevumus par filmām, tāpēc neņem vērā, ja grāmatveži šo to ierauj nāsīs.

— Vai man vajadzēs tavu piekrišanu arī citur?— piesar­dzīgi pavaicāja Džonijs.— Attiecībā uz scenārijiem, aktieriem un tā tālāk?

Heigens papurināja galvu.

Nē. Var gadīties, ka Donam kaut kur rodas iebildumi, bet, ja tādi būs, viņš runās ar tevi pats. Es gan nevaru iedomāties, kādi tie varētu būt. Filmas viņam ir gluži vienaldzīgas no visiem viedokļiem. Un jaukšanos citu darīšanās viņš neatzīst, to es tev varu sacīt no paša pieredzes.

Labi,— teica Džonijs.— Es pats tevi aizvedīšu uz lidostu. Un pasaki krusttēvam paldies no manis. Es pats piezvanītu un pateiktu, bet viņš jau nekad nenāk pie telefona. Starp citu, kāpēc?

Heigens paraustīja plecus.

— Viņš vispār tikpat kā nerunā pa telefonu. Negrib, kal ieraksta viņa balsi, kaut arī runātu kaut ko gluži nevainīgu! Dons baidās, ka viņa vārdus varētu samontēt tā, it kā viņš sacītu pavisam ko citu. Man šķiet, ka tas ir īstais iemesls. Katrai ziņā vienīgās viņa bažas ir tās, ka varas iestādes kādu dienu varētu vērsties pret viņu. Tāpēc viņš nevēlas dot tiem lieku trumpi.

Viņi iekāpa Džonija mašīnā un devās uz lidostu. Heigeniļ nosprieda, ka Džonijs izrādījies jēdzīgāks puisis, nekā viņš bija iedomājies. Šo to jau paspējis iemācīties — to pierāda kaut vai tas, ka viņš pats ved Heigenu uz lidostu. Dons vienmēr piešķīris lielu nozīmi personīgiem uzmanības apliecinājumiem. Un arī atvainošanās — tā patiesi bija neviltotai Heigens pietiekami ilgi pazina Džoniju, lai droši varētu sacīti ka viņš nekad tā neatvainotos baiļu spiests. Džonijs arvien bijis ciets puika. Tieši tādēļ viņam allaž gadījās ķibeles ar kinobosiem un sievietēm. Turklāt viņš bija viens no retajiem cilvēkiem, kas nebaidījās no Dona. To Heigens varēja sacīt laikam vienīgi par Fontāni un Maiklu. Tāpēc viņš nešaubījās ka atvainošanās bijusi patiesa, un pieņēma to. Tuvāko gadu gaitā viņiem ar Džoniju bieži vajadzēs tikties. Un Džonijam būs jāiztur nākamā pārbaude, kurai jāapliecina, cik viņš apķērīgs. Viņam vajadzēs Dona labā izdarīt to, ko Dons pats nekad viņam nelūgs un arī nepieprasīs kā noslēgtā darījumu daļu. Interesanti, vai Džonijs Fontāne izrādīsies pietiekami attapīgs, lai to uzminētu, domāja Heigens.

Kad Džonijs bija aizvedis Heigenu līdz lidostai (Heigens uzstāja, lai Džonijs nenāktu tālāk un negrozītos kopā ar viņi. lidmašīnas tuvumā), viņš devās atpakaļ pie Džinijas. Šķirtā sieva bija pārsteigta, ieraudzīdama viņu vēlreiz. Bet Džonijs vēlējās uzkavēties pie viņas, lai varētu netraucēti visu pārdo­māt un apsvērt. Viņš saprata, ka Heigena teiktais ir ārkārtīgi svarīgs, ka tas mainīs visu viņa turpmāko dzīvi. Savā laikā Džonijs Fontāne bija spoža zvaigzne, taču tagad tā ir norietē­jusi, kaut arī viņam tikai trīsdesmit pieci gadi. To viņš saprata un nepūlējās sevi apmānīt. Pat tad, ja viņš iegūtu to nolāpīto Oskaru kā labākais aktieris, ko tas galu galā līdzētu? Itin neko, ja viņš neatgūs balsi. Viņš būtu otršķirīgs aktieris bez īsta spēka, bez īsta asuma. Pat šī meitene, kas viņu atraidīja,— tiesa, gluži lādzīgs un prātīgs skuķis, bet vai viņa būtu izturējusies tik vēsi arī tad, ja Džonijs joprojām būtu pirmā lieluma zvaigzne? Taču tagad, kad Dons grasās pabalstīt viņu ar naudu, viņš varēs pārtrumpot jebkuru no Holivudas varena­jiem. Kļūt par karali. Džonijs plati pasmaidīja. Pie joda! Varbūt pat kļūt par Donu.

Būtu jauki padzīvot te pie Džinijas dažas nedēļas, varbūt pat ilgāk. Viņš katru dienu aizvestu bērnus kaut kur pastaigā­ties, varbūt ataicinātu šurp kādus no saviem draugiem. Mestu pie malas dzeršanu un smēķēšanu un tā īsti parūpētos par sevi. Varbūt pat atgūtu balsi. Ja viņš varētu dziedāt kā agrāk, tad Dona nauda darītu viņu neuzvaramu. Tad viņš patiešām paceltos līdz seno karaļu vai imperatoru līmenim, cik nu tas Holivudā iespējams. Un tad vairs nebūtu svarīgi, cik ilgi saglabājas viņa baiss spējas vai cik ilgi publika apjūsmo viņu kā aktieri. Tā būtu impērija, kas balstās uz naudu, un tāda vara ir pati noturīgākā . . . pati kārdinošākā.Džinija bija iekārtojusi viņam viesu guļamistabu. Bez vārdiem tika izlemts, ka viņiem vairs nebūs kopīgas istabas un viņi nedzīvos kā vīrs un sieva. Tādas attiecības starp viņiem vairs nebija iespējamas. Un, kaut gan ārpasaule, tenku repor­tieri un kino mīļi laulības iziršanā vainoja tikai Džoniju, klusībā viņi abi ar Džiniju zināja, ka viņa varbūt pie šķiršanās vainīga pat vēl vairāk nekā viņš.Kad Džonijs Fontāne kļuva vispopulārākais dziedātājs un muzikālo kinokomēdiju aktieris, viņam ne prātā nenāca atstāt sievu un bērnus. Viņš bija pārāk tipisks itālietis un joprojām pārāk vecmodīgs. Protams, viņš bija neuzticīgs. No tā nebija iespējams izvairīties, strādājot tādā jomā un uzturoties starp tādiem vilinājumiem. Par spīti stiegrainajam, pasmalki veidota­jam augumam, Džonijs savā vīrišķībā bija sparīgs un nenogur­dināms kā daudzi romāņu izcelsmes kalsnie, nelielie vīrieši. Un viņu allaž sajūsmināja negaidītie pārsteigumi, ko sievietes spēja sagādāt. Cik tīkami aiziet uz tikšanos ar maigi kautru, jaunavīga izskata meiteni un, atsedzot viņas krūtis, ieraudzīt, cik tās negaidīti valdzinošas un krāšņas, cik pavedinoši pilnīgas pretstatā meitenīgi smalkajai sejai! Cik interesanti piepeši sastapties ar biklumu un kautrību tuvībā ar valšķīga izskata meitenēm, kuru uzvedība allaž likusi domāt — maldinoši kā basketbolista māņu kustības—, ka viņas izgulējušās ar simtiem vīriešu, bet divatā izrādās, ka līdz dievišķajam saplūsmes mirklim vēl krietni jāpacīnās, jo viņas ir jaunavas.