Mario Pjūzo - Krusttēvs

Džinija ienesa viesistabā kafiju un pacienāja viņu ar cepumiem.— Izstiepies uz dīvāna,— viņa uzaicināja,— tu iz­skaties noguris.

Džonijs novilka svārkus un kurpes un palaida vaļīgāk kaklasaiti. Džinija sēdēja krēslā viņam iepretī ar mazliet sērīgu smaidu sejā.— Jocīgi,— viņa teica.

Kas ir jocīgi?—viņš jautāja, malkodams kafiju un pa brīdim izlaistīdams to sev uz krekla.

Lielais Džonijs Fontāne palicis vakarā viens bez dā­mas,— viņa sacīja.

Lielais Džonijs Fontāne sauc sevi par veiksmīgu, ja dāma vēl vispār nāk pie viņa,— Džonijs nopūtās.

Parasti viņš nemēdza būt tik tiešs. Džinija pavaicāja:— Vai tiešām kas noticis?

Džonijs pavīpsnāja.— Man šovakar savā dzīvoklī bija tikšanās ar kādu meiteni, un viņa man iedeva kurvīti. Un, vai zini, es jutos atvieglots.

Sev par izbrīnu viņš Džinijas sejā ieraudzīja pazibam dusmas.— Neņem galvā tās izlaidīgās skuķes!— viņa teica. — Viņa, bez šaubām, domāja, ka tas ir labākais veids, kā tevi piesaistīt.— Un Džonijs uzjautrināts konstatēja, ka Džinija patiešām dusmojas uz meiteni, kura viņu atraidījusi.

Ek, rauj velns to visu!— viņš atmeta.— Mani tās padarī­šanas krietni nogurdinājušas. Pabrīžam jāatvelk elpa. Un tagad, kad nevaru dziedāt, es paredzu, ka ar dāmām man diez kā vairs neies. Izskata dēļ jau man nekad nav bijis sevišķas piekrišanas, pati zini.

Tu vienmēr esi izskatījies labāk nekā filmās,— Džinija uzmundrinoši sacīja.

Džonijs papurināja galvu.— Es izplūstu miesās, un mati pakausī kļūst arvien šķidrāki. Pie velna, ja šī filma mani atkal nepacels augstumos, tad labāk jāiet mācīties cept picu. Bet varbūt tevi vajadzētu paņemt uz ekrāna, tu izskaties lieliski.

Viņa izskatījās tāda, kāda var izskatīties sieviete trīsdesmit piecu gadu vecumā. Labi saglabājusies, glīta sieviete, bet trīsdesmit piecus gadus veca. Un Holivudā trīsdesmit pieci nozīmēja gandrīz to pašu, ko simts. Jaunās, skaistās meitenes pārplūdināja pilsētu kā siseņu bari, cita noturējās gadu, cita divus. Daža bija tik skaista, ka vīriešu sirdis vai stājās pukstēt— līdz tam brīdim, kad viņa pavēra muti, līdz brīdim, kad rīcība, ko diktēja alkas pēc panākumiem, aizēnoja ārējo skaistumu. Fiziskajā ziņā ikdienišķās sievietes ar viņām ne tuvu nevarēja sacensties. Lai ko runātu par šarmu, intelektu, ele­ganci un iznesību, šo meiteņu pirmatnējais skaistums bija un palika pārāks par visu. Varbūt, ja viņu nebūtu tik daudz, atliktu kāda iespēja arī parastai, glītai sievietei. Un, tā kā Džonijs varēja iegūt visas vai gandrīz visas šīs meitenes, Džinija labi zināja, ka teiktais sacīts tikai tādēļ, lai viņai paglaimotu. Viņš vienmēr bija pratis galanti izturēties. Arī slavas augstumos būdams, viņš pret sievietēm bija palicis džentlmenis, kas nekad nepiemirsa pasacīt komplimentu, pasniegt uguni, atvērt durvis. Un, tā kā visus šos cieņas apliecinājumus allaž saņēma viņš pats, tie viņa izraudzītajām meitenēm nozīmēja vēl jo vairāk. Un tā viņš izturējās pret visām — arī pret tām, ar ko pavadīja tikai vienu nakti, arī pret tām, kurām pat lāgā nezināja vārdu.

— Džonij, mani jau tu reiz iekaroji,— Džinija viņam draudzīgi uzsmaidīja.— Pirms divpadsmit gadiem. Manis dēļ tev vairs nav jāpūlas.

Džonijs nopūtās un izstiepās uz dīvāna.— Bez jokiem, Džinij, tu izskaties labi. Kaut es tik labi varētu izskatīties!

Džinija neatbildēja. Viņa redzēja, ka Džonijs jūtas nospiests.— Vai tu domā, ka filma ir izdevusies? Vai tā tev dos kādu labumu?— viņa pavaicāja.

Džonijs pamāja ar galvu.— Jā. Tā man varētu atgriezt veco slavu. Ja es dabūtu Akadēmijas balvu — Oskaru — un izspē­lētu īstās kārtis, varētu atkal kļūt slavens pat bez dziedāšanas. Tad es arī tev un bērniem varētu dot ko vairāk.

Mums visa ir vairāk, nekā vajadzīgs,— Džinija teica.

Es gribētu arī biežāk redzēt bērnus,— Džonijs atzi­nās.— Gribas tā kā vairāk pie vietas. Kāpēc es nevarētu ierasties šeit katru piektdienu uz vakariņām? Zvēru, ka neizlai­dīšu nevienu piektdienu, vienalga, cik aizņemts un cik tālu es būtu. Un, kad vien varēšu, pavadīšu pie jums nedēļas nogales, vai varbūt bērni var kādu brīvlaika daļu pavadīt pie manis.

Džinija nolika viņam uz vēdera pelnu trauku.

— Man nekas nav pretī,— viņa sacīja.— Es neapprecējos otrreiz, tāpēc ka gribēju, lai tu paliktu viņu tēvs.— To viņa atteica bez jebkādām emocijām, taču Džonijs Fontāne, vērda­mies griestos, juta, ka teiktais ir sava veida izpirkums citiem vārdiem—tiem cietsirdīgajiem vārdiem, ko viņa Džonijam

bija teikusi, kad izjuka viņu laulība un Džonija karjera sāka iet lejup.

— Starp citu, uzmini, kas man zvanīja,— Džinija teica. Džonijs nemēdza ielaisties šādā rotaļā.— Kas?— viņš jau­tāja.

— Varēji kaut vienreiz minēt,— novilka Džinija. Džonijs neatbildēja.— Tavs krusttēvs,— viņa paziņoja.

Tas Džonijam patiesi bija pārsteigums.— Krusttēvs taču nekad ne ar vienu nerunā pa telefonu! Ko viņš tev teica?— Teica, lai es tev palīdzot,— Džinija sacīja.— Teica, ka tu varot kļūt tikpat slavens kā agrāk, bet pašlaik slīdot uz leju, un tev esot vajadzīgi cilvēki, kas tev tic. Es viņam jautāju — kā­pēc man tas būtu jādara? Un viņš atbildēja —tāpēc, ka tu esot manu bērnu tēvs. Viņš ir tik burvīgs vecītis, un kādas briesmu lietas tikai nestāsta par viņu!

Virdžīnija necieta telefonus un bija likusi novākt visus aparātus, atstādama tikai vienu savā guļamistabā un vienu virtuvē. Tagad viņi dzirdēja iezvanāmies virtuves telefonu. Džinija aizgāja paņemt klausuli. Atgriezusies viesistabā, viņa izskatījās pārsteigta.— Tev, Džonij,— viņa pavēstīja.— Toms Heigens. Saka, esot kaut kas svarīgs.

Džonijs iegāja virtuvē un paņēma klausuli.— Jā, Tom,— viņš atsaucās.

Toma Heigena balss skanēja vēsi.— Džonij, Krusttēvs grib, lai es braucu pie tevis un nokārtoju dažas lietas, kas tev varētu noderēt tagad, kad filma pabeigta. Viņš grib, lai es pasteidzos uz rīta lidmašīnu. Vai tu vari Losandželosā mani sagaidīt? Man tajā pašā vakarā jālido atpakaļ uz Ņujorku, tāpēc neraizējies, ka tev būtu jāziedo man vakars.

Protams, Tom,— atbildēja Džonijs.— Un par manu va­karu nebēdā! Paliec un drusku atvelc elpu. Es sarīkošu viesības, un tu varēsi tikties ar dažiem kinoļaudīm.— Džonijs vienmēr mēdza izteikt šādu piedāvājumu, jo negribēja, lai vecie draugi un paziņas domātu, ka viņš no tiem kautrējas.

Paldies!—teica Heigens.— Bet man patiesi jātiek atpa­kaļ ar agro rīta lidmašīnu. Tātad norunāts — tu sagaidīsi lidmašīnu no Ņujorkas pusdivpadsmitos?

— Protams,— apsolīja Džonijs.

— Paliec sēžam mašīnā,— Heigens piekodināja.— Atsūti kādu no saviem ļaudīm, lai mani sagaida, kad izkāpšu no lidmašīnas, un aizved pie tevis.

— Labs ir.

Viņš atgriezās viesistabā, un Džinija jautājoši pavērās viņā.— Manam krusttēvam ir kādi plāni, kā palīdzēt man tikt uz priekšu,— Džonijs paskaidroja.— Viņš man dabūja to lomu fjlmā — nudien nezinu, ar kādiem līdzekļiem. Bet es gribētu, lai par tālāko viņš vairs neraizējas.

Džonijs atkal atlaidās uz dīvāna. Viņš jutās ļoti noguris.

— Tu varētu šonakt pārgulēt tepat,— ierosināja Džinija. — Viesu guļamistabā. Varēsi pabrokastot kopā ar bērniem, un nevajadzēs tik vēlu braukt mājās. Man jau tāpat nepatīk domāt, kā tu tur dzīvo — viens pats visā savā lielajā namā. Vai nav vientulīgi?