Mario Pjūzo - Krusttēvs

— Līdz rītam, Bilij,— noteica Džonijs Fontāne, nevērīgi pamājis ar roku kalpotājam. Krāsainais virssulainis paklanījās un izgāja no milzīgās viesistabas, no kuras pavērās skats uz Kluso okeānu. Tā nebija kalpotājam raksturīgā palocīšanās, bet drīzāk gan draudzīgs sveiku mājiens, kas Džonijam tika veltīts tāpēc, ka viņš vakariņās nebija viens.

Džonija partnere bija kāda meitene, vārdā Šarona Mūra, no Griničas rajona Ņujorkā. Viņa Holivudā bija dabūjusi nelielu izmēģinājuma lomiņu filmā, ko uzņēma kādreizējā slavenība, kam lauri jau palikuši pagātnē. Meitene šeit bija ieradusies tajā laikā, kad Džonijs filmējās Volca kara filmā. Džonijs bija ievērojis, ka meitene ir jauna un ziedoša, pievil­cīga un asprātīga, un uzaicināja viņu pie sevis vakariņās. Džonija aicinājumi vakariņās bija izpelnījušies lielu populari­tāti, tiem piemita gandrīz vai karalisks spēks, un viņa, bez šaubām, bija teikusi «jā».

Šarona Mūra acīmredzot gaidīja, ka Džonijs atbilstoši savai reputācijai metīsies viņai virsū bez liekām ceremonijām, taču viņš necieta Holivudas dzīvniecisko pārošanos. Viņš nemēdza gulēt ar meiteni, ja tai nepiemita kaut kas tāds, kas viņu patiesi saistīja. Izņēmumi, protams, bija atsevišķas reizes, kad pēc pamatīgas piedzeršanās viņš attapās gultā līdzās meitenei, kuru pat neatcerējās agrāk saticis vai redzējis. Un tagad, būdams trīsdesmit piecus gadus vecs, vienreiz šķīries, atsveši­nājies no otrās sievas un nēsādams pie jostas skalpus no krietna tūkstoša klēpju, viņš gluži vienkārši vairs nejuta tādu iekāri. Tomēr Saronai Mūrai piemita kaut kas īpašs, kas izraisīja viņa interesi, un tā Džonijs bija uzaicinājis viņu vakariņās.Viņš nemēdza daudz ēst, taču zināja, ka jaunām, glītām meitenēm godkāre nereti liek badoties skaistu drēbju dēļ un satikšanās reizēs tās parasti mīl krietni paēst, tādēļ galds bija klāts bagātīgi. Netrūka arī dzeramā: spainī dzesējās šampa­nieša pudele, uz bufetes malas rindojās skotu un rudzu viskijs, brendijs, liķieris. Džonijs piepildīja glāzes un pasniedza meitenei jau iepriekš sagatavotos šķīvjus ar ēdienu. Kad abi bija paēduši, viņš ieveda meiteni milzīgajā viesistabā, kuras stikla siena pavēra skatu uz Kluso okeānu. Uzlicis uz dārga atskaņotāja kaudzi Ellas Ficdžeraldas plašu, viņš iekārtojās uz dīvāna līdzās Saronai. Brīdi viņi papļāpāja par šo un to; Džonijs noskaidroja, kāda Sarona bijusi bērnībā — meitenīga vai puiciska, jauka vai neglīta, jautrības vai vientulības mīļotāja. Šādi sīkumi viņu allaž aizkustināja un modināja maigumu, kas viņam bija nepieciešams mīlas brīdim.Ērti saritinājušies, viņi sēdēja uz dīvāna ļoti draudzīgā un omulīgā noskaņā. Džonijs noskūpstīja meiteni uz lūpām. Tas bija vēss, draudzīgs skūpsts, un, ķad meitene šķita ar to apmierināta, arī viņš nesteidzās tālāk. Aiz milzīgā loga varēja redzēt, cik rāmi mēnessgaismā blāv Klusā okeāna zilais līdzenums.

Kāpēc tu nespēlē nevienu no savām platēm?— Šarona viņam jautāja. Balss skanēja ķircinoši. Džonijs pasmaidīja. Viņu uzjautrināja tas, ka Šarona grib viņu ķircināt.— Man nav tik holivudisku tieksmju,— viņš sacīja.

Uzliec man kādu!— viņa lūdza.— Vai arī padziedi man pats! Zini, tā kā filmās. Es izkusīšu kā vasks tavā priekšā, tāpat kā tās meitenes uz ekrāna.

Džonijs skaļi iesmējās. Kādreiz, jaunāks būdams, viņš tā bija darījis un allaž panācis teatrālu efektu — meitenes centās izskatīties aizgrābtas un sievišķīgi valdzinošas, un viņu acīs parādījās ilgu pilna izteiksme, it kā viņas pozētu iedomātas kameras priekšā. Tagad Džonijam vairs nenāca ne prātā kādai meitenei dziedāt: pirmkārt, viņš mēnešiem nebija dziedājis un neuzticējās savai balsij. Otrkārt, amatieriem ne jausmas nebija par to, cik lielā mērā profesionāļi atkarīgi no tehniskās palīdzības, lai viņu balsis skanētu tik labi, kādas tās gala rezultātā izklausās. Viņš būtu varējis uzlikt kādu no savām platēm, taču klausīties paša kādreizējo, jauneklīgi dedzīgo balsi neļāva tā pati neveiklības izjūta, kas pārņem pusmūža cilvēku ar plikpaurības pazīmēm un augošu vēderiņu, kad viņš skatās savus jaunības dienu ziedošās vīrišķības attēlus.

— Mana balss nav labākajā formā,— viņš teica.— Un, godīgi sakot, man ir līdz kaklam klausīties pašam savu dziedāšanu.

Abi iedzēra pa malkam.— Esmu dzirdējusi, ka tu tajā jaunajā filmā esot lielisks,— Šarona sacīja.— Vai tiesa, ka tu filmējies gluži par velti?

— Par tīri simbolisku samaksu,— Džonijs atbildēja.

Viņš piecēlās, lai vēlreiz ielietu Šaronai brendiju, pasniedza cigareti ar zeltītu monogrammu un iededza šķilta­vas, piedāvādams uguni. Meitene izpūta dūmu mutuli un iedzēra dažus malciņus, un Džonijs atkal apsēdās viņai blakām. Viņa paša glāzē bija ievērojami vairāk brendija nekā šaronas glāzē — viņam to vajadzēja, lai iesiltu, lai kļūtu jautrāks, lai uzlādētos. Salīdzinājumā ar vairumu citu mīlētāju viņš bija gluži pretējā stāvoklī. Viņam vajadzēja piedzerties pašam, nevis apreibināt meiteni. Parasti meitene juta lielāku vēlēša­nos nekā viņš. Pēdējos divos gados viņa pašapziņa bija smagi cietusi, un viņš centās to ārstēt šajā vienkāršajā veidā, laiku pa laikam pārgulēdams ar jaunu, ziedošu meiču, pāris reižu aizvezdams viņu uz restorānu, apveltīdams viņu ar kādu dārgu dāvanu un tad papūlēdamies no viņas atbrīvoties pēc iespējas solīdākā veidā, lai neaizskartu viņas patmīlību. Pēc tam šīs meitenes vienmēr varēja stāstīt, ka ir šo to piedzīvoju­šas ar slaveno Džoniju Fontāni. īsta mīlestība tā nebija, bet kādēļ gan atteikties no dēkas, ja meitene skaista un patīkama? Džonijs necieta lietišķās, rūdītās piegulētajās, kuras atdevās viņam un tad ar steigu drāzās pavēstīt draugiem, ka gulējušas ar lielo Džoniju Fontāni, un arvien piebilda, ka esot redzēti arī labāki. Vairāk par visu savas karjeras laikā Džoniju uzjautri­nāja iztapīgie vīri, kas viņam gandrīz vai acīs teica, ka piedodot savām sievām, jo pat vistikumīgākajai laulātai draudzenei esot atļauts grēkot ar tādu ievērojamu dziedoni un kinoaktieri kā Džonijs Fontāne. Šāda attieksme viņu patiesi pārsteidza.Viņam patika Ellas Ficdžeraldas balss ieraksti, patika šāds tīrs dziedājums, šāda tīra frāžu apdare. Šī joma bija vienīgā, ko viņš īsti pārzināja un izprata, turklāt viņš zināja, ka izprot to labāk nekā jebkurš cits. Tagad, atlaidies dīvānā un malkodams konjaku, viņš juta vēlēšanos dziedāt — nevis vilkt līdzi melo­diju, bet izpildīt frāzes līdzi ierakstam, taču otra cilvēka klātbūtnē tas bija neiespējami. Nodzerdamies pa malciņam no glāzes, kuru viņš turēja vienā rokā, Džonijs otru brīvo roku ielika Saronas klēpī. Viņa kustībā nebija nekā no slīpēta mīlnieka manierēm, drīzāk gan jutekliskums, ar kādu bērns meklē siltumu. Roka meitenes klēpī savilka augšup kleitas zīdu, atsegdama baltu, maigu augšstilbu virs zeķes zeltaini caurspīdīgā tīkliņa. Un, tāpat kā ikreiz, par spīti visām daudzajām sievietēm, par spīti visiem šiem gadiem, visai pierastībai, to redzēdams, Džonijs atkal sajuta plūstošo, visap­tverošo siltumu līstam cauri ķermenim. Brīnums arvien vēl notika—kas gan būs tad, kad pazudīs arī tas, tāpat kā viņa balss?

Viņš bija gatavs. Nolicis glāzi uz garā, inkrustētā kokteiļu galdiņa, viņš ar visu ķermeni pagriezās pret Saronu. Džonija kustības bija ļoti noteiktas, ļoti mērķtiecīgas un tomēr maigas. Viņa glāstiem nepiemita nekā no baudkāras izvirtības vai izmanīgas viltības. Viņš skūpstīja meitenes lūpas, kamēr rokas slīdēja augšup pie viņas krūtīm. Tad delna atkal nolaidās uz Saronas siltajiem augšstilbiem, kuru āda pieskārienā šķita maiga kā zīds. Viņas atbildes skūpsts bija sirsnīgs, taču bez kaisles, un Džonijam tieši tas šobrīd patika vislabāk. Viņš necieta meitenes, kuras iedegās piepeši, it kā ķermenis būtu motors, kura erotiskās kustības var iedarbināt gluži kā ar slēdzi, pieskaroties maigajai ādai.