Mario Pjūzo - Krusttēvs

Mēs nelaižam Maiklu, kamēr nav ieradies starpnieks,— sacīja Toms Heigens.— Vai tas ir nokārtots?

Klemenca pamāja ar galvu.— Starpnieks sēž manā mājā un spēlē kārtis ar trim maniem vīriem. Tiem jāsagaida mans zvans, un tikai tad drīkst laist viņu vaļā.Sanijs atlaidās ādas klubkrēslā.— Un nu, kā lai mēs uzzi­nām sarunu vietu, velns parāvis? Tom, mums taču Tataljas Ģimenē ir savi cilvēki, kāpēc viņi neko mums nav ziņojuši?Heigens paraustīja plecus.— Soloco patiesi ir nolādēti slīpēts. Viņš tik ļoti slēpj savas kārtis, ka pat neņem sev liekus cilvēkus aizsardzībai. Nospriedis, ka ar kapteini pietiek un konspirācija svarīgāka par ieročiem. Un taisnība vien ir. Mums vajadzēs palaist viņiem kādu pa pēdām un cerēt uz labāko.Sanijs papurināja galvu.— Nu nē, katrs var tikt vaļā no «astes», ja vien īsti grib. Tas jau būs pirmais, ko viņi pārbaudīs.

Bija jau pieci pēcpusdienā. Sanijs noraizējies minēja:

Varbūt lai Maikls, iekāpis viņu mašīnā, nogulda visus, kas tur sēž?

Heigens papurināja galvu.— Un ja nu Soloco nav mašīnā? Tad mēs apdedzinām nagus par baltu velti. Nolādēts, mums par katru cenu jāuzzina, kurp Soloco viņu vedīs!

Varbūt vispirms der noskaidrot, kāpēc viņš tik ļoti to slēpj?— iestarpināja Klemenca.

Tā ir likme,— Maikls nepacietīgi attrauca.— Kādēļ lai viņš ļautu mums uzzināt jebko tādu, ko var noslēpt? Turklāt gan jau viņš saož briesmas. Viņš noteikti ir tramīgs pēc velna — ar visu policijas kapteini pie sāniem.

Heigens noklakstināja pirkstus.— Bet tas detektīvs, tas vīrs Filipss? Varbūt piezvanīt viņam, Sanij? Varbūt viņš var uzzināt, kādā ellē tas kapteinis meklējams. Ir vērts pamēģināt. Makklaskejam ne silts, ne auksts, vai kāds zina, kurp viņš dodas.

Sanijs pacēla klausuli un uzgrieza numuru. Klusi pateicis dažus vārdus, viņš klausuli atkal nolika.— Viņš mums piezvanīs,— Sanijs sacīja.

Viņi nogaidīja vēl gandrīz pusstundu, tad iezvanījās telefons. Zvanīja Filipss. Sanijs kaut ko pierakstīja blociņā, tad nolika klausuli. Viņa seja bija saspringta.— Šķiet, rokā jr,— viņš teica.— Kapteinim Makklaskejam vienmēr jāatstāj ziņa, kur viņš atrodams. Šovakar no astoņiem līdz desmitiem viņš būšot Bronksā, «Luna Azure» restorānā. Vai kāds zina to vietu?

Atsaucās Tesio.— Es zinu!—viņš pārliecināti teica.— Tas mums lieliski der. Neliels, intīms krodziņš ar lielām nišām, kur var privāti izrunāties. Laba virtuve. Katrs aizņemts pats ar sevi. Lielisks variants.— Viņš pārliecās pār Sanija rakstāmgaldu un no izsmēķēto cigarešu galiem salika kaut ko līdzīgu plānam.

Te ir ieeja. Kad esi galā, Maik, nāc tikai ārā un griezies pa kreisi, tad nogriezies aiz stūra. Es tevi redzēšu, iedegšu ugunis un paķeršu tevi ceļā. Ja gadās sarežģījumi, kliedz, un es centīšos ieskriet un palīdzēt tev izkļūt no turienes. Kle­menca, tev jārīkojas aši. Aizsūti turp kādu noslēpt pistoli. Tur ir vecmodīga tualete, ar spraugu starp skalojamo kasti un sienu. Lai tavs cilvēks iestiprina pistoli tur. Maik, kad viņi mašīnā būs tevi pārmeklējuši un redzēs, ka esi tukšā, viņi pārāk nebažīsies. Restorānā kādu brīdi nogaidi, tad atvaino­jies un ej uz turieni. Nē, vēl labāk — palūdz atļauju iet. Iepriekš drusku patēlo tādu nemierīgu, lai izskatās dabiski. Viņi neko nenojautīs. Bet, kad iznāksi no turienes, nevelc vairs garumā. Nesēdies atpakaļ pie galda, sper virsū! Un nepieļauj nekādu risku. Taisni galvā, divas reizes katram, un ārā, cik vien kājas nes.

Sanijs pārdomādams klausījās.— Tā pistole jānoliek kādam ļoti labam, ļoti uzticamam vīram,— viņš teica Klemencam. — Es negribu, lai mans brālis tualetē paliek tikai ar savu koku rokā.

Pistole būs tur,— Klemenca uzsvērti noteica.

Labi,— sacīja Sanijs.— Sākam visi kustēties!

Tesio un Klemenca izgāja no istabas. Toms Heigens pavaicāja:— Sanij, vai man aizvest Maiku uz Ņujorku?

— Nē,— atbildēja Sanijs.— Es gribu, lai tu paliec te. Kad Maikls ar savu būs galā, sāksies mūsu darbs, un man tevi vajadzēs. Vai tie tavi avīžnieki ir uz strīpas?

Heigens pamāja ar galvu.— Es viņiem piespēlēšu informā­ciju, kolīdz viss ies vaļā.

Sanijs piecēlās, piegāja pie Maikla un nostājās viņam pretī. Tad viņš paspieda brāļa roku.

Okei, mazais,— viņš teica,— kauliņi mesti. Es nokārtošu visu ar mammu, paskaidrošu, ka nevarēji no viņas atvadīties pirms aizbraukšanas. Un tavai draudzenei paziņošu, kad manīšu, ka pienācis laiks. Norunāts?

Norunāts,— Maikls atsaucās.— Kā tu domā, cik ilgi man vajadzēs būt projām?

— Vismaz gadu,— atbildēja Sanijs.

Sarunā iejaucās Toms Heigens:— Dons varbūt to varētu nokārtot arī ātrāk, Maik, bet uz to nepaļaujies. Laiks atkarīgs no daudziem apstākļiem. Kā mums veiksies ar tiem avīžnieku stāstiņiem. Cik daudz policijas nodaļa vēlēsies noklusēt. Cik asi reaģēs citas Ģimenes. Sagaidāma krietna ellīte un kreņķu bez gala. Tas ir vienīgais, ko mēs droši zinām.Maikls paspieda Heigena roku.— Dari, ko vari,— viņš teica.— Man nepavisam negribas atkal trīs gadus dzīvot projām no mājas.— Vēl nav par vēlu atkāpties, Maik,— Heigens klusi ieminējās.— Mēs varam dabūt citu, varam vēlreiz apsvērt visas iespējas. Varbūt nemaz nevajag likvidēt Soloco.

Maikls pasmējās.— Mēs varam sev iestāstīt visu, ko gri­bam. Bet pareizi mēs spriedām pirmajā reizē. Visu līdzšinējo mūžu esmu ļāvis jums rauties vieniem, nu ir laiks nomaksāt parādu.

— Tev nevajadzētu ļaut tam lauztajam žoklim ietekmēt savu lēmumu,— teica Heigens.— Makklaskejs ir pastulbs vīrs, un tas bija bizness, nevis personīgi rēķini.

Un tad viņš otro reizi redzēja Maikla Korleones vaibstus saspringstam līdzīgi maskai, kas nedabiski atgādināja Dona seju.— Tom, nejauj sevi apmānīt. Viss ir personīgs, katrs biznesa sīkums. Katrs mēsls, ko tev ik dienas taisa uz galvas, ir personīga lietā. Un to sauc par biznesu. Labi, lai tā būtu. Bet tas ir personīgs pēc velna. Vai zini, no kā es to iemācījos? No Dona. No sava vecā. No Krusttēva. Ja viņa draugu nospertu zibens, vecais to ņemtu personīgi. Arī manu aiziešanu flotē viņš ņēma personīgi. Tieši tur slēpjas viņa lielums. Lielais Dons. Viņš visu ņem personīgi. Kā Dievs. Viņš zina ik spalvu zvirbuļa astē, vai kā tur bija tas sasodītais teiciens. Vai nav tiesa? Un vai zini vēl ko? Nejaušības negadās tiem, kuri tās uzņem kā personīgus apvainojumus. Tiesa, es nāku vēlu, bet nāku pavisam un līdz galam. Pie velna, tā ir taisnība: es ņemu to lauzto žokli personīgi; pie velna, ir tiesa, ka es ņemu personīgi Soloco mēģinājumu nogalināt tēvu.— Maikls iesmē­jās.— Pasakiet vecajam, ka to visu es iemācījos no viņa un ka esmu priecīgs par šo izdevību atmaksāt viņam par visu, ko viņš manā labā darījis. Viņš bija labs tēvs.— Pēc īsa. klusuma brīža viņš sacīja Heigenam:— Zini, es neatceros, ka viņš jebkad man būtu iesitis. Vai Sanijam. Vai Fredijam. Un Konijai jau nepavisam, viņai tēvs nav pat uzkliedzis. Un pasaki man taisnību, Tom, cik cilvēku, pēc tava aprēķina, tēvs ir nogalinā­jis vai licis nogalināt?

Toms Heigens novērsās.—Es tev pateikšu vienu, ko tu neesi iemācījies no viņa: runāt tā, kā tu runā pašlaik. Ir lietas, kas jādara, un tās izdara bez liekas runāšanas. Nav jācenšas tās attaisnot. Tās nav attaisnojamas. Tās gluži vienkārši izdara. Un pēc tam aizmirst.

Maikls Korleone sarauca pieri. Tad viņš klusi pajautāja: — Vai tu kā consigliori piekrīti, ka Donam un mūsu Ģimenei ir bīstami, ja Soloco paliek dzīvs?