Mario Pjūzo - Krusttēvs

Jā,— atbildēja Heigens.

Okei!—noskaldīja Maikls.— Tad man viņš jānovāc.

Maikls Korleone stāvēja Brodvejā pie Džeka Dempsija restorāna un gaidīja, kad pēc viņa piebrauks mašīna. Viņš pavērās pulkstenī. Bez piecām minūtēm astoņi. Soloco grib Būt precīzs. Maikls bija pacenties ierasties ar krietnu laika rezervi. Viņš te stāvēja jau piecpadsmit minūtes.

Visu ceļu, braukdams no Longbīčas uz pilsētu, viņš bija centies aizmirst to, ko teica Heigenam. Jo, ja viņš ticēja tam, ko bija teicis, tad viņa dzīvē noticis krass pagrieziens un atpakaļ­ceļa vairs nav. Bet vai pēc šī vakara var būt arī citādi? Pēc šī vakara es varu būt līķis, ja nebeigšu apcerēt šīs blēņas, Maikls drūmi nodomāja. Tagad jādomā par veicamo uzdevumu. Soloco nav nekāds mūlāps, un arī Makklaskejs ir itin paciets rieksts. Lauztais žoklis asi smeldza, un Maikls nopriecājās — sāpes palīdzēs saglabāt modrību.Šajā aukstajā ziemas vakarā Brodvejā bija visai patukšs, kaut arī tuvojās teātru sākuma laiks. Maikls sarāvās, kad pie ietves nobremzēja garš, melns limuzīns un šoferis, priekšējās durvis atvēris, uzsauca:— Kāp iekšā, Maik!— Šoferi viņš nepazina. Tas bija jauns zeņķis pielaizītiem melniem matiem un atpogātu kreklu. Maikls tomēr iekāpa. Aizmugurē sēdēja kapteinis Makklaskejs un Soloco.

Soloco pastiepa roku pāri sēdekļa atzveltnei, un Maikls to paspieda. Roka bija stingra, silta un sausa. Soloco teica:— Priecājos, ka atnācāt, Maik. Ceru, ka varēsim visu nokārtot. Cik briesmīgi viss izvērties, pavisam ne tā, kā es gribēju! Tā nevajadzēja notikt.

Ceru, ka nokārtosim visu jau šovakar,— Maikls Kor­leone klusi atbildēja.— Es gribu, lai manu tēvu beidzot liktu mierā.

Viņu vairs netraucēs,— Soloco laipni apsolīja.— Zvēru pie savu bērnu galvām, ka ne. Tikai saglabājiet vēsu prātu, kad runāsim. Ceru, ka neesat tāds karstgalvis kā jūsu brālis Sanijs. Ar viņu nav iespējams runāt par biznesu.

Kapteinis Makklaskejs noņurdēja:— Viņš ir lāga zēns, pavisam lāga zēns.— Paliecies uz priekšu, viņš sirsnīgi paplik­šķināja Maiklam pa plecu.— Piedod man par vakardienu, Maik! Es kļūstu par vecu savam darbam, kļūstu pārāk ērcīgs. Laikam jau drīz būs jāiet pensijā. Nepanesu liekus kreņķus, bet tie nāk priekšā katru dienu. Tu jau saproti, kā tas ir.— Tad, skumīgi nopūties, viņš rūpīgi pārmeklēja Maiklu, taustīdams pēc ieroča.Maikls manīja vieglu smaidiņu šofera sejā. Mašīna traucās rietumu virzienā bez redzama nolūka vairīties no sekotājiem. Tā devās uz Vestsaidas šoseju, te ieplūzdama mašīnu straumē, te atkal izlocīdamās no tās. Jebkuram sekotājam būtu jādara tas pats. Tad, par samulsumu Maiklam, tā nogriezās uz Džordža Vašingtona tiltu, tātad viņi devās uz Ņūdžersiju. Tas, kurš Sanijam devis ziņas par gaidāmo sarunu vietu, acīm­redzot viņu maldinājis.

Izlīkumojusi pa brauktuvēm, kas veda uz tiltu, mašīna uzbrauca uz tā un devās tālāk, atstādama aiz sevis pilsētas ugunis. Maikls saglabāja vienaldzīgu sejas izteiksmi. Vai viņu grasās nogremdēt purvā, vai arī viltīgais Turks pēdējā brīdī mainījis tikšanās vietu. Bet, kad bija nobraukta jau lielākā ceļa daļa, šoferis neganti asi sagrieza stūri. Smagais limuzīns palēcās gaisā, pārmezdamies pāri ceļu šķirtnei, un ieripoja joslā, kas veda atpakaļ uz Ņujorku. Makklaskejs un Soloco abi skatījās atpakaļ, lai redzētu, vai vēl kāds nemēģina darīt to pašu. Šoferis patiesi drāzās atpakaļ uz Ņujorku, un drīz vien viņi bija pārbraukuši tiltam un tuvojās austrumu Bronksai. Braucēji līkumoja pa sānielām; neviena mašīna viņiem nese­koja. Tagad pulkstenis bija jau gandrīz deviņi. Viņi bija pārliecinājušies, ka neviens viņus neizseko. Soloco aizdedza cigareti, iepriekš piedāvājis Makklaskejam un Maiklam, kuri abi atteicās. Soloco teica šoferim:— Labi nostrādāts. Es to atcerēšos.

Pēc desmit minūtēm mašīna nobremzēja restorāna priekšā nelielā itāliešu kvartālā. Tuvējās ielas bija tukšas, un vēlīnās stundas dēļ restorānā sēdēja tikai daži apmeklētāji. Maikls bija bažījies, ka arī šoferis nāks līdzi iekšā, taču viņš palika mašīnā. Starpnieks neko nebija teicis par šoferi, un neviens cits arī ne. Formāli Soloco bija pārkāpis vienošanos, ņemdams līdzi lieku cilvēku. Tomēr Maikls bija nolēmis šo apstākli nepieminēt — pretinieki noteikti cer, ka viņš baidīsies to pieminēt, negribēdams riskēt ar sarunu sekmīgu rezultātu.

Visi trīs apsēdās pie vienīgā apaļā galdiņa: no nišas Soloco atteicās. Restorānā vēl bija tikai divi cilvēki. Nez vai tie ir Soloco ielikteņi, nodomāja Maikls. Bet kāda tam nozīme? Viss būs galā, iekams viņi paspēs iejaukties.

Vai te ir garšīgi itāliešu ēdieni?— Makklaskejs ar patiesu interesi .noprasīja.

Pamēģiniet teļa gaļu, tā šeit ir labākā visā Ņujorkā,— Soloco pārliecinoši ieteica. Vienīgais oficiants bija atnesis un atkorķējis viņiem pudeli vīna. Soloco piepildīja trīs glāzes. Pārsteidzošā kārtā Makklaskejs no dzēriena atteicās.— Es laikam esmu vienīgais īrs, kas nemet,— viņš sacīja.— Esmu redzējis, kā pārāk daudzi lāga ļaudis nonāk ķezā dzeršanas dēļ.

Soloco kā atvainodamies griezās pie kapteiņa:— Es ar Maiklu runāšu itāliski — ne tāpēc, ka jums neuzticētos, bet tāpēc, ka angliski nevaru pietiekami skaidri izteikties, un man jāpārliecina Maikls, ka gribu tikai labu, ka mūsu visu interesēs ir šovakar panākt vienošanos. Neuzskatiet to par apvainojumu, tas nenozīmē, ka es jums neuzticētos.

Kapteinis Makklaskejs veltīja abiem ironisku smīnu.— Pro­tams, raujiet tik vaļā!—viņš teica.— Es veltīšu visu uzmanību teļa gaļai un spageti.

Soloco pievērsās Maiklam un sāka ātri runāt sicīliešu dialektā.— Jums jāsaprot, ka viss, kas notika starp mani un jūsu tēvu, ir tīrais bizness,— viņš teica.— Es jūtu dziļu res­pektu pret Donu Korleoni un pateiktos liktenim par iespēju būt viņa dienestā. Bet jums jāsaprot, ka jūsu tēvs ir vecmodīgs. Viņš stāv progresa ceļā. Biznesam, kuru es uzņemos, pieder nākotne, tam ir milzu iespējas, un tas sola katram neapjaušamus miljonus dolāru. Bet jūsu tēvs stājas ceļā kaut kādu nereālu, aizspriedumainu iedomu dēļ. Tādējādi viņš uzspiež savu gribu tādiem vīriem kā man. Jā, jā, es zinu, viņš man saka: «Darbojieties vien, tā ir jūsu darīšana!»— bet mēs abi zinām, ka tas nav reāli. Mēs liktu viens otram kāju priekšā. Būtībā viņš man pasaka to, ka es nevaru uzsākt savu biznesu. Es esmu cilvēks, kas sevi ciena, un nevaru pieļaut, ka cits man uzspiež savu gribu, tāpēc notika tas, kam bija jānotiek. Atļaušos vēl piebilst, ka mani klusībā atbalstīja visas Ņujorkas Ģimenes. Un Tatalju Ģimene kļuva par manu partneri. Ja šī ķilda turpināsies, . Korleones Ģimene paliks viena pret visiem. Varbūt to varētu pieļaut, ja jūsu tēvs būtu vesels. Bet Sanijs nav tas vīrs, kas Krusttēvs, kaut arī nedomāju viņu noniecināt. Un jūsu īru consigliori, Heigens, nav tas vīrs, kas bija Dženko Abandando, lai viņam vieglas smiltis. Tātad es piedāvāju mieru, izlīgumu. Izbeigsim visas naidīgās darbības, kamēr atlabs jūsu tēvs un mēs varēsim turpināt sarunas. Pateicoties manai pārliecināša­nai un kompensācijai, Tatalju Ģimene ir ar mieru atteikties no sava dēla Bruno atriebšanas. Mums būs miers. Bet man tikmēr jāgādā iztika, un es uzsākšu nelielu tirdzniecību savā nozarē. Es nelūdzu jūsu līdzdalību, bet es lūdzu jūs, Korleones Ģimeni, neiejaukties. Tādi ir mani priekšlikumi. Es pieņemu, ka jūs esat pilnvarots izteikt piekrišanu un slēgt vienošanos.