Mario Pjūzo - Krusttēvs

Tad Džonijs atkārtoja to, ko vienmēr līdzīgos apstākļos mēdza darīt un kas viņa kaisli arvien bija kāpinājis. Tik maigi un viegli, cik vien bija iespējams, tomēr lai sajustu to, kas jāsajūt, viņš ļāva vidējā pirksta galam slīdēt arvien dziļāk starp meitenes augšstilbiem. Dažas meitenes pat nesajuta šo ievadu mīlas aktam. Citas mulsa un nesaprata, vai tas ir fizisks pieskāriens, jo Džonijs vienmēr vienlaikus viņas kvēli skūpstīja uz lūpām. Vēl citas tiecās šo pirkstu ar asu gurnu kustību kāri ieraut sevī. Un, protams, pirms Džonijs kļuva slavens, no dažām meitenēm viņš bija saņēmis pa pļaukai. Tā bija viņa ierastā tehnika, un tā it labi mēdza sevi attaisnot.

Saronas reakcija bija neparasta. Viņa neatvairīja ne pieskā­rienu, ne skūpstu, bet pēc brīža atvilka savas lūpas no viņējām, viegli atvirzīja augumu, atlaizdamās dziļāk dīvānā, un paņēma rokā dzēriena glāzi. Tas bija mierīgs, bet noteikts atraidījums. Reizēm tā mēdza gadīties. Pareti, tomēr gadījās. Džonijs paņēma savu glāzi un aizdedza cigareti.

Viņa sāka runāt—ļoti klusi un maigi:—Ne jau tāpēc, ka tu man nepatiktu, Džonij. Tu esi daudz jaukāks, nekā es gaidīju. Un arī ne tāpēc, ka es būtu no tām meitenēm, kuras neielaižas. Tikai, redzi, lai es to varētu, mani vajag attiecīgi iesildīt — vai tu saproti?

Džonijs Fontāne uzsmaidīja Saronai. Viņam meitene vēl joprojām patika.— Un es nespēju tevi iesildīt?

Viņa mazliet samulsa.— Saproti, kad tu kļuvi slavens ar savu dziedāšanu un visu pārējo, es biju vēl bērns. Es tevi, tā sakot, palaidu garām, es esmu no nākamās paaudzes. Tik tiešām, neesmu jau nekāda svētā. Ja tu būtu kļuvis slavens manā laikā, es atdotos bez domāšanas.

Tagad Džonijam meitene tik labi vairs nepatika. Viņa bija jauka, asprātīga, gudra. Viņa nebija par visu varu steigusies gulēt ar viņu vai pat centusies pamudināt viņu tāpēc, ka Džonija sakari varētu palīdzēt tikt kinopasaulē uz augšu. Viņa patiešām bija atklāta un godīga būtne. Taču Džonijs te redzēja vēl kaut ko. To viņš pāris reižu bija piedzīvojis jau agrāk. Viņš redzēja meiteni, kas ieradusies uz satikšanos, jau iepriekš nolēmusi negulēt ar viņu, lai cik patīkams viņš tai būtu, tikai tādēļ, lai varētu stāstīt draudzenēm un, pats galvenais, sev pašai, ka ir atteikusies no izdevības gulēt ar lielo Džoniju Fontāni. Tagad, būdams gados vecāks, viņš to it labi varēja saprast un nedusmojās. Gluži vienkārši Sarona Mūra viņam tik labi vairs nepatika—bet meitene viņam patiesi bija ļoti patikusi.

Un tagad, kad viņa tam vairs tik labi nepatika, Džonija kaisle atslāba. Viņš malkoja dzērienu un vēroja Kluso okeānu.— Ceru, ka tu neļaunojies, Džonij,— Sarona teica. — Es laikam esmu pārāk tieša. Es nojaušu, ka Holivudā meitenei pieņemts atdoties tikpat vienkārši kā noskūpstīt pielūdzēju, novēlot labunakti. Neesmu te vēl pietiekami ilgi apgrozījusies.

Džonijs uzsmaidīja meitenei un paplikšķināja viņai pa vaigu. Viņa roka nolaidās lejup un rūpīgi pārvilka Saronas svārkus pār apaļajiem, zīdaini maigajiem ceļgaliem.— Es neļaunojos,— viņš apgalvoja.— Nemaz nav slikta tāda vecmo­dīga satikšanās.— Viņš nesacīja, ka īstenībā izjūt atvieglojumu par to, ka nav jācenšas izrādīties par izcilu mīlētāju, līdzīgu saviem izskaistinātajiem ekrāna dievekļiem. Par to, ka nav jānoraugās, kā meitene cenšas atsaukties tā, it kā viņš patiešām būtu līdzīgs šiem dievekļiem, kā viņa pūlas parastā rutinētā izdarībā saskatīt to, kā tur nemaz nav.Viņi vēlreiz iedzēra, pārmija vēl dažus vēsus skūpstus, un lad Sarona nolēma iet. Džonijs pieklājīgi apvaicājās:— Vai drīkstu vēl kādreiz ielūgt tevi vakariņās?

Šarona bija atklāta un godīga līdz galam.— Es zinu, ka tu negribi lieki tērēt laiku un palikt neapmierināts,— viņa teica.— Paldies par jauko vakaru! Kādreiz varēšu stāstīt bērniem, ka esmu vakariņojusi divatā ar lielo Džoniju Fontāni viņa istabā.

Džonijs pasmaidīja.— Un ka tu nepadevies viņam,— viņš piebilda. Abi pasmējās.— Tam viņi nekad neticēs,— noteica Šarona. Tad Džonijs atļāvās būt drusku cinisks un piedāvāja: — Es apstiprināšu rakstiski, vai gribi?— Viņa papurināja galvu.— Ja tev kāds netic, piezvani, un es viņu pārliecināšu,— Džonijs turpināja.— Pastāstīšu, ka vajāju tevi pa visu dzīvokli, bet tu saglabāji savu godu. Norunāts?

Beidzot viņš bija atļāvies mazliet cietsirdības, un viņu pārsteidza sāpīgā izteiksme meitenes jauniņajā sejā. Šarona saprata—Džonijs atgādinājis, ka pats nav pārlieku centies. Viņš bija atņēmis viņai uzvaras saldumu. Tagad viņa būs spiesta domāt, ka šovakar guvusi uzvaru tikai tāpēc, ka pati nav pietiekami pievilcīga un šarmanta. Un, kad viņa stāstīs citiem, kā atraidījusi lielo Džoniju Fontāni, viņai atbilstoši savam tiešajam raksturam ik reizes ar paskābu smaidiņu vajadzēs piebilst: «Tiesa, viņš pārlieku necentās.» Gribēdams meiteni pažēlot, Džonijs teica:—Ja kādreiz tiešām jūties nelāgi, piezvani! Labi? Man jau nav noteikti jāguļ ar katru meiteni, ko pazīstu.

— Labi,— viņa atbildēja un izgāja pa durvīm.

Džonija rīcībā palika viss garais vakars. Viņš būtu varējis izmantot to, ko Džeks Volcs dēvēja par «gaļas fabriku»— jaunu, pretimnākošu aktrisīšu baru, taču viņam gribējās cilvēcisku sabiedrību, gribējās parunāt ar kādu kā cilvēkam ar cilvēku. Viņš iedomājās savu pirmo sievu Virdžīniju. Tagad, kad darbs pie filmas beidzies, viņam atliks vairāk laika bērniem. Viņš vēlējās atkal ieņemt savu vietu to dzīvē. Un arī par Virdžīniju Džonijs juta bažas. Viņai, iespējams, nav viegli atsist Holivudas slamstu centienus, kuriem labprāt patiktu plātīties ar to, ka dabūjuši izmīlēt Džonija Fontānes pirmo sievu. Cik Džonijs zināja, līdz šim vēl neviens to nevarēja teikt. Toties par manu otro sievu to varētu sacīt visi, viņš nīgri nodomāja. Džonijs pacēla klausuli.

Bijušās sievas balsi viņš pazina uzreiz, un tas nebija nekāds brīnums. Pirmoreiz šo balsi viņš bija dzirdējis desmit gadu vecumā, kad abi mācījās vienā klasē.— Sveika, Džinij,— viņš teica.— Vai tu šovakar esi aizņemta? Vai varu uz brītiņu ieskriet pie tevis?

Ja,— viņa atbildēja.— Bērni gan guļ, un viņus es negribu modināt.

Tas nekas,— viņš sacīja.— Gribēju tikai parunāties ar tevi.

Džinijas balsī bija jaušama tāda kā sastomīšanās, tad, cenzdamās neizrādīt bažas, viņa jautāja:— Vai kas nopietns, kaut kas tiešām svarīgs?

Nē,— Džonijs atteica.— Šodien beidzu darbu filmā un iedomājos, ka varbūt varētu tikties un parunāties ar tevi. Varbūt es drīkstētu pamest aci uz bērniem, ja tu droši zini, ka viņi nepamodīsies?

Labi,— viņa atbildēja.— Es priecājos, ka tu dabūji to lomu, kuru gribēji.

Paldies,— sacīja Džonijs.— Tiekamies pēc kādas pus­stundas.

Nokļuvis pie mājas Beverlihilzā, kas savā laikā bija arī viņa mājoklis, Džonijs Fontāne brīdi uzkavējās mašīnā, lūkodamies uz šo ēku. Viņš atcerējās sava krusttēva vārdus par to, ka Džonijs pats varot izveidot savu dzīvi tādu, kādu gribot. Lieliski, ja pats zini, ko gribi. Bet ko grib viņš?

Džonija pirmā sieva gaidīja viņu durvīs. Viņa bija glīta, smalka auguma brunete, jauka itāliešu meiča — meitene no tuvējās apkaimes, kas nekad neielaidīsies flirtā ar citu vīrieti, un šim apstāklim Džonija izvēlē bija liela nozīme. Vai es joprojām viņu vēlos, Džonijs sev jautāja un atbildēja — nē. Pirmkārt, viņš vairs nespēja iekārot viņu kā sievieti, abu attiecības bija pārāk senas un aprūsējušas. Turklāt neatkarīgi no seksa abus šķīra daži nodarījumi, ko viņa Džonijam nekad nepiedos. Taču viņi vairs nebija ienaidnieki.