Mario Pjūzo - Krusttēvs

Sanijs pārstāja smieties, un Maikls viņam ledaini saltā balsī noprasīja:—Tad tu domā, ka es to nevaru, kretīns tāds?

Sanijs bija ticis pāri savai smieklu lēkmei.

— Es zinu, ka tu to vari,— viņš sacīja.— Es nesmejos par to, ko tu teici. Smējos tikai par to, cik jocīgi viss var pagriezties. Es vienmēr esmu teicis, ka tu esi sīkstākais no visas ģimenes, vēl sīkstāks par Donu. Tu vienīgais spēji atsist uzbrukumu vecajam. Es atceros tevi vēl kā puišeli. Kas tev toreiz bija par asumu! Tu jau, velns tāds, pat ar mani līdi kauties, un es biju krietni vecāks par tevi. Un Fredijam vismaz reizi nedēļā vajadzēja tevi krietni iemizot. Un tagad Soloco izdomājis, ka tu esi Ģimenes vārgulis, tāpēc ka ļāvi Makklaskejam sevi iedauzīt un nekāvies pretī un tāpēc, ka tu negribi iejaukties Ģimenes cīņās. Viņš izdomājis, ka ar tevi nav jābīstas tikties aci pret aci. Un Makklaskejs arī noturējis tevi par jēriņu.— Sanijs pierima, tad klusi piebilda:— Bet tu tomēr esi Korleone, kretīns tāds. Un es vienīgais to visu laiku zināju. Šīs pēdējās trīs dienas, kopš sašāva veco, es tā vien sēžu un gaidu, kad tu beidzot nometīsi to sūda kara varoņa masku, ko tu visu laiku nēsā. Gaidu, kad tu kļūsi mana labā roka un mēs varēsim kopīgi sist tos smerdeļus, kas grib likvidēt tēvu un izputināt mūsu Ģimeni. Un tam bija vajadzīgs tikai belziens pa žokli. Kā jums tas patīk?—Sanijs komiski noplātīja rokas, uzsita ar dūri pa galdu un atkārtoja:— Kā jums tas patīk?

Sasprindzinājums telpā bija atslābis. Maikls papurināja galvu.— Sanij, es gribu to darīt tāpēc, ka tas ir vienīgais, ko var darīt. Es nevaru pieļaut, ka Soloco vēlreiz uzbrūk tēvam. Šķiet, ka es esmu vienīgais, kas var tikt viņam pietiekami tuvu. To, lūk, es esmu sapratis. Nedomāju, ka atradīsiet vēl kādu citu, kas varētu nokniebj policijas kapteini. Varbūt tu to varētu, Sanij, bet tev ir sieva un bērni, un tev jāvada Ģimenes bizness, līdz vecais tiks uz kājām. Tātad paliekam mēs ar Frediju. Fredijs ir šoka stāvoklī un nav spējīgs darboties. Beidzot palieku vienīgi es. Viss ir loģiski. Belzienam pa žokli ar to nav nekāda sakara.

Sanijs piegāja pie Maikla un apskāva viņu.— Es uzspļauju visiem taviem iemesliem, ja vien tu beidzot esi kopā ar mums. Un vēl es tev pateikšu, ka tev caur un cauri ir taisnība. Tom, ko tu saki?

Heigens paraustīja plecus.— Spriedums ir loģisks un pama­tots. Jo vairāk tāpēc, ka, manuprāt, Turks par vienošanos nedomā nopietni. Domāju, ka viņš atkal mēģinās piekļūt Donam. Katrā ziņā, ņemot vērā iepriekšējos gājienus, mums ar to jārēķinās. Tātad mēģinām novākt Soloco. Un novācam viņu pat tad, ja līdzi jānovāc policijas kapteinis. Bet tas, kurš to darīs, skries dzīvs vilkam rīklē. Vai tam noteikti jābūt Maiklam?

— Es pats to varētu,— klusi teica Sanijs.

Heigens nepacietīgi papurināja galvu..— Tevi Soloco nelai­dīs ne jūdzes tuvumā, ja arī viņam pie sāniem būtu desmit policijas kapteiņu. Turklāt tu pašreiz esi faktiskais Ģimenes galva. Tu nedrīksti riskēt.— Heigens apklusa, tad pievērsās Klemencam un Tesio:— Vai kādam no jums ir teicams, izveicīgs padotais, kas uzņemtos šo darbu? Par naudu viņam atlikušo mūža daļu vairs nebūtu jādomā.

Klemenca atbildēja pirmais:— Nav tāda, ko Soloco nepa­zītu un nevarētu atšifrēt. Viņš visu saprastu arī tad, ja ietu es pats vai Tesio.

Heigens jautāja vēlreiz:—Varbūt ir kāds puisis ar drošu roku, kas vēl nav ieguvis reputāciju? Kāds dūšīgs iesācējs.

Abi caporegimes papurināja galvu. Tesio pasmaidīja, lai vārdi neizklausītos pārāk dzēlīgi, un piebilda:—Tas jau būtu tikpat kā zemākās līgas beisbolistu sūtīt uz valsts rudens čempionātu.

Tam jābūt Maiklam,— Sanijs viņu strupi pārtrauca.

Miljons dažādu iemeslu dēļ. Galvenais ir tas, ka viņu notaksējuši par mīkstmiesi. Un viņš var šo darbu paveikt, to es garantēju, un tas ir svarīgi, jo šis būs vienīgais šāviens, ko mēs varēsim raidīt tam lecīgajam maitas Turkam. Tātad atliek izdomāt, kā vislabāk varam Maiklam palīdzēt. Tom, Klemenca, Tesio, uzziniet, kurp Soloco viņu vedīs uz pārrunām, lai tas maksā ko maksādams. Kad tas būs noskaidrots, varēsim gudrot, kā nogādāt viņam ieroci. Klemenca, tev jādabū īsti drošs šaujamais no saviem krājumiem, tāds, kuram nevar sadzīt pēdas. Centies, lai tas būtu ar īsu stobru un pamatīgu trieciena spēku. Sevišķi precīzs tas var nebūt. Viņš šaus tiešā tuvumā. Maik, tiklīdz būsi beidzis, nomet šaujamo uz grīdas. Neļauj noķert sevi ar to rokās. Klemenca, tu notriep stobru un gaili ar to savu īpašo smēru, lai viņš neatstāj nospiedumus. Atceries, Maik, mēs varam nokārtot visu, lieciniekus un tā tālāk, bet, ja tevi noķers ar šaujamo rokās, mēs tev vairs nevarēsim palīdzēt. Mēs parūpēsimies par transportu un aizsardzību un tad nogādāsim tevi projām pavadīt garu, jauku atvaļinājumu, kamēr norimst lielākās kaislības. Tu būsi ilgi projām, Maik, bet es negribu, lai tu atvadies no savas draudzenes—pat zvanīt viņai tu nedrīksti. Kad viss būs nodarīts un tu būsi prom no šīs valsts, es viņai paziņošu, ka ar tevi viss ir kārtībā. Tā ir pavēle!— Sanijs noskaitīja brālim.

Tagad turies kopā ar Klemencu un aprodi ar to ieroci, ko viņš tev izmeklēs. Par visu citu parūpēsimies mēs. Par visu. — Norunāts, mazais?

Atkal Maikls Korleone sajuta, ka ķermeni pārņem tīkami spirdzinošais saltums. Viņš teica brālim:— Tās blēņas par draudzeni tu varēji aiztaupīt. Ko tad tu, pie velna, domā — ka es zvanīšu viņai, lai atvadītos?

Ir jau labi,— Sanijs steigšus piemetināja,— bet tu tomēr vēl esi iesācējs, tādēļ es visu pasaku skaidri. Aizmirsti to!

Ko tu gribi teikt ar to iesācēju, velns lai parauj?— Maikls ar smīnu noprasīja.— Es esmu klausījies vecaja tikpat cītīgi kā tu. Kā tad citādi, domā, es būtu kļuvis tik slīpēts?— Abi pasmējās.

Heigens piepildīja visiem glāzes. Viņš izskatījās mazliet sadrūmis. Viņā cīnījās karavadonis ar advokātu — viens lika doties karā, otrs — turēties pie likuma.— Šā vai tā, tagad mēs vismaz zinām, ko grasāmies darīt,— viņš noteica.

Kapteinis Makklaskejs sēdēja savā kabinetā, pārcilādams trīs aploksnes, kas bija piebāztas ar derību zīmēm. Viņš rauca pieri, velēdamies, kaut prastu atšifrēt piezīmes uz šīm lapiņām. Bija ļoti svarīgi zināt to saturu. Aploksnēs atradās derību likmes, ko viņa patruļas ieguva iepriekšējā vakarā, kad notvēra vienu no Korleones Ģimenes bukmeikeriem. Tagad šim bukmeikeram vajadzēs zīmes no viņa atpirkt, lai viss laimests nenonāktu tikai derētāju rokās un pats kapteinis nepaliktu tukšā.

Kapteinim Makklaskejam bija ļoti svarīgi zīmes atšifrēt, jo, tās pārdodams, viņš negribēja neko zaudēt. Ja lieta grozās ap piecdesmit stabiem, viņš varbūt varētu pārdot zīmes par pieciem stabiem. Bet, ja derību likmes izrādītos pamatīgākas un piezīmes slēptu norādi par simt vai pat diviem simtiem tūkstošu, pārdošanas cena, protams, būtu krietni augstāka. Makklaskejs brīdi spēlējās ar aploksnēm, tad nolēma, ka liks šim vīriņam drusku pasvīst un nosaukt pirmo piedāvājumu pašam. Tā varbūt izdosies tuvāk nojaust zīmju īsto vērtību.

Makklaskejs pameta skatienu policijas iecirkņa pulkstenī pie sava kabineta sienas. Laiks braukt pie tā glumā Turka Soloco un vest viņu uz vietu, kur plānota tikšanās ar Korleones Ģimeni. Makklaskejs piegāja pie sienas skapja un sāka pār­ģērbties privātdrēbēs. Pēc tam viņš piezvanīja sievai un paziņoja, lai viņu uz vakariņām mājās negaidot, jo viņam jābūt darbā. Sīkākas ziņas viņš sievai nemēdza uzticēt. Viņa dzīvoja pārliecībā, ka visa ģimenes mantība iegūta no vīra policista algas. Makklaskejs labpatikā nosēcās. Viņa māte bija dzīvojusi tādā pašā pārliecībā, bet pats viņš bija izskolojies agri. Tēvs viņam bija parādījis, uz kādām pogām jāspiež.