Mario Pjūzo - Krusttēvs

Mums vajadzētu uzklausīt, kas viņiem sakāms,— Hei­gens piesardzīgi sacīja.

Sanijs enerģiski papurināja galvu.— Nē, nē, consigliori, šoreiz vis ne.— Viņa balsī skanēja viegls itāliešu akcents. Sanijs tīši atdarināja tēvu tīrās niekošanās labad.— Vairāk nekādu tikšanos. Nekādu sarunu. Nekādu Soloco triku. Kad starpnieks atkal sazināsies ar mums, lai dzirdētu atbildi, gribu, lai tu viņam pasaki tikai vienu. Es gribu Soloco. Ja tas neiet, būs vispārējs karš. Pāriesim uz matračiem un izsūtīsim visus savus ierindniekus pa pilsētu. Biznesam vajadzēs ciest.

— Citas Ģimenes neatbalstīs karu,— iebilda Heigens. — Tas katram iesit pārāk jūtamu robu.

Sanijs paraustīja plecus.—Viņiem ir vienkārša izeja. Do­diet man Soloco vai arī karojiet ar Korleones Ģimeni.— Sanijs brīdi apklusa, tad skarbi turpināja:—Vairs nekādus padomus, kā izlāpīties, Tom. Viss izlemts. Tavs darbs ir palīdzēt man uzvarēt. Saprati?

Heigens palocīja galvu. Brīdi viņš klusēja, dziļi domās iegrimis, tad teica:— Es runāju ar tavu policijas sakarnieku. Viņš saka, šis kapteinis Makklaskejs noteikti esot Soloco dienestā, turklāt par krietnu naudu. Un tas nav viss — Makklas­kejs dabūšot arī savu daļu narkotiku biznesā. Makklaskejs piekritis būt par Soloco miesassargu. Bez viņa Turks nebāž degunu ārā no alas. Kad Soloco tiksies ar Maiklu, Makklaskejs sēdēs viņam blakus. Privātās drēbēs, bet ar šaujamo. Lūk, ko tev tagad vajadzētu saprast, Sanij: kamēr Soloco tiek šādi apsargāts, viņš ir neievainojams. Neviens vēl līdz šim nav nošāvis Ņujorkas policijas kapteini un ticis sveikā cauri. No tā trokšņa, ko saceltu avīzes, visa policijas nodaļa, baznīcas un diezin kas vēl mums zeme degtu zem kājām. Mēs būtu pagalam. Citas Ģimenes mestos mūs vajāt. Korleones Ģimene kļūtu par izstumtajiem. Pat vecā politiskie sakari zaudētu spēku. Tā tas ir, un liec to aiz auss.

Sanijs paraustīja plecus.— Makklaskejs nevar mūžam palikt Turkam pie sāniem. Mēs pagaidīsim.

Tesio un Klemenca nervozi kūpināja cigārus, satraukumā svīzdami, bet neiedrošinājās runāt. Ja pieņems nepareizu lēmumu, viņu ādas pirmās karāsies uz vadža.

Tad pirmo reizi ierunājās Maikls.— Vai veco var pārvest no slimnīcas šurp uz aleju?— viņš pavaicāja Heigenam.

Heigens papurināja galvu.— Tas bija pirmais, ko es viņiem jautāju. Neiespējami. Viņa stāvoklis ir ļoti smags. Viņš gan izķepurosies, bet vajadzīga pastāvīga uzraudzība un palīdzība, varbūt pat būs jāoperē vēlreiz. Neiespējami.— Tad jums Soloco bez kavēšanās jānovāc,— Maikls teica.— Gaidīt nevar. Tas vecis ir pārāk bīstams. Viņš drīz vien izperinās ko jaunu. Atcerieties, ka galvenais viņam joprojām ir tikt vaļā no vecā. To viņš zina. Bez šaubām, viņš saprot, ka tagad tas nebūs tik vienkārši, tāpēc drīzāk gatavs piekāpties nekā maksāt ar savu galvu. Bet, ja viņš zinās, ka beigas šā vai tā, viņš mēģinās vēlreiz uzbrukt Donam. Un, tā kā viņam palīdz tas policijas kapteinis, neviens velns nevar zināt, kas tur sanāks. Mēs nedrīkstam tā riskēt. Soloco uz ātrāko jānovāc.

Sanijs domīgi berzēja zodu.— Tev taisnība, mazais,— viņš teica.— Taisnība caur un cauri. Mēs nedrīkstam pieļaut jaunu uzbrukumu vecajam.

— Un kā būs ar kapteini Makklaskeju?— rāmi iejautājās Heigens.

Sanijs ar savādu smaidiņu pagriezās pret Maiklu.— Jā, mazais, kā tad būs ar to rūdīto policijas vilku?

Tas, bez šaubām, ir galējs līdzeklis,— Maikls lēni teica.— Taču zināmās reizēs attaisnojami ir arī paši galējie līdzekļi. Pieņemsim, ka mums šis Makklaskejs jānovāc. Tādā gadījumā stāvokli derētu apgaismot tā: jādara atklātībai zināms, ka viņš nav vis bijis krietns policijas kapteinis, kas godam veic savus pienākumus, bet gan negodīgs ierēdnis, kas nodarbojies ar šantāžu un izspiešanu, un tāpēc saņēmis to, kas pienākas jebkuram parastam blēdim. Mums presē ir savi cilvēki, un, ja mēs viņiem piegādāsim šādu stāstiņu ar pietiekami ticamiem pierādījumiem, gan viņi pratīs to pasniegt. Tam vajadzētu daudzmaz atvēsināt publiku. Kā tas izklausās?— Maikls ar cieņu pavērās citos. Tesio un Klemenca iedēja drūmām sejām un neko neatbildēja.

Turpini, mazais, nupat tu laid pa pirmo,— noteica Sanijs ar to pašu pazīstamo smaidiņu.— No bērna mutes, kā Dons allaž mēdza sacīt. Vālē tālāk, Maik, pastāsti mums vēl kaut ko.

Arī Heigens tikko jaušami smaidīja, aizgriezis galvu sānis. Maikls pietvīka.— Nu, tātad viņi grib, lai es eju tikties ar Soloco. Tur būšu es, Soloco, Makklaskejs, vairāk neviena. Nolieciet tikšanos pēc divām dienām un uzdodiet mūsu cilvēkiem uzzināt, kur tā notiks. Pieprasiet, lai tā būtu publiska vieta, sakiet, ka es netaisos iet viņiem līdzi kādā dzīvoklī vai mājā. Tam jānotiek restorānā vai bārā dzīvā pusdienas stundā vai tamlīdzīgi, lai es varu justies drošs. Arī viņi jutīsies droši. Pat Soloco neiedomāsies, ka mēs varētu uzdrošināties šaut uz kapteini. Tikšanās brīdī viņi mani pārmeklēs, tāpēc tobrīd man jābūt tukšām rokām, bet izdomājiet, kā nogādāt man ieroci sarunu laikā. Tad es viņus abus nošaušu.

Visi četri pagrieza galvu un stīvi raudzījās Maiklā. Kle­menca un Tesio bija mēmi no pārsteiguma. Heigens izskatījās mazliet skumīgs, taču izbrīnījies nelikās. Šķita, ka viņš grib kaut ko sacīt, tomēr pārdomā. Turpretī Sanijs, kura parupji jutekliskā seja uzjautrinājumā raustījās, pēkšņi ļāva vaļu smieklu dārdiem. Tie bija īsti, dziļi smiekli, bez mākslotības. Viņš patiesi vai plīsa. Izstiepis pirkstu pret Maiklu, viņš starp smieklu lēkmēm mēģināja runāt:—Tu, augsti skolotais ko­ledžas bērniņ, tu taču nekad negribēji iepīties Ģimenes biznesā! Un tagad gribi nožmiegt policijas kapteini un Turku tikai tāpēc, ka Makklaskejs tev sašķaidīja ģīmi. Tu ņem to personīgi; tas viss ir bizness, bet tu ņem to personīgi. Tu gribi nokniebt tos divus tipus tikai tāpēc, ka dabūji pa žokli. Tā visa bijusi māžošanās. Visus šos gadus tā bijusi tīrā māžošanās!

Klemenca un Tesio, pilnīgi pārprazdami Sanija reakciju un domādami, ka viņš smejas par jaunākā brāļa bramanīgo piedāvājumu, arī plati smaidīja un vērās Maiklā ar tādu kā aizbildniecisku pārākumu. Vienīgi Heigens piesardzīgi sagla­bāja bezkaislīgu sejas izteiksmi.Maikls pavērās visos pēc kārtas, tad pievērsa ciešu ska­tienu Sanijam, kurš vēl aizvien nespēja rimties.— Tu viņus abus nošausi?— Sanijs beidzot teica.— Ek, mazais, par to tev medaļas nedos, par to tevi iesēdinās elektriskajā krēslā. Vai tu to apjēdz? Te nav nekāda varoņu būšana, mazais, te tu nešauj uz otru no jūdzes attāluma. Te tu šauj tad, kad redzi viņa acu baltumus, kā mums mācīja skolā, atceries? Tu stāvi viņam blakus un sašķaidi viņam pauri, un viņa smadzenes izšķīst pa visu tavu šiko mundieri. Kā ir, mazais, vai tu gribi visu to darīt tikai tāpēc, ka viens stulbs kruķis tevi drusku iedauzījis?— Viņš vēl aizvien smējās.

Maikls piecēlās kājās.— Tu varētu izbeigt to zviegšanu,— viņš teica. Pārmaiņa viņā bija tik neparasta, ka smaidi pazuda no Klemencas un Tesio sejām. Maikls nebija ne sevišķi garš, ne plecīgs, bet viņa izturēšanās šķita izstrāvojam briesmu signālus. Šajā brīdī viņš bija pilnīgs Dona Korleones iemieso­jums. Viņa acis šķita aizplīvurojis dzeltenīgs blāvums un seja kļuvusi gluži balta. Likās, ka viņš nupat metīsies virsū savam vecākajam un stiprākajam brālim. Nebija šaubu—ja Maikla rokās tobrīd atrastos ierocis, Sanijs būtu nopietni apdraudēts.