Mario Pjūzo - Krusttēvs

Advokāts pievērsās Maiklam.— Vai gribat iesniegt sūdzību pret vainīgo, kas jums to nodarīja?— viņš jautāja.

Maikls tik tikko spēja parunāt. Žokļi gandrīz nekustējās, tomēr viņš neskaidri izgrūda:— Es paslīdēju. Paslīdēju un nokritu.— Viņš ievēroja policijas kapteiņa triumfējošo ska­tienu un mēģināja atbildēt šim skatienam ar smaidu. Par katru cenu viņš gribēja noslēpt stindzinošo saltumu, kas bija pārņē­mis domas un jūtas, ledaino naidu, kas pildīja visu ķermeni. Nevienam pasaulē viņš negribēja ļaut nojaust, kā šobrīd jūtas. Tā, kā viņa vietā darītu Dons. Tad viņš juta, ka viņu ienes slimnīcā, un nākamajā brīdī zaudēja samaņu.

Kad otrā rītā Maikls pamodās, viņš secināja, ka žoklis ir savilkts ar stiepli un kreisajā pusē trūkst četru zobu. Pie gultas sēdēja Heigens.

Vai man iegrūda narkozi?— Maikls vaicāja.

Jā,— atbildēja Heigens.— Tev no smaganām vajadzēja izvilkt vairākas kaula šķembas, un viņi nosprieda, ka tas būšot pārāk sāpīgi. Un tu jau tāpat biji gandrīz atslēdzies.

Vai man vēl kas kait?— Maikls jautāja.

Nē,— atteica Heigens.— Sanijs gaida tevi Longbīčas mājā. Domā, varēsi?

Protams,— Maikls atteica.— Vai ar Donu viss kārtībā? Heigens pietvīka.— Liekas, tagad esam to nokārtojuši.

Mums ir privātdetektīvu firma, un viss rajons ir pilns ar mūsējiem. Kad būsim mašīnā, pastāstīšu sīkāk.Pie stūres viņus gaidīja Klemenca. Maikls un Heigens apsēdās aizmugurē. Maikla galva dunēja.— Nu, kas tad tur pagājušajā naktī īsti notika, velns lai parauj? Vai jūs, veči, kaut ko noskaidrojāt?

Heigens runāja klusi.— Sanijam tur ir savējais, tas detek­tīvs Filipss, kas mēģināja tevi aizstāvēt. Viņš mums visu pastāstīja. Tas policijas kapteinis Makklaskejs ir vīrs, kas smagi kritis uz naudu jau kopš saviem ierindas policista laikiem. Arī mūsu Ģimene viņam ir iegrūdusi krietnu summu. Bet viņš ir alkatīgs un biznesā neuzticams. Cik var noprast, Soloco iedevis viņam pamatīgu žūksni. Tūlīt pēc pieņemšanas stun­dām Makklaskejs lika arestēt visus Tesio vīrus, kas bija slimnīcas tuvumā. Neko nelīdzēja arī tas, ka daļai no viņiem bija ieroči. Tad Makklaskejs aizdabūja prom no Dona palātas durvīm likumīgos sargus — abus detektīvus. Paziņoja, ka viņi šim esot vajadzīgi, un citiem policistiem it kā vajadzējis viņus nomainīt, bet tie kaut ko saputrojuši. Blēņas, protams. Kaptei­nis bija uzpirkts, lai atbrīvotu ceļu pie Dona. Un Filipss teica, ka tas esot tāds vīrs, kurš to mēģinās atkal. Soloco noteikti iegrūdis viņam veselu bagātību un vēl uz priekšu sasolījis debesu brīnumus.

— Vai par manu ievainojumu rakstīts avīzēs?

Nē,— teica Heigens.— To mēs noklusējām. Neviens negrib, lai tas nāktu atklātībā. Ne mēs, ne policisti.

Labi,— noteica Maikls.— Vai tas puisis Enco tika pro­jām?

Jā,— atbildēja Heigens.— Viņš bija izmanīgāks par tevi. Tiklīdz ieradās kruķi, tā pazuda. Viņš apgalvo, ka bijis kopā ar tevi, kad garām pabrauca Soloco mašīna. Vai tas tiesa?

Tiesa,— apstiprināja Maikls.— Viņš ir krietns puika.

Par viņu tiks gādāts,— Heigens sacīja.— Vai tu jūties kaut cik normāli?—Viņa seja pauda bažas.— Izskaties diez­gan draņķīgi.

Viss ir normāli,— atteica Maikls.— Kā sauca to policijas kapteini?

Makklaskejs,— atbildēja Heigens.— Starp citu, tev var­būt kļūs labāk ap dūšu, ja uzzināsi, ka Korleones Ģimene beidzot sākusi izlīdzināt rēķinus. Bruno Tatalja, šorīt četros no rīta.

Maikls izslējās.— Kā tā? Cik saprotu, mums vajadzēja stāvēt mierā.

Heigens paraustīja plecus.— Pēc notikuma ar slimnīcu Sanijs vairs nebija noturams. Mūsu ierindnieki izsūtīti pa visu Ņujorku un Ņūdžersiju. Pagājušo nakti sastādījām sarakstu. Es pūlos turēt Saniju ilksīs, cik spēju, Maik. Varbūt parunā tu ar viņu. Visu šo jezgu vēl aizvien var nokārtot bez plašāka kara.

Es parunāšu, — Maikls apsolīja. — Vai šorīt būs ap­spriede?

Jā,— Heigens apstiprināja.— Soloco beidzot uzņēmis sakarus un grib ar mums runāt. Starpnieks pašlaik kārto nepieciešamos sīkumus. Tas nozīmē, ka uzvara ir mūsu. Soloco zina, ka paspēlējis, un nu grib tikt cauri ar veselu ādu.— Hei­gens mirkli apklusa.— Varbūt viņš turēja mūs par nelgām, ar ko viegli tikt galā, tāpēc ka nedevām pretī. Tagad, kad viens Tatalju dēls ir nokniebts, viņš zina, ka jokus nedzīsim. Viņš patiesi uzņēmās traku risku, vērsdamies pret Donu. Starp citu, mēs uzzinājām sīkāk par Luku. Viņi to ir nožmieguši iepriek­šējā naktī pirms uzbrukuma tavam tēvam. Bruno naktsklubā Vari iedomāties?

Tad nav jābrīnās, ka šiem izdevās viņu negaidīti pārsteigt,— noteica Maikls.

Aleja, kas veda uz Longbīčas mājām, bija nosprostota — tās galu aizšķērsoja melns, garš limuzīns. Atspiedušies pret to, ārpusē stāvēja divi vīri. Maikls ievēroja, ka ielas abās pusēs pirmo māju augšstāvos atvērti logi. Dievs tēvs, Sanijs patiesi to lietu ņem nopietni.

Klemenca apturēja mašīnu jau pirms alejas gala, un tālāk viņi devās kājām. Abi sargi bija Klemencas vīri, un viņš tiem veltīja grimasi, kam vajadzēja nozīmēt sveicienu. Vīri par atbildi pamāja ar galvu. Bez smaidiem, bez vārdiem viņi pagāja garām, un Klemenca ieveda Heigenu un Maiklu Korleoni mājā.

Pirms viņi paspēja piezvanīt, durvis atvēra cits sargs. Acīmredzot viņš bija vērojis atnācējus pa logu. Vīri trijatā devās uz stūra kabinetu, kur Sanijs un Tesio viņus jau gaidīja. Sanijs panācās Maiklam pretī, saņēma jaunākā brāļa galvu rokās un jokodams teica:— Skaisti. Skaisti.— Maikls atgrūda viņa rokas un, piegājis pie rakstāmgalda, ielēja sev viskiju, cerēdams ar to noslāpēt trulās sāpes lauztajā žoklī.Visi pieci apsēdās kārtējām pārrunām, taču noskaņa bija citāda nekā iepriekšējās apspriedēs. Sanijs šķita priecīgāks, jautrāks, un Maikls saprata, kāds tam cēlonis. Vecākais brālis vairs nesvārstījās. Viņš bija izšķīries, un nekas vairs nespēja viņu atturēt. Soloco iepriekšējās nakts mēģinājums bija pēdē­jais piliens. Par pamieru vairs nevarēja būt ne runas.

Kamēr tu biji projām, piezvanīja sarunu starpnieks,— Sanijs teica Heigenam.— Turks gribot tikšanos.— Sanijs nosmējās.— Ir nu gan aknas tam draņķim,— viņš ar apbrīnu piebilda.— Pēc vakarnakts gājiena šodien vai rīt viņš grib tikties! Un mēs lai tikmēr sēžam rāmi un ņemam par labu visu, ko šis liek priekšā. Kas par sātana iekšām!

Ko tu atbildēji?— Toms piesardzīgi vaicāja.

Sanijs pasmīnēja.— Protams, es teicu, kālab ne? Kad vien viņš vēlas, man nedeg. Man uz ielām divdesmit četras stundas dienā dežurē simt kareivju. Tiklīdz Soloco kaut kur pabāzīs savu purnu, viņš būs līķis. Lai šie stiepj to visu, cik gari grib.

Vai starpnieks izteica konkrētu priekšlikumu?— jautāja Heigens.

Jā,— Sanijs atbildēja.— Viņš grib, lai mēs sūtām Maiklu uzklausīt, kas viņiem sakāms. Starpnieks garantē Maiklam drošību. Soloco neprasa, lai mēs garantētu viņa drošību, zina, ka to nevar prasīt. Nav jēgas. Un tā tikšanos rīkos viņu puse. Viņa cilvēki paņems Maiklu un aizvedīs uz tikšanās vietu. Maikls uzklausīs Soloco, un tad viņu atlaidīs. Bet tikšanās vieta ir slepena. Sola, ka piedāvājums būšot tik izdevīgs, ka mēs nevarēšot to noraidīt.

Kā būs ar Tataljām?— jautāja Heigens.— Kā viņi reaģēs uz Bruno nāvi?

Tas ietilpst vienošanās noteikumos. Starpnieks saka — Tatalju Ģimene esot piekritusi turēties kopā ar Soloco. Par Bruno viņi aizmirsīšot. Viņš samaksāja par to, kas nodarīts manam tēvam. Viens parāds dzēš otru,— Sanijs atkal pasmē­jās.— Tie maitas ir ar aknām.