Mario Pjūzo - Krusttēvs

Kad mēs apprecēsimies?— viņa jautāja.

Kad vien tu gribēsi,— atteica Maikls.— Tiklīdz norims šīs ģimenes klapatas un mans vecītis atveseļosies. Tomēr man šķiet, ka tev vajadzētu apskaidrot stāvokli saviem vecākiem.

Ko lai es viņiem skaidroju?— Keja klusi vaicāja.

Maikls joprojām vilka ķemmi caur matiem.— Gluži vien­kārši to, ka esi satikusi drosmīgu un skaistu itāliešu izcelsmes jaunekli. Teicamas sekmes koledžā. Kara laikā apbalvots ar Krustu par Izcilu Dienestu un Sarkanās Sirds medaļu. Godīgs. Strādīgs. Bet viņa tēvs ir mafijas vadonis, kam jānogalina ļauni cilvēki un reizēm jāuzpērk augsti valdības ierēdņi un kas savās darba gaitās pats dabūjis krietnu svina porciju ribās. Bet tam nav nekāda sakara ar viņa godīgo, strādīgo dēlu. Kā būs, vai varēsi to visu atcerēties?Keja atlaida viņa vidukli un atbalstījās pret vannasistabas durvīm.— Vai viņš patiesi tāds ir?—viņa gribēja zināt.— Vai viņš patiesi to dara?— Un pēc brīža piebilda:— Nogalina cilvēkus?Maikls beidza darboties gar matiem.— Es tā īsti nezinu,— viņš teica.— Neviens īsti nezina. Bet es par to nebrīnītos.

Kad viņš jau tuvojās durvīm, Keja jautāja:— Kad es tevi atkal redzēšu?

Maikls viņu noskūpstīja.— Tagad tev vajadzētu braukt mājās un savā klusajā miestiņā visu labi pārdomāt,— viņš teica.— Es negribu, lai tevi kaut kādā veidā iepītu šajā notikumā. Pēc Ziemsvētku brīvdienām es atgriezīšos koledžā, un mēs atkal būsim kopā. Labi?

— Labi!— atsaucās Keja. Viņa pavadīja Maiklu ar skatienu, kamēr viņš izgāja pa durvīm, un noraudzījās, kā pirms iekāpšanas liftā viņš pamāj sveicienu. Šajā brīdī Keja juta tik ciešu tuvību ar Maiklu, tik dziļu mīlestību pret viņu kā nekad agrāk. Un, ja kāds viņai būtu teicis, ka viņa neredzēs Maiklu veselus trīs gadus, viņa nespētu pārdzīvot šī mirkļa traģēdiju.

Kad Maikls pie franču slimnīcas izkāpa no taksometra, viņš pārsteigts ieraudzīja, ka iela ir pilnīgi tukša. Iegājis slimnīcā, viņš izbrīnījās vēl vairāk—arī vestibils bija tukšs. Pie joda, ko tas velna Klemenca ar Tesio te īsti dara? Tiesa, viņi nav bijuši armijā priekšējās pozīcijās, bet tik daudz jau nu vajadzēja sajēgt no taktikas, lai izliktu sargposteņus. Vismaz pāris vīriem vajadzēja sēdēt te, vestibilā!

Pat visvēlākie apmeklētāji jau bija aizgājuši, un pulkstenis rādīja gandrīz pusvienpadsmit. Sasprindzis un modrības pilns, Maikls devās tālāk. Pie dežuranta viņš neapstājās, jo zināja tēva istabas numuru. Tā atradās ceturtajā stāvā. Maikls iekāpa pašapkalpes liftā. Dīvainā kārtā neviens viņu neaizturēja līdz pat ceturtā stāva māsas dežūrpostenim. Neievērodams māsas jautājumu, Maikls pagāja tai garām un taisnā ceļā devās uz tēva palātu. Ārpusē pie durvīm neviena nebija. Pie velna, kur tad tie divi detektīvi, kas te it kā dežurējot un gaidot, kad varēs ar tēvu runāt? Kur Tesio un Klemencas vīri, kaut jods viņus saspēris? Vai kāds būtu tur iekšā? Bet durvis bija vaļā. Maikls iegāja palātā. Gultā viņš redzēja cilvēka augumu un bālajā decembra mēnessgaismā, kas spiedās cauri rūtij, saska­tīja tēva seju. Pat tagad tā šķita bezkaislīga, krūtis sekli cilājās līdz ar nevienmērīgajiem elpas vilcieniem. No tērauda statīva aiz gultas stiepās caurulītes, kas bija ievadītas gulētāja nāsīs. Uz grīdas stikla krūzē krājās indīgās vielas, ko no slimnieka kuņģa izvadīja citas caurulītes. Maikls brīdi pastāvēja, pārlieci­nādamies, ka ar tēvu viss kārtībā, tad izgāja no istabas.

Aizgājis pie medmāsas, viņš sacīja:— Mani sauc Maikls Korleone, gribu brītiņu pasēdēt pie tēva. Kas noticis ar tiem detektīviem, kuriem vajadzēja atrasties pie viņa?

Medmāsa bija jauna, glīta būtne, kas acīmredzot cieši ticēja savas iestādes visspēcībai.— A, jūsu tēvam vienkārši nāca pārāk daudz apmeklētāju, tas traucēja slimnīcas kār­tību,— viņa teica.— Pirms minūtēm desmit ieradās policija un pavēlēja visiem aiziet. Un tie detektīvi man pirms minūtēm piecām bija jāsauc pie telefona. Viņi saņēma kādu ārkārtēju paziņojumu no sava štāba un tad arī aizgāja projām. Bet neraizējieties, es bieži ieskatos jūsu tēva palātā un varu dzirdēt no turienes katru skaņu. Tāpēc mēs turam durvis vaļā.

— Paldies!—teica Maikls.— Es mazliet pasēdēšu pie viņa. Labi?

Masa pasmaidīja.— Tikai mazdrusciņ, un tad jums diemžēl vajadzēs iet. Noteikumi, pats saprotat!

Maikls atgriezās tēva palātā. Piegājis pie aparāta, viņš paņēma klausuli un lika slimnīcas operatoram savienot ar Longbīčas māju, stūra kabineta telefonu. Klausuli pacēla Sanijs.

— Sanij, es esmu slimnīcā,— Maikls čukstus pavēstīja, — atnācu te vēlu vakarā. Sanij, te neviena nav! Neviena no Tesio vīriem. Nekādu detektīvu pie durvīm. Tēvs bija pilnīgi neaizsargāts,— Maikla balss drebēja.

Labu brīdi nebija atbildes, tad klusa un satraukta atskanēja Sanija balss:—Tas laikam būs tas slepenais Soloco gājiens, par kuru tu runāji.

— Man arī tā liekas,— teica Maikls.— Bet kā viņš varēja panākt, lai kruķi visus aizvāc prom, un kur viņi palikuši? Kas noticis ar Tesio vīriem? Dievs tēvs, vai tiešām tas kretīns Turks tur dūrē arī Ņujorkas policijas nodaļu?— Esi rāms, mazais!— Sanija balss skanēja nomierinoši. — Mums atkal laimējās, ka tu aizgāji uz slimnīcu tik vēlu. Paliec tēva palātā. Aizslēdz durvis no iekšpuses. Piecpadsmit minūšu laikā es tev tur nogādāšu vairākus vīrus, jāpaspēj tikai piezvanīt. Bet tu sēdi rāms un netrako! Skaidrs, mazais?

— Es netrakošu,— teica Maikls. Pirmo reizi visu šo noti­kumu gaitā viņš juta sevī augam neparastu niknumu, saltu naidu pret tēva ienaidniekiem.

Maikls nolika klausuli un ar zvanu izsauca māsu. Viņš nolēma rīkoties pēc saviem ieskatiem un neievērot Sanija norādījumus. Kad ienāca māsa, viņš teica:— Es negribu jūs izbiedēt, bet mans tēvs tūlīt pat jāpārvieto citur. Uz citu palātu vai citu stāvu. Vai jūs varat atvienot visas šīs caurulītes, lai mēs varētu izstumt gultu no palātas?

— Tas ir smieklīgi,— iebilda māsa.— Tad vispirms va­jadzīga ārsta atļauja!

Maikls runāja ļoti ātri:—Jūs esat lasījusi par manu tēvu avīzēs. Jūs pati redzat, ka šovakar viņu neviens neapsargā. Un es tikko dabūju ziņu, ka drīz slimnīcā ieradīsies vairāki vīri, lai viņu nogalinātu. Lūdzu, ticiet un palīdziet man!—Maikls, kad vēlējās, spēja runāt neparasti pārliecinoši.

— Caurulītes nav jāatvieno,— sacīja māsa.— Mēs varam pārstumt statīvu reizē ar gultu.

Vai jums ir brīva palāta?—Maikls čukstus jautāja.

Gaiteņa galā,— atbildēja māsa.

Pārvietošanu viņi veica dažos mirkļos, ļoti ātri un prasmīgi. Tad Maikls sacīja māsai:—Palieciet te pie viņa, līdz ierodas palīgi. Ja sēdēsiet ārpusē, savā postenī, jūs var ievainot.Tajā brīdī viņš no gultas izdzirda tēva balsi. Tā bija piesmakuši, bet spēcīga:— Maikl, vai tu tas esi? Kas noticis, kas par lietu?

Maikls pārliecās pār gultu un saņēma tēva roku savējā.— Tas esmu es, Maikls,— viņš teica.— Nebaidies! Ta­gad klausies: neizdod nevienu skaņu, it īpaši tad, ja kāds sauc tavu vārdu. Daži vīri te grib tevi nogalināt, saproti? Bet es esmu šeit, tāpēc nebaidies! Dons Korleone, kurš vēl visai miglaini apjauta vakardienas notikumus, par spīti mokošajām sāpēm, labsirdīgi uzsmaidīja savam jaunākajam dēlam, gribēdams sacīt vārdus, kas pārliecī­gas piepūles dēļ palika neizteikti: «Kas man tagad ko baidī­ties? Sveši vīri ir gribējuši mani nogalināt jau kopš tiem laikiem, kad es biju divpadsmit gadu vecs.»