Mario Pjūzo - Krusttēvs

— Es negribu, lai viņu atrod,— teica Soloco.— Ir svarīgi, lai viņu neatrastu tieši tagad.

Viņš apgriezās uz papēža un devās prom, pēc mirkļa pazuzdams telpas mijkrēslī.

Nākamajā dienā pēc uzbrukuma Donam Korleonem Ģime­nes ļaudīm bija darba pilnas rokas. Maikls sēdēja pie telefona, nododams ziņojumus Sanijam. Toms Heigens cītīgi meklēja starpnieku, kas būtu pa prātam abām pusēm, lai varētu sarīkot apspriedi ar Soloco. Turks bija pēkšņi kļuvis piesardzīgs — varbūt viņš zināja, ka Tesio un Klemencas vīri klīst pa visu pilsētu, lai nokļūtu viņam uz pēdām. Bet Soloco nerādījās ārā no savas slēptuves, tāpat arī visi Tatalju Ģimenes augstākā ranga vīri. Sanijs to bija paredzējis, viņš zināja, ka ienaidnieks noteikti ievēros šādu elementāru piesardzību.

Klemencam vajadzēja nokārtot rēķinus ar Poliju Gato. Tesio uzdevums bija atrast Luku Brāzi. Luka nebija atgriezies mājās kopš iepriekšējās nakts pēc uzbrukuma, un tas nevēstīja neko labu. Taču Sanijs nespēja ticēt, ka Luka būtu kļuvis par nodevēju vai arī ļāvis sevi nejauši pārsteigt.Korleones kundze bija apmetusies pilsētā pie Ģimenes draugiem, lai varētu atrasties slimnīcas tuvumā. Arī znots Karlo Riči bija piedāvājis savus pakalpojumus, bet saņēmis atbildi, lai nodarbojoties pats ar savu biznesu. Dons Korleone viņam bija sagādājis darbu ienesīgā bukmeikeru kantorī Manhetenas itāliešu rajonā. Konija uzturējās pilsētā pie mātes, lai kopā ar viņu varētu apmeklēt tēvu slimnīcā.Fredijs gulēja savā istabā vecāku mājā un joprojām bija miega līdzekļu iespaidā. Kad pie viņa iegriezās Sanijs un Maikls, viņus pārsteidza brāļa bālums un skaidri redzamās slimības pazīmes.— Dievs tēvs,— Sanijs teica Maiklam, kad abi bija izgājuši no Fredija istabas,— izskatās, ka viņam vairāk satriekts ribās nekā vecajam.

Maikls paraustīja plecus. Viņš līdzīgā stāvoklī bija redzē­jis kareivjus kaujas laukā. Tomēr no Fredija viņš to nekad nebūtu gaidījis. Maikls labi atcerējās, ka bērnībā vidējais brālis bija fiziski stiprākais no visiem ģimenes bērniem. Bet viņš arvien bija arī vispaklausīgākais dēls savam tēvam. Un tomēr visi zināja, ka Dons atmetis cerību jebkad uzticēt šim vidējam dēlam nozīmīgu vietu Ģimenes biznesā. Fredijam trūka izmanības un arī cietsirdības. Viņš bija pārāk bikls un nevarīgs.Vēlāk pēcpusdienā no Holivudas piezvanīja Džonijs Fontāne. Maikls iedeva klausuli Sanijam.— Nē, Džonij, nav nekā­das jēgas dzīties, šurp, lai apmeklētu veco. Viņš ir pārāk smagā stāvoklī, turklāt tas izraisītu nevēlamu troksni ap tevi, un es zinu, ka vecajam tas nepatiktu. Pagaidi, līdz viņam kļūs labāk un mēs varēsim atvest viņu uz mājām, un tad brauc ciemos. Labs ir, pasveicināšu.— Sanijs nolika klausuli. Pagrie­zies pret Maiklu, viņš piebilda:—Tēvs būs priecīgs, uzzinot, ka Džonijs gribēja lidot šurp no Kalifornijas, lai redzētu, kā viņam klājas.

Vēlu pēcpusdienā viens no Klemencas vīriem pasauca Maiklu pie oficiāli reģistrētā telefona, kas atradās virtuvē. Zvanīja Keja.

— Vai tēvam viss normāli?—viņa jautāja. Balss skanēja mazliet saspringti, mazliet nedabiski. Maikls zināja, ka Keja nespēj īsti noticēt notikušajam, nespēj ticēt, ka viņa tēvs patiesi ir no tiem, kurus avīzes dēvē par gangsteriem.

— Viss būs normāli,— Maikls atbildēja.

— Vai es drīkstu iet tev līdzi, kad tu viņu slimnīcā apciemosi?— Keja vaicāja.

Maikls pasmējās. Keja paturējusi prātā viņa vārdus par to, cik šādi sīkumi svarīgi, ja grib labi saprasties ar vecajiem itāliešiem.— Šis ir īpašs gadījums,— viņš paskaidroja.— Ja avīžnieki kaut kur izraks tavu vārdu un biogrāfiju, tu nokļūsi uz «Daily News» trešās lapas. Senas jenkiju dzimtas meita sapinusies ar liela mafijas vadoņa dēlu. Kā tas patiktu taviem vecākiem?

— Mani vecāki nekad nelasa «Daily News»,— Keja vēsi atteica. Sekoja vēl viens neveikls klusuma brīdis, tad viņa pajautāja:— Ar tevi pašu taču viss kārtībā, Maik? Tev taču nedraud nekādas briesmas?

Maikls atkal pasmējās.— Mani visi pazīst kā Korleones ģimenes memmesdēliņu. Es neesmu bīstams. Tāpēc viņiem nav jāpūlas mani vajāt. Nē taču, Kej, viss ir beidzies, un vairāk likstu nebūs. Tas vispār bija zināmā mērā negadījums. Paskaid­rošu tev sīkāk, kad satiksimies.

— Kad tas būs?— Keja vaicāja.

Maikls brīdi kavējās domās.— Kā būtu šovakar, tā pavēlāk vakarā? Viesnīcā pie tevis iedzersim un paēdīsim, un tad es iešu uz slimnīcu pie sava vecīša. Es jau sāku nogurt, nīkdams te un atbildēdams uz visiem zvaniem. Norunāts? Bet nestāsti nevienam. Es negribu, lai avīžnieki drāztos mūs abus knipsēt. Bez jokiem, Kej. Tas viss ir sasodīti piņķerīgi, sevišķi jau tavu vecāku dēļ.

Labi,— Keja piekrita.— Es gaidīšu. Varbūt nopirkt tavā vietā kaut ko no Ziemsvētku dāvanām? Vai varbūt varu kā citādi palīdzēt?

Nē,— atteica Maikls.— Tikai gaidi mani — tu jau sa­proti.

Keja iesmējās viegli trīsošā balsī.— Gaidīšu,— viņa atsau­cās.— Vai tad es vienmēr tevi nesagaidu, kā nākas?

— Sagaidi gan,— viņš atbildēja.— Tādēļ jau tu man esi vislabākā meitene pasaulē.

— Es tevi mīlu,— viņa sacīja.— Vai tu man vari pateikt to pašu?

Maikls uzmeta skatienu četriem virtuvē sēdošajiem tēvai­ņiem.— Nē,— viņš teica.— Vakarā, labi?

— Labi,— Keja atbildēja. Maikls nolika klausuli.

No sava dienas uzdevuma beidzot bija atgriezies Klemenca, kurš tagad rosījās pa virtuvi, vārīdams pamatīgu katlu tomātu mērces. Maikls viņam pamāja sveicienu un devas atpakaļ uz stūra kabinetu, kur nepacietīgi gaidīja Heigens un Sanijs.— Vai Klemenca tur ir?—Sanijs noprasīja.

Maikls pavīpsnāja.— Gatavo spageti savam karaspēkam, gluži kā armijā.

— Saki, lai beidz mērkaķoties un nāk šurp!— Sanijs nepa­cietīgi teica.— Man te viņam ir svarīgākas lietas. Un atsūti arī Tesio.

Pēc dažām minūtēm visi bija sapulcējušies kabineta.

Novāci?— Sanijs strupi noprasīja Klemencam. Klemenca pamāja ar galvu.— Tu viņu vairs neredzēsi. Maikls iekšēji nodrebēja, kā strāvas sitienu saņēmis. Viņš saprata, ka abi runā par Poliju Gato, ka Polijs ir miris un viņa slepkava ir Pīters Klemenca, tas pats trakulīgais kazu dziru dejotājs.

— Vai tev ar Soloco kas sanācis?—Sanijs jautajā Heigenam.

Heigens papurināja galvu.— Izskatās, ka viņš vairs nedomā par vienošanos. Katrā ziņā nekādu dedzību neizrāda. Var jau būt, ka kļuvis tikai sevišķi piesardzīgs, lai mūsu vīri viņu nenokniebtu. Šā vai tā, es neesmu varējis atrast tādu pietiekami augsta ranga starpnieku, kam viņš uzticētos. Bet viņam jāsaprot, ka bez sarunām tagad nevarēs iztikt. Savu izdevību viņš palaida garām, ļaudams vecajam izsprukt dzī­vam.

Viņš ir slīpēts zellis, glumākais no visiem pretiniekiem, kādi mūsu Ģimenei gadījušies,— teica Sanijs.— Varbūt viņš apķēris, ka mēs gribam tikai stiept laiku, līdz vecais atlabst un var mums ieteikt, ko darīt.

Heigens paraustīja plecus.— Skaidrs, ka viņš to ir apķēris. Un tomēr viņam jāpiekrīt sarunām. Nav izvēles. Rīt es to nokārtošu. Pavisam noteikti.Pie kabineta durvīm klauvēja, un ienāca viens no Klemen­cas vīriem.— Tikko ziņoja pa radio,— viņš teica Klemencam. — Kruķi atraduši Poliju Gato. Beigtu savā mašīnā.Klemenca pamāja ar galvu.— Par to tu vari neraizēties,— viņš sacīja. Vīrs pārsteigts paskatījās uz savu caporegime, tad pārsteigumu nomainīja atskārsme, un viņš devās atpakaļ uz virtuvi.