Mario Pjūzo - Krusttēvs

Visvairāk Klemencu kaitināja tas apstāklis, ka nāvessodam jābūt «publiskam». Tas nozīmēja, ka līķis jāatrod. Viņam daudz labāk būtu paticis likt tam pazust. (Parastās «novākto» kapsētas bija tuvējais okeāns vai Ņūdžersijas purvāji Ģimenes draugu vai sarežģītākā ceļā iegūtajos zemes īpašumos.) Taču šoreiz sodam jābūt publiskam, lai iebiedētu potenciālus nodevējus un brīdinātu ienaidnieku, ka Korleones Ģimene nebūt nav kļuvusi gļēva vai ap stūri apvedama. Soloco pierausies, redzēdams, ka viņa spiegs tik ātri atklāts. Korleo­nes Ģimene daļēji atgūs zaudēto prestižu. Uzbrukums veca­jam Donam bija to padarījis smieklīgu citu acīs.

Klemenca nopūtās. Kadiljaks mirdzēja kā milzīga, zila tērauda ola, bet viņš vēl nekā nebija izdomājis. Tad pēkšņi prātā iešāvās loģisks un trāpīgs atrisinājums. Tas attaisnos viņu triju — Klemencas, Roko Lampones un Polija — kopīgo braucienu un it kā dos viņiem pietiekami slepenu un svarīgu uzdevumu.

Viņš sacīs Polijam, ka šodien jāatrod dzīvoklis gadījumam, ja Ģimene nolemtu «pāriet uz matračiem».Kad karš starp Ģimenēm kļuva sevišķi sīvs, karotāji mēdza iekārtot štābus slepenos dzīvokļos, kur kareivji pārgulēja uz istabās izmētātiem matračiem. To darīja ne jau tāpēc, lai pasargātu no briesmām pašu ģimenes, sievas un mazos bērnus,— uzbrukums nekarojošiem piederīgajiem nebija pat iedomājams. Šajā ziņā pārāk smagi tiktu skarta ikviena karo­tāju grupa. Tomēr tādā reizē arvien bija gudrāk dzīvot slepenā vietā, kur katru kustību nevarēja novērot pretinieks vai kāds policists, kam ienāktu prātā patvaļīgi iejaukties.

Un tā parasti kāds uzticams caporegime pēc norīkojuma devās sameklēt un noīrēt slepenu dzīvokli un apgādāt to ar matračiem. Šo dzīvokli izmantoja par uzbrukuma placdarmu. Klemencam itin dabiski varētu būt uzticēts šāds uzdevums. Tikpat dabiski būtu, ja viņš savukārt ņemtu līdzi Gato un Lamponi, kuriem jāpalīdz nokārtot visus sīkumus, ieskaitot dzīvokļa apgādi. Greizi pasmīnēdams, Klemenca nodomāja, ka Polijs jau pierādījis savu alkatību un pirmais, kas viņam iešausies prātā, būs doma, cik Soloco viņam samaksās par šo vērtīgo informāciju.Roko Lampone ieradās savlaikus, un Klemenca viņam paskaidroja, kas darāms un kādas lomas abiem jāuzņemas. Lampones seja pārsteigumā iemirdzējās, un viņš ar cieņu pateicās Klemencam par paaugstinājumu, kas ļauj kalpot Ģimenei. Klemenca nešaubījās, ka izvēlējies īsto vīru. Uzsitis Lamponem uz pleca, viņš teica:— No šodienas tev būs drusku vairāk skanošā. Par to parunāsim vēlāk. Pats saproti, ka šobrīd Ģimene aizņemta ar pārāk kritiskām problēmām, ar svarīgā­kiem uzdevumiem.— Lampones žests apliecināja, ka viņš pacietīgi nogaidīs, zinādams, ka atalgojums ir drošs.Klemenca piegāja pie seifa un atvēra to. Izņēmis pistoli, viņš sniedza to Lamponem.— Rīkojies ar šo!— viņš teica. — Tai nevarēs sadzīt pēdas. Atstāj to mašīnā blakus Polijam. Kad šis darbiņš būs galā, ņem sievu un bērnus un brauc uz Floridu brīvdienās. Pagaidām tērē pats savu naudu, vēlāk dabūsi atpakaļ. Atpūties, pasauļojies. Apmeties Ģimenes viesnīcā, lai zinu, kur tevi atrast, ja ievajadzēsies.

Pie durvīm pieklauvēja Klemencas sieva un ienākusi pavēstīja, ka ieradies Polijs Gato, Mašīna atradās uz iebrau­camā ceļa. Klemenca devās ārā cauri garāžai, un Lampone viņam sekoja. Ietrausies priekšējā sēdeklī līdzās Gato, Kle­menca strupi noņurdēja sveicienu un saīdzis pameta skatienu rokas pulkstenī, it kā gribēdams konstatēt, ka Gato nokavējies.Puisis ar izmanīgo lapsas ģīmi viņu saspringti vēroja, cenzdamies izprast stāvokli. Kad Lampone iesēdās aizmugurē tieši aiz viņa, Polijs drusku sarāvās un teica:— Roko, sēdi otrā pusē! Tava lielā būda man aizsedz atskata spoguli.— Lam­pone paklausīgi pārvietojās aiz Klemencas, it kā šāds lūgums būtu dabiskāks par dabisku.

— Velns lai rauj to Saniju, viņam jau bikses trīc,— Kle­menca pikti sacīja Gato.— Taisās jau mesties uz matračiem! Mums Vestsaidā,jāatrod piemērota vieta. Tev, Polij, kopā ar Roko būs tur jāapmetas un jāsagādā viss vajadzīgais, kamēr pārējiem kareivjiem pienāks pavēle ierasties. Vai tu zini kādu labu vietu?

Kā jau viņš bija gaidījis, Gato acis iezibējās alkatīgā ziņkārē. Polijs bija norijis ēsmu, un, domādams, cik šī informā­cija būs vērta Soloco, viņš piemirsa domāt, vai pats nav briesmās. Arī Lampone teicami spēlēja savu lomu, vienaldzīgi un laiski vērdamies logā. Klemenca apsveica sevi par teicamo izvēli.

Gato paraustīja plecus.— Jāpadomā,— viņš teica.

— Nu tad domā, bet brauc arī uz priekšu,— Klemenca norūca.— Es vēl šodien gribu tikt Ņujorkā.

Polijs bija pieredzējis šoferis, un šajā pēcpusdienas stundā kustība centra virzienā bija niecīga, tāpēc viņi to sasniedza, kad agrīnā ziemas krēsla vēl tikko sāka sabiezēt. Viņi brauca bez liekām valodām. Klemenca lika Polijam braukt uz Vašing­tonhaitas rajonu. Tur viņš nopētīja pāris daudzstāvu dzīvo­jamo māju, tad lika piestāt mašīnu Artūra avēnijā un gaidīt. Arī Roko Lamponi Klemenca atstāja mašīnā. Pats viņš iegāja «Viera Mario» restorānā un ieturēja vieglas pusdienas — teļa gaļu ar salātiem —, palaikam pamādams sveicienus dažiem paziņām. Pēc stundas viņš devās atpakaļ, kur pāris kvartālu tālāk bija atstājis mašīnu, un atkal ietrausās savā vietā. Gato un Lampone turpat gaidīja.

Pie velna!—Klemenca noerrojās.— Grib, lai atgrieža­mies Longbīčā. Nu esot mums cits darbs. Šo varot atlikt, Sanijs saka. Roko, tu dzīvo pilsētā, vai mums tevi izmest tepat?

Mana mašīna palika pie jums,— Roko rāmi atteica. — Sievai no paša rīta to vajag.

Tiesa gan,— Klemenca piekrita.— Nu, tad tev jābrauc ar mums kopā atpakaļ.

Ceļā uz Longbīču atkal valdīja klusums. Ceļa posmā pirms iebraukšanas pilsētā Klemenca pēkšņi teica:— Polij, pieturi, man jānolaiž ūdens!

Viņi bija ilgi strādājuši kopā, un Polijs zināja, ka resnajam šefam ir vājš pūslis. Viņš arī agrāk nereti bija izteicis šādu lūgumu.Gato nogriezās no šosejas uz mīkstā zemesceļa, kas veda uz purvu. Klemenca izraušas no mašīnas un aizgāja nedaudzos soļus līdz krūmājam. Tur viņš patiesi atvieglojās. Pēc tam, atvērdams durvis, lai atkal iesēstos mašīnā, viņš aši pārlaida acis šosejai priekšā un aizmugurē. Neredzēja nevie­nas gaismas, ceļš bija pilnīgi tumšs.— Aiziet!—Klemenca teica. Nākamajā mirklī mašīna nodrebēja, atbalsojoties šā­viena troksnim. Polijs Gato it kā salēcās uz priekšu, viņa ķermenis atsitās pret stūri, tad smagi nokrita uz sēdekļa. Klemenca bija steigšus atkāpies nostāk, lai izvairītos no asinīm un galvaskausa šķembām.Roko Lampone izrāpās no aizmugures sēdekļa. Rokā viņam aizvien vēl bija pistole, un viņš to aizsvieda purvā. Vīri steigšus devās uz netālu gatavībā atstāto mašīnu un iesēdās tajā. Lampone pameklēja zem sēdekļa un izvilka nolikto atslēgu. Viņš iedarbināja mašīnu un aizveda Klemencu mājās. Atpakaļ viņš nebrauca pa to pašu ceļu, bet pa Džonsbīčas dambi devās tieši līdz Merikas pilsētiņai, kur turpināja ceļu pa Medovbruka gatvi, līdz sasniedza Nordensteitas gatvi. Pa to viņš brauca līdz Longailendas šosejai un tālāk līdz Vaitstona tiltam un tad, izbraucis cauri Bronksai, atgriezās savās mājās Manhetenā.

Iepriekšējā naktī pirms uzbrukuma Donam Korleonem viņa stiprākais, uzticamākais un draudīgākais vasalis gatavojās tikšanās brīdim ar ienaidnieku. Luka Brāzi jau pirms vairākiem mēnešiem bija nodibinājis sakarus ar Soloco cilvēkiem. To viņš bija darījis pēc paša Dona Korleones rīkojuma. Sakarus Brāzi nodibināja, apmeklēdams Tatalju Ģimenes kontrolētos naktslo­kālus un pārgulēdams ar vienu no viņu labākajām priekameitām. Gultā viņš meičai pažēlojās, ka Korleones Ģimene viņu noniecinot, ka nenovērtējot viņa spējas. Nedēļu pēc šīs dēkas ar Luku uzsāka sarunas Bruno Tatalja, naktslokāla īpašnieks, šis Tatalju Ģimenes jaunākais dēls ārēji it kā nebija saistīts ar Ģimenes prostitūcijas biznesu. Taču viņa populārais naktslo­kāls ar slaidkājainām dejotājām izskoloja ne vienu vien pilsētas slepeno aģentu.