Mario Pjūzo - Krusttēvs

Toms Heigens izklāstīja Soloco priekšlikumu. Viņš pastās­tīja, ka Turks viņu neapšaubāmi grasījies likvidēt, kad uzzinā­jis, ka Dons palicis dzīvs. Heigens pasmīnēja.— Ja man kādreiz vajadzēs lūgties Augstāko tiesu, es nekad to nespēšu labāk, kā šovakar lūdzos to nolādēto Turku. Iestāstīju viņam, ka pierunāšu Ģimeni pieņemt priekšlikumu, par spīti tam, ka Dons ir dzīvs. Teicu, ka tevi, Sanij, es varu viegli aptīt ap pirkstu, ka mēs draudzējamies jau no bērna kājas. Neļaunojies, vecīt, bet es ļāvu viņiem noprast, ka tu pārāk neskumsti par to, ka tev vajadzēs pārņemt vecā amatu, lai Dievs man piedod.— Viņš veltīja Sanijam vainīgu smaidu, uz ko Dona dēls atbildēja ar saprotošu žestu, likdams manīt, ka tam nav nekādas nozīmes.

Atlaidies klubkrēslā pie telefona, Maikls domīgi vēroja abus vīrus. Pirmīt, kad Heigens ienāca kabinetā, Sanijs bija spēji meties pretī un apskāvis viņu. Sajuzdams vieglu greizsir­dības dzirksti, Maikls nodomāja, ka daudzējādā ziņā Sanijs un Toms Heigens ir tuvāki viens otram nekā viņš pats savam miesīgajam brālim.

Ķersimies pie darba!— teica Sanijs.— Mums jāizlemj, ko darīt. .Paskaties šajā sarakstā, ko mēs ar Tesio sastādījām. Tesio, iedod Klemencam savu eksemplāru!

Ja mēs lemjam, ko darīt,— Maikls iebilda,— tad šeit jābūt arī Fredijam.

Fredijs mums neko nevar līdzēt,— drūmi atteica Sanijs.— Ārsts sacīja, ka šoks esot tik pamatīgs, ka viņam vajadzīga pilnīga atpūta. Es nekādi nevaru to saprast. Fredijs taču vienmēr bijis itin sīksts puika. Laikam jau tas skats, ka Donu nolaiž gar zemi, bijis par stipru — viņš jau mēdza domāt, ka Dons ir tikpat kā Dievs. Viņš nebija tāds kā mēs ar tevi, Maik.

Skaidrs, Fredijs paliek malā,— ātri noteica Heigens. — Atstājam viņu pilnīgi ārpusē. Tagad par tevi, Sanij. Kamēr visa šī vētra norims, man liekas, tev vajadzētu turēties pie mājas. Tas ir, vispār neiet ārā. Te tu esi drošībā. Nenovērtē Soloco par zemu, viņš ir īsts pezzonovanfe, īsts lielkalibrs. Vai slimnīcu apsargā?

Sanijs pamāja ar galvu.— Tur ir policisti visapkārt, un mūsu ļaudis visu laiku sēž pie tēva. Ko tu domā par šo sarakstu, Tom?Heigens, pieri saraucis, pētīja atzīmētos vārdus.— Ak kungs Dievs, Sanij, tu patiesi uztver to pārāk personīgi. Dons šo notikumu uzskatītu par vistīrāko biznesa konfliktu. Visam pamatā ir Soloco. Novāc Soloco, un viss ies pa vecam. Nav nekādas vajadzības mesties virsū Tataljām.Sanijs palūkojās uz abiem caporegimes. Tesio paraustīja plecus.— Kutelīgs jautājums,— viņš noteica. Klemenca nesa­cīja neko.Sanijs griezās pie Klemencas:—Viens darāmais ir skaidrs bez debatēšanas. Es vairs negribu mūsu vidū redzēt Poliju Liec viņu pirmo savā sarakstā.— Tuklais caporegime pamāja ar galvu.

Kas ir ar Luku?—jautāja Heigens.— Izskatījās, ka So­loco par Luku neuztraucas. Tas uztrauc mani. Ja Luka mūs nodevis, briesmas ir nopietnas. Tas ir pirmais, ko mums vajag noskaidrot. Vai kādam ir izdevies sazināties ar viņu?

Nē,— atbildēja Sanijs.— Es zvanu viņam jau visu nakti. Varbūt guļ pie kāda skuķa.

Nē,— iebilda Heigens.— Viņš nekad nepaliek pie sku­ķēm pa nakti. Izdara, kas darāms, un iet mājās. Maik, turpini griezt viņa numuru, kamēr dabūsi atbildi.— Maikls paklausīgi paņēma klausuli un uzgrieza Lūkas numuru. Vada viņā galā bija dzirdams atkārtots zvans, taču neviens neatbildēja. Viņš atkal nolika klausuli.— Mēģini ik pēc piecpadsmit minūtēm,— teica Heigens.

Nu labi, Tom,— nepacietīgi sacīja Sanijs,— ko tu kā consigliori vari mums ieteikt? Ko tad mums, sasodīts, pēc tavām domām, vajadzētu iesākt?

Heigens pastiepās pēc viskija pudeles uz galda.— Va­jadzētu sākt sarunas ar Soloco un turpināt tās, kamēr tavs tēvs atkal būs formā un varēs uzņemties vadību. Mēs varētu pat slēgt vienošanos, ja tas nepieciešams. Kad tavs tēvs piecelsies no gultas, viņš varēs visu nokārtot bez lieka trokšņa, un visas citas Ģimenes viņu atbalstīs.

— Tu domā, es nevaru tikt galā ar tādu tipu kā Soloco?— nikni noprasīja Sanijs.

Toms Heigens ieskatījās tieši viņam acīs.— Nav nekādu šaubu, ka tu to vari, Sanij. Korleones Ģimene ir pietiekami spēcīga. Tev ir Klemenca un Tesio, un, ja noiesim līdz atklātam karam, viņi var viegli savākt tūkstoti vīru. Bet beigu beigās visa austrumu piekraste pārvērtīsies kaujas laukā, un pārējās Ģimenes vainos Korleones. Mēs iemantosim daudz ienaidnieku. Un tādu politiku tavs tēvs nekad neatzina.

Maikls, vērodams Saniju, nodomāja, ka brālis pareizi sapratis teikto. Bet tad Sanijs noprasīja Heigenam:— Un, ja nu vecais nomirst, ko tad tu, consigliori, iesaki?

— Zinu, ka tu to nedarīsi,— klusi atbildēja Heigens,— bet es ieteiktu no tiesas slēgt vienošanos ar Soloco par narkotikām. Bez tava tēva politiskajiem sakariem un personīgās ietekmes Korleones Ģimene zaudētu pusi no savas varenības. Ja tava tēva vairs nebūtu, ļoti iespējams, ka pārējās Ņujorkas Ģimenes pieslietos Tataljām un Soloco — kaut vai tādēļ vien, lai izvairītos no ilga, postoša kara. Ja tēvs nomirst, slēdz vienoša­nos. Tad nogaidi un turi acis vaļā.

Sanija seja aiz niknuma bija gluži balta.— Tev viegli runāt, ne jau uz tavu tēvu šāva.

— Es viņam biju tikpat labs dēls kā tu vai Maiks, varbūt vēl labāks,— Heigens lepni saslējās.— Es tev izklāstu profesio­nālo viedokli. Pats es ar lielāko prieku apšautu visus tos neliešus.

Dzirdot saviļņojumu viņa balsī, Sanijam kļuva neērti.— Ak Dievs, Tom, es jau tā nedomāju,— viņš steigšus aizbildinājās. Bet tieši tā viņš patiesībā bija domājis. Asinssaites ir un paliek asinssaites, un nekas cits nav tām līdzvērtīgs.

Sanijs brīdi domīgi klusēja, un, mazliet apmulsuši, klusēja arī pārējie. Tad viņš nopūtās un pusbalsī teica:— Labi, sēdē­sim rāmi, līdz vecais atkal varēs mūs vadīt. Bet tev, Tom, arī pagaidām derētu uzturēties tepat mūsu alejā. Neriskē! Un tu, Maik, arī uzmanies, kaut gan es neticu, ka Soloco kritīs vēl uz citiem ģimenes locekļiem. Tā viņš visus noskaņotu pret sevi. Tomēr esi uzmanīgs! Tesio, turi savus vīrus gatavībā, bet lai viņi pazondē pa pilsētu. Tu, Klemenca, kad būsi nokārtojis rēķinus ar Poliju Gato, sūti savus vīrus šurp apsargāt māju un aleju — lai viņi nomaina Tesio cilvēkus. Tesio, slimnīcā gan lai paliek tavējie. Tom, tev pirmais darbs no rīta uzsākt sarunas ar Soloco un Tataljām — pa telefonu vai ar kādu starpnieku. Tu, Maik, rīt kopā ar pāris Klemencas vīriem dodies uz Lūkas māju un gaidi, kamēr viņš uzrodas, vai arī uzzini, kādā ellē viņš iekritis. Nav izslēgts, ka tas dullais taisnā ceļā aizdrāzies izrēķināties ar Soloco, tiklīdz izdzirdēja par notikušo. Neticu, ka viņš jebkad spētu nostāties pret savu Donu, vienalga, ko tas Turks viņam piedāvātu.

Varbūt Maiku te nevajadzētu tik tieši iepīt,— Heigens negribīgi iebilda.

Pareizi,— Sanijs piekrita.— Atcelts, Maik. Turklāt tu esi vajadzīgs te mājā, pie telefona, tas ir vēl svarīgāk. Maikls neatbildēja. Viņš jutās neveikli, gandrīz vai apkau­nots. Klemencas un Tesio sejas izskatījās tik uzsvērti vienaldzī­gas, ka Maikls nešaubījās — viņi cenšas slēpt savu nicinājumu. Viņš pacēla klausuli, uzgrieza Lūkas Brāzi numuru un ilgi klausījās vienmuļajos, garajos signālos.

Tajā naktī Pīters Klemenca gulēja slikti. No rīta viņš piecēlās agri, brokastīs izdzēra glāzi vīnogu degvīna un apēda biezu Dženovas desas šķēli, piekozdams riecienu svaigas itāliešu maizes, ko viņam aizvien .vēl piegādāja mājās tāpat kā vecajos laikos. Pēc tam viņš ielēja lielā, neizskatīgā porcelāna krūzē karstu, ar anīsa uzlijām stiprinātu kafiju. Pēc brokastīm Klemenca labu brīdi klīda apkārt pa māju, ģērbies vecajos rītasvārkos un sarkanās filca,čībās, un domāja par šodien veicamo darbu. Iepriekšējā vakarā Sanijs Korleone bija nepārprotami norādījis, ka bez kavēšanās jānovāc Polijs Gato. Tas jāizdara šodien. Klemenca jutās noraizējies. Ne jau tāpēc, ka Gato, viņa protežē, izrādījies nodevējs. Tas nevarēja mest ēnu uz Kle­mencas kā caporegime lietpratību. Polijs tomēr bija ideāli atbildis visām prasībām. Dzimis sicīliešu ģimenē, uzaudzis vienā apkaimē ar Korleones bērniem un ar vienu no viņiem pat kopā gājis skolā. Visos dzīves posmos audzināts vēlamā garā. Arī toreizējās pārbaudes rādīja, ka puisis nav muļķis. Un, kad Polijs bija pierādījis uzticību Korleones Ģimenei, viņš sāka saņemt no tās pieklājīgu ienākumu, noteiktu procentu Istsaidas bukmeikera kantorī un vēl zināmu summu no arod­biedrības. Klemenca, protams, zināja, ka Polijs papildina savus ienākumus ar patvaļīgām zādzībām, kas bija stingri pret Ģimenes likumiem, taču pat šāds apstāklis apliecināja viņa vērtību. Tamlīdzīgu noteikumu pārkāpšanu mēdza uzskatīt par strauja, brīva gara izpausmi, tādu kā teicama rikšotāja tieksmi saraut iemauktus.