Mario Pjūzo - Krusttēvs

Turklāt Polijs ar saviem brīvsoļiem nekad vēl nebija sagādājis nepatikšanas. Viņš tos allaž izplānoja ar pedantisku rūpību un paveica gandrīz bez trokšņa un sarežģījumiem, kā arī bez cietušajiem: trīstūkstoš dolāru no Manhetenas ap­ģērbu firmas, sīkāka summiņa no kādas trauku fabrikas Bruklinas graustu rajonā. Galu gala jaunam cilvēkam lieka kabatas nauda nekad netraucē. Viss bija normas robežās. Kurš gan varēja paredzēt, ka Polijs Gato kļūs nodevējs?

Raizes Pīteru Klemencu šorīt māca galvenokārt administra­tīvu problēmu dēļ. Polija Gato likvidēšana pati par sevi bija gluži trafareta padarīšana. Īstā problēma, par ko caporegime lauzīja galvu, bija atrast starp paša ļaudīm piemērotu vīru, kas Ģimenē turpmāk ieņemtu Polija vietu. Ierindniekam tas nozī­mēja svarīgu paaugstinājumu, ko nedrīkstēja piešķirt ar vieglu roku. Tam vīram jābūt gan sīkstam, gan slīpētam. Viņam jābūt uzticamam, tādam, kurš nepļāpās, nokļuvis policijas nagos, tādam, kurš ar mātes pienu uzsūcis sicīliešu omertas likumu — klusēšanas likumu. Un vēl — kādu atalgojumu šis vīrs saņems par saviem jaunajiem pienākumiem? Klemenca jau vairākkārt bija ieminējies Donam, ka šai ļoti svarīgajai amatpersonai derētu paaugstināt algu, bet Dons šādu priekšlikumu arvien noraidīja. Ja Polijs būtu saņēmis vairāk naudas, varbūt viņš nebūtu padevies glumā Turka Soloco vilinājumiem.

Beidzot Klemenca kandidātu sarakstā atstāja trīs vārdus. Pirmais bija darbinieks, kas strādāja ar krāsainajiem ierēdņiem kādā no Hārlemas apdrošināšanas biedrībām,— liels, pama­tīgi noaudzis un fiziski spēcīgs tēvainis, turklāt vīrs ar krietnu liesu personiskās pievilcības. Viņš prastu sastrādāt ar cilvē­kiem un vajadzības gadījumā liktu tiem bīties no sevis. Taču pēc pusstundu ilgām pārdomām Klemenca izsvītroja viņu no saraksta. Šis vīrs pārāk labi saprotas ar melnajiem, un tas liecina par kādu nevēlamu rakstura noslieci. Turklāt viņu būtu grūti aizstāt pašreizējā amatā.Otrais kandidāts, par kuru Klemenca ilgi domāja un beidzot gandrīz izšķīrās, bija kāds centīgs vīrs, kas uzticīgi un sekmīgi kalpoja Ģimenei. Viņš nodarbojās ar neapmaksāto rēķinu vākšanu Ģimenes pilnvarotajiem augļotājiem Manhetenā. Savas gaitas viņš bija uzsācis kā bukmeikera kurjers. Tomēr tik svarīgam paaugstinājumam viņš vēl nelikās pietie­kami nobriedis.

Beidzot Klemenca izšķīrās par Roko Lamponi. Lampones darba stāžs Ģimenes dienestā bija īss, bet iespaidīgs. Kara gados viņš Āfrikā bija ticis ievainots un pēc tam, 1943. gadā, demobilizēts. Tā kā Ģimenei trūka jaunu cilvēku, Klemenca viņu tūlīt bija ņēmis savā ziņā, neievērojot pat to, ka ievainojumi jaunajam cilvēkam bija daļēji laupījuši darbaspē­jas un viņš manāmi kliboja. Sākumā Klemenca bija izmantojis viņu par sakarnieku gatavo apģērbu melnajā tirgū un darīju­mos ar valsts ierēdņiem, kuri kontrolēja pārtikas talonus, Vēlāk Lamponem šajās pašās operācijās uzticēja atbildīgākus pienākumus. Visatzinīgāk Klemenca vērtēja viņa saprātīgās spriešanas spējas. Lampone zināja, ka nav jēgas lauzties par lietām, kas var maksāt tikai krietnu soda naudu vai sešus mēnešus cietuma—tīro nieku pret milzīgo peļņu. Viņam bija pietiekami daudz saprāta, lai zinātu, kā viņa darbalauks nav īstā vieta nopietniem draudiem, bet tikai viegliem mājieniem, Viņš prata tikt galā ar uzdevumu neuzkrītoši, un tieši tas bija vajadzīgs.

Klemenca atviegloti nopūtās, gluži kā apzinīgs administra­tors, kam izdevies nokārtot āķīgu personāla problēmu. Jā, tieši Roko Lampone viņam palīdzēs. Jo Klemenca bija nolēmis veikt paredzamo darbiņu pats — un ne vien tādēļ, lai palīdzētu jaunam, nepieredzējušam kadram izturēt ugunskristī­bas, bet arī tādēļ, lai nokārtotu personīgos rēķinus ar Poliju Gato. Polijs bija Klemencas protežē, Klemenca viņu savā laikā izvirzīja, apiedams uzticamākus cilvēkus, kas drīzāk būtu pelnījuši paaugstinājumu. Klemenca bija palīdzējis Polijam izturēt ugunskristības un visādā veidā sekmējis viņa karjeru. Polijs nodevis ne tikai Ģimeni, viņš nodevis savu patronu, Pīteru Klemencu. Tāds cieņas trūkums brēc pēc atmaksas.Viss pārējais bija jau nokārtots. Polijam Gato vajadzēja aizbraukt pēc Klemencas trijos pēcpusdienā, turklāt pašam ar savu mašīnu. Karstu strēbt te nedrīkstēja. Klemenca pacēla klausuli un uzgrieza Roko Lampones numuru. Nepavēstījis, kas zvana, viņš īsi teica:— Atnāc pie manis, tev būs darbiņš.— Klemenca ar patiku konstatēja, ka, par spīti agrajai rīta stundai, Lampones balss nešķiet ne pārsteigta, ne miegaina, un viņš vienkārši atteica:— Skaidrs.— Krietns vīrs. Klemenca vēl piebilda:— Bez steigas. Vispirms paēd brokastis, lenču arī. Bet esi klāt ne vēlāk par diviem pēcpusdienā.

Vada viņā galā vēlreiz atskanēja lakoniskais:— Skaidrs,— un Klemenca nolika klausuli. Viņa cilvēki jau bija brīdināti, ka jānomaina Tesio vīri Korleones gatvē, tā ka to varēja uzskatīt par nokārtotu. Klemencam bija izdarīgi padotie, un šādās mehāniskās operācijās viņš pats nekad neiejaucās.

Klemenca nolēma nomazgāt savu kadiljaku. Viņš bija iemīļojis šo mašīnu. Tā brauca izcili klusi un viegli, un sēdekļi bija tik bagātīgi polsterēti, ka jaukā laikā Klemencam nereti labāk patika kādu stundiņu pavadīt mašīnā nekā uzturēties mājā. Turklāt, apkopdams mašīnu, Klemenca allaž spēja labāk koncentrēt domas. Viņš atcerējās, ka tēvs Itālijā tieši tāpat bija labprāt darbojies ar ēzeļiem.

Klemenca strādāja apkurināmā garāžā, aukstumu viņš necieta. Domās viņš vēlreiz pārskatīja savus plānus. Ar Poliju jābūt uzmanīgam, tas ir viltīgs kā lapsa un var saost briesmas. Un, lai cik viņš rūdīts, nav šaubu, ka tagad vīram pilnas bikses, jo vecais palicis dzīvs. Viņš būs tramīgs kā kumeļš, kam skudras salīdušas zem astes. Bet pie šādiem, viņa darbā pierastiem apstākļiem Klemenca bija pieradis. Pirmkārt, jāatrod ticams iegansts, lai Roko varētu viņus pavadīt. Otrkārt, jāiz­domā kāds pārliecinošs uzdevums, ko viņi trijatā dotos izpildīt. Protams, bez tā varētu arī iztikt. Poliju Gato varētu novākt arī bez visa šī teātra. Viņš taču ir ieslēgts un nekur nevar aizbēgt. Bet Klemenca bija cieši pārliecināts, ka ļoti svārīgi ir ievērot teicamu darba organizāciju un nepieļaut pat procenta simtdaļu riska. Visu iespējamo nekad nevar paredzēt, un šeit galu galā izšķiras dzīvības un nāves jautājums.

Mazgādams maigi zilo kadiljaku, Pīters Klemenca pārdo­māja un izmēģināja vēlamos vaibstus un sejas izteiksmes šodienas spēlei. Viņš nolēma izturēties pret Poliju strupi, it kā būtu nemierā ar padoto. Tik uzmanīgu un aizdomu pilnu cilvēku kā Poliju tas novirzīs uz nepareizām pēdām vai vismaz apmulsinās. Lieka laipnība darītu viņu piesardzīgu. Bet pār­lieku dusmīgi arī, protams, nevar izturēties. Jāmēģina notēlot tādu kā izklaidīgu īgnumu. Un kāpēc lai ar viņiem kopā būtu Lampone? Tas Poliju sevišķi satrauks, it īpaši jau tāpēc, ka Lamponem jāsēž aizmugurē. Polijam vis nepatiks bezpalīdzīgi sēdēt pie stūres, kad Lampone skatīsies viņam pakausī. Klemenca nikni berza un pulēja kadiljaka metāla virsmu. Piņķerīga lieta. Ļoti piņķerīga. Klemenca brīdi prātoja, vai nepaņemt līdzi vēl vienu vīru, tomēr nolēma, ka ne. To izšķīra sekojoši apsvērumi. Kādreiz nākotnē apstākļi var iegriezties tā, ka vienam no partneriem ir izdevīgi liecināt pret viņu. Ja līdzdalībnieks ir viens, iespējama tikai viena cilvēka liecība pret otru. Turpretī otra līdzdalībnieka apstiprinājums var izjaukt līdzsvaru. Nē, jāturas pie iecerētā plāna.