Mario Pjūzo - Krusttēvs

— Darīšu, ko spēšu,— viņš teica Turkam.— Domāju, ka jums taisnība un ka pat Dons gribētu, lai mēs pašreiz rīkojamies tieši tā.

Soloco svinīgi pamāja ar galvu.— Lieliski,— viņš teica. — Man nepatīk asinsizliešana. Esmu veikalnieks, un asinsizlie­šana maksā pārāk dārgi.— Šai brīdī iezvanījās telefons, un viens no Heigenam aizmugurē sēdošajiem vīriem piegāja paņemt klausuli. Noklausījies teikto, viņš īsi atbildēja:— Labi, pateikšu.— Nolicis klausuli, vīrs piegāja pie Soloco un kaut ko iečukstēja Turkam ausī. Heigens redzēja, ka Soloco seja nobāl un acīs iezvērojas niknums. Viņš sajuta spējas bailes. Soloco raudzījās viņā apsverošu skatienu, un pēkšņi Heigens saprata, ka viņu vairs nedomā atlaist brīvība. Ka noticis kaut kas tads, kas var nozīmēt viņa nāvi.

— Vecais vēl ir dzīvs,— teica Soloco.— Piecas lodes tai sicīlieša rumpī, un viņš vēl ir dzīvs.— Turks fatālistiski paraus­tīja plecus.— Neveiksme,— viņš teica Heigenam.— Neveik­sme man. Neveiksme jums.

Kad Maikls Korleone ieradās tēva namā Longbīčā, alejas šaurā ieeja bija nosprostota. Pašu aleju spoži apgaismoja visās astoņās mājās iedegtie prožektori, un asfaltētās ietves malā rindojās vismaz desmit vieglās automašīnas.

Pie aizžogojuma stāvēja divi nepazīstami vīrieši. Viens no tiem ar jūtamu Bruklinas akcentu jautāja:— Kas jūs esat?

Maikls pateica. No tuvākās mājas iznāca vēl viens vīrs un cieši ieskatījās viņam sejā.— Tas ir Dona dēls,— viņš teica. — Es ievedīšu viņu mājā.

Maikls sekoja svešajam līdz tēva mājai, kur divi pie ārdurvīm stāvošie vīri ielaida abus iekšā.

Visa māja šķita pilna ļaužu, no kuriem Maikls nevienu nepazina. Tikai iegājis viesistabā, viņš ieraudzīja Toma Heigena sievu Terēzu, kura sastingusi sēdēja uz dīvāna un smēķēja cigareti. Viņas priekšā uz kafijas galdiņa stāvēja glāze viskija. Otrā dīvāna galā sēdēja masīvais Klemenca. Caporegime seja šķita vienaldzīga, taču pieri klāja sviedru lāses, un cigārs viņa rokā bija sakodīts un spoži melns no siekalām.

Klemenca panācās Maiklam pretī un līdzjūtīgi paspieda roku, nomurminādams:— Tava māte aizbrauca uz slimnīcu pie tēva . . . gan viss būs labi.— Arī Polijs Gato piecēlās saroko­ties. Maikls ziņkāri paraudzījās viņā. Viņš zināja, ka Polijs ir tēva miesassargs, bet nezināja, ka šai reizē viņš slimības dēļ palicis mājās. Taču kalsnajā, patumšajā sejā varēja manīt sasprindzinājumu. Maikls bija dzirdējis, ka Poliju dēvē par spēcīgu, ašu zēnu, kas jebkuru smalku darbu nostrādā ele­ganti un bez sarežģījumiem, turpretī šodien viņš nebija veicis savu vistiešāko pienākumu. Istabā Maikls redzēja vēl vairākus nepazīstamus cilvēkus. Tie nebija Klemencas vīri. Maikls domās apkopoja visu novēroto un saprata — Klemenca un Gato tiek turēti aizdomās. Domādams, ka Polijs bijis klāt uzbrukuma brīdī, Maikls viņam jautāja:— Kā Fredijs? Turas?

— Ārsts viņam iedeva zāles,— paskaidroja Klemenca. — Viņš guļ.

Maikls piegāja pie Heigena sievas un noliecās, lai noskūp­stītu viņu uz vaiga. Viņi vienmēr bija jutuši simpātijas viens pret otru. Maikls pačukstēja:— Neraizējies, Tomam nekas nenotiks. Vai tu jau runāji ar Saniju?

Terēza uz mirkli piespiedās viņam un papurināja galvu. Viņa bija trausla, ļoti glīta sieviete un vairāk atgādināja amerikānieti nekā itālieti. Viņa izskatījās ļoti izbiedēta. Maikls saņēma Terēžu aiz rokas, piecēla kājās un ieveda sev līdzi stūra istabā—tēva kabinetā.

Aiz rakstāmgalda, atgāzies krēslā, sēdēja Sanijs, vienā rokā turēdams zīmuli, otrā dzeltenu bloknotu. Kabinetā vēl bija tikai viens cilvēks — caporegime Tesio, kuru Maikls pazina. Viņš tūlīt saprata, ka svešie ļaudis, kas pulcējas mājā un veido jauno apsardzi, ir Tesio vīri. Arī Tēsio turēja rokā zīmuli un bloknotu.

Ieraudzījis ienācējus, Sanijs piecēlās no galda, panācās pretī un viegli apskāva Heigena sievu.— Neraizējies, Te­rēza,— viņš teica.— Toms ir sveiks un vesels. Šie tikai grib viņam izklāstīt savu priekšlikumu, un tad viņu laidīs vaļā. Toms jau nav ne lēmējs, ne rīkotājs, tikai mūsu advokāts. Viņam kaitēt nebūtu nekādas jēgas.

Sanijs palaida vaļā Terēžu un tad, Maiklam par pārstei­gumu, apskāva arī jaunāko brāli un noskūpstīja uz vaiga. Maikls atstūma Saniju un smīnēdams teica:— Esmu radis, ka tu mani iekausti, un nu tu gribi, lai pierodu pie šitā?— Agrākajos gados abi bieži bija kāvušies.

Sanijs paraustīja plecus.— Vai zini, mazais, es tik tiešām nobijos, kad tu nebiji atrodams tai savā miestiņā. Man jau pašam nošķaudīties, ja viņi būtu tevi nokniebuši, bet es nepavisam negribētu pavēstīt to mammai. Man jau bija viņai jāpasaka par tēvu.

— Kā viņa to uzņēma?— Maikls jautāja.

— Godam,— atbildēja Sanijs.— Viņai jau agrāk gadījies to piedzīvot. Un man tāpat. Tu toreiz biji par sīku, lai apjēgtu, kas notiek, un vēlāk, kad paaugies, viss sāka ritēt gludi.— Pēc īsas pauzes viņš piemetināja:— Mamma aizbrauca uz slimnīcu pie vecā. Saka, viņš izķepurošoties.

— Vai mēs nebrauksim turp?— Maikls jautāja.

Sanijs papurināja galvu.— Es nevaru atstāt šo māju, kamēr viss nav nokārtots,— viņš sausi noteica. Iezvanījās telefons. Sanijs pacēla klausuli. Kamēr viņš nopietnu seju klausījās, Maikls aizstaigāja līdz rakstāmgaldam un uzmeta skatienu Sanija dzeltenajam bloknotam. Uz lapas bija uzrakstīti septiņi vārdi. Pirmie trīs bija Soloco, Filips Tatalja un Džons Tatalja. Ar satriecošu skaidrību Maikls piepeši atskārta, ka iztraucējis Tesio un Saniju tai brīdī, kad abi stādījuši nāvei nolemto sarakstu.

Nolicis klausuli, Sanijs sacīja Terēzai Heigenai un Maik­lam:— Vai jūs abi nevarētu uzgaidīt ārpusē? Mums ar Tesio vēl jānokārto daži jautājumi.

Vai zvanīja par Tomu?— vaicāja Heigena sieva. Jautā­jums izskanēja sparīgi, gandrīz agresīvi, bet pār vaigiem viņai ritēja baiļu asaras. Sanijs aplika roku Terēzai ap pleciem un veda viņu uz durvju pusi.— Es zvēru, ka Toms būs sveiks un vesels,— viņš apgalvoja.— Pasēdi viesistabā un pagaidi. Tik­līdz ko uzzināšu, es iziešu pie tevis.— Viņš aizvēra aiz Terēzas durvis. Maikls bija atsēdies vienā no lielajiem ādas klubkrēsliem. Sanijs uzmeta viņam īsu, piktu skatienu, tad aizgāja un apsēdās pie rakstāmgalda.

Ja tu te tīsies apkārt, Maik, dabūsi dzirdēt to, ko negribi dzirdēt,— Sanijs noteica.

Maikls aizdedza cigareti.— Es varu palīdzēt,— viņš sacīja.

— Nekā tu nevari,— Sanijs protestēja.— Vecais būtu nikns kā pūķis, ja es tev ļautu te iemaisīties.

Maikls pielēca kājās.— Kretīns tu tāds!— viņš uzkliedza brālim.— Vai viņš nav arī mans tēvs? Vai man nav viņam jāpalīdz? Es varu palīdzēt. Man nav tādēļ jāiet tūlīt cilvēkus slaktēt, bet palīdzēt es varu! Un beidz apieties ar mani kā ar mazo brālīti! Es esmu karojis. Esmu bijis ievainots, varbūt neatceries? Vairākus japāņus esmu noguldījis. Ko tad, velns lai parauj, es, pēc tavām domām, darīšu, kad tu kādu nožmiegsi? Ģībšu, vai?

Sanijs ņirdzīgi pasmīnēja.— Valdies, ka nenoraujies! Nu labi, labi, tupi vien tepat un uzmani telefonu.— Viņš pievēr­sās Tesio:— Iepriekšējais zvans man paziņoja tieši to, kas vajadzīgs.— Viņš vēlreiz pievērsās Maiklam:— Kāds neapšau­bāmi ir veco nodevis. Tas varēja būt Klemenca, un tas varēja būt Polijs Gato, kurššodien ļoti izdevīgā reizē bija saslimis. Es tagad atbildi zinu, paskatīsimies nu, cik atjautīgs esi tu, Maik. Tu taču studē koledžā. Kurš pārdeva tēvu Turkam Soloco?Maikls atkal apsēdās un atlaidās dziļajā ādas klubkrēslā. Viņš mēģināja visu sīki un pamatīgi pārdomāt. Klemenca ir caporegime Korleones Ģimenes struktūrā. Dons Korleone padarījis viņu par miljonāru, un abi jau vairāk nekā divdesmit gadu ir tuvi draugi. Klemenca ieņem vienu no galvenajiem posteņiem visā organizācijā. Ko viņš iegūtu, nododams Donu? Vairāk naudas? Klemenca ir pietiekami bagāts tāpat, bet cilvēki mēdz būt alkatīgi. Vairāk varas? Atriebes prieku par kādu iedomātu apvainojumu vai necieņas izpausmi? Par to, ka Heigens iecelts par consiglori. Vai varbūt veikalnieka pārlie­cība teica, ka galu galā uzvarētājs būs Soloco? Nē, Klemenca nekādi nevar būt nodevējs. Tad Maikls skumīgi nodomāja, ka viņam tā liekas tikai tāpēc, ka viņš negrib, lai Klemencam būtu jāmirst. Lielais, tuklais vīrs viņam bērnu dienās allaž tika nesis dāvanas un reizēm, kad Dons bija pārāk aizņemts, ņēmis viņu līdzi izbraukumos. Maikls nespēja ticēt, ka Klemenca būtu spējīgs uz nodevību.