Mario Pjūzo - Krusttēvs

Pirmajā tikšanās reizē saruna bija skaidra un atklāta. Tatalja piedāvāja Lūkam piespiedu varas realizētāja vietu savā Ģi­menē. Koķetēšana vilkās gandrīz mēnesi. Luka spēlēja jaunas skaistules savaldzināta vīrieša lomu, Bruno Tatalja savukārt tēloja biznesmeni, kurš mēģina pārvilkt savā pusē spējīgu sāncenša padoto. Vienā no šīm tikšanās reizēm Luka izlikās svārstāmies, tad teica:— Bet viens ir skaidrs. Es nekad neko neiesākšu pret Krusttēvu. Dons Korleone ir vīrs, ko es cienu. Un labi saprotu, ka Ģimenes biznesā viņam jādod priekšroka dēliem, nevis man.Bruno Tatalja piederēja pie jaunākās paaudzes, kas daudz nepūlējās slēpt nicinājumu pret tādiem vecmodīgiem nelgām kā Luka Brāzi, Dons Korleone un pat paša tēvs, kurā arī mazliet par dziļu bija iesūcies šis sentimentālais respekta gars.

— Tēvs nemaz negrib, lai tu vērstos pret Korleonem,— Bruno sacīja.— Kam tas vajadzīgs? Tagad visi saprotas ar visiem, nav vairs vecie laiki. Gluži vienkārši, ja tu meklē citu darbu, es varu aizlikt vārdu tēvam. Mūsu biznesā arvien noderēs tāds vīrs kā tu. Tas ir dzelzs darbs, un tam vajag dzelzs vīrus, lai viss ritētu gludi. Ja izlemsi, paziņo!Luka paraustīja plecus.— Man arī tagad nemaz neiet tik slikti.— Ar to šī saruna beidzās.

Galvenais mērķis bija likt Tataljām nojaust, ka Luka šo to zina par ienesīgo narkotiku operāciju un labprāt gribētu ielaist tajā roku no malas. Tādējādi varbūt izdotos kaut ko tuvāk uzzināt par Soloco plāniem, ja Turkam tādi ir, kā arī to, vai viņš grasās vērsties pret Donu Korleoni. Kad divu mēnešu laikā nekas nenotika, Luka ziņoja Donam, ka Soloco acīm­redzot godam samierinājies ar savu neveiksmi. Dons atbildēja, lai turpinot darboties tāpat kā līdz šim, bet pavisam neuzkrī­toši, bez manāmas centības.

Iepriekšējā vakarā pirms uzbrukuma Donam Luka atkal bija iegriezies naktslokālā. Gandrīz tūlīt pie viņa galdiņa bija piesēdies Bruno Tatalja.

Viens no maniem draugiem grib runāt ar tevi,— viņš teica.

Ved šurp!—atsaucās Luka.— Esmu ar mieru runāt ar visiem taviem draugiem.

Nē,— Bruno noraidīja.— Viņš grib tevi zem četrām acīm.

— Kas viņš tāds ir?— Luka noprasīja.

— Gluži vienkārši mans draugs,— atbildēja Bruno Ta­talja.— Viņš grib tev izteikt kādu priekšlikumu. Vai tu vari šonakt vēlāk ar viņu tikties?

— Protams,— Luka atbildēja.— Kur un cikos?

— Klubu slēdz četros no rīta,— klusi teica Tatalja.— Jūs varētu tikties tepat, kamēr viesmīļi novāc galdus.

Zina manus paradumus, nodomāja Luka. Izsekojuši, pro­tams. Luka parasti cēlās ap trim vai četriem pēcpusdienā, pabrokastoja, tad kopā ar Ģimenes puišiem nodevās azartspē­lēm vai arī pārgulēja ar kādu meiču. Reizēm viņš noskatījās kādu no pusnakts kinoseansiem, tad iegriezās vienā vai otrā klubā iedzert. Luka nekad nelikās gulēt agrāk par rītausmu. Tādēļ priekšlikums satikties četros no rīta nemaz nebija tik dīvains, kā izklausījās.

— Jā, protams,— viņš atbildēja.— Būšu atpakaļ četros. Izgājis no kluba, Luka apturēja taksometru un devās mājup uz savu mēbelēto istabu Desmitajā avēnijā. Viņš dzīvoja kopā ar kādu itāliešu ģimeni; kas viņam bija attālatrada. Lūkas divas istabas no pārējā dzīvokļa atdalīja īpašas durvis. Viņam patika šis izkārtojums. Tas radīja zināmu ģimenes atmosfēru un vienlaikus sargāja no negaidītiem pārsteigumiem īpaši kutelī­gās situācijās.

Turks, šis viltīgais lapsa, nupat rādīs savu kuplo asti, nodomāja Luka. Ja viss noietu pietiekami tālu un Soloco sev šonakt parakstītu spriedumu, varētu sagādāt Donam krietnu Ziemassvētku dāvanu. Luka izvilka no pagultes čemodānu, atslēdza to un izņēma ložu necaurlaidīgu vesti. Tā bija smaga. Viņš izģērbās un apjoza to virs vilnas apakšveļas, tad uzvilka kreklu un virs tā svārkus. Brīdi Lūkam iešāvās prātā piezvanīt uz Dona māju Longbīčā un pastāstīt savus jaunumus, taču viņš zināja, ka Dons nekad ne ar vienu nerunā pa telefonu, turklāt šo uzdevumu Dons viņam bija uzticējis slepeni, tātad nevēlē­jās, lai vēl kāds par to zinātu, pat Heigens vai vecākais dēls ne.Luka vienmēr nēsāja līdzi ieroci. Viņam bija atļauja to nēsāt — laikam pati dārgākā ieroča nēsāšanas atļauja, kāda jebkur izdota. Tā bija izmaksājusi apaļus desmittūkstoš dolārus, bet, ja Luku gadījumā pārmeklētu policija, šis papīrs viņu glābtu no cietumā. Būdams Ģimenes augstākais izpildvaras realizētājs, viņš zināja šīs atļaujas vērtību. Tomēr šonakt, ja gadījumā rastos izdevība darbu pabeigt, derētu «drošs» šaujamais. Tāds, kam nevar sadzīt pēdas. Taču, pārdomājis visu, Luka nolēma, ka šonakt tikai uzklausīs piedāvājumu un ziņos par to Krusttēvam, Donam Korleonem.

Viņš devās atpakaļ uz klubu, nedzēris vairs ne piles. Ierastās glāzes vietā viņš nesteidzīgi paēda vēlīnas vakariņas 48. ielā pie Petsija, savā iecienītajā itāliešu restorānā. Kad tuvojās noliktais tikšanās laiks, Luka devās uz kluba ieeju. Šveicara pie durvīm vairs nebija. Arī garderobiste bija aizgājusi. Vienīgi Bruno Tatalja viņu gaidīja. Sasveicinājies viņš aizveda Luku pie tukšās bāra letes telpas viņā malā. Sev priekšā Luka redzēja mazo galdiņu klajumu, kura vidū kā mazs dimants mirdzēja spoži dzeltenā parketa deju grīda. Tukšais orķestra paaugstinājums tinās puskrēslā, un tajā kā ģindenis augšup slējās mikrofona tievais metāla balsts.Luka apsēdās pie bāra letes, un Bruno Tatalja aizgāja tai otrā pusē. Luka atteicās no piedāvātā dzēriena un aizsmēķēja cigareti. Var gadīties, ka te slēpjas kas cits, nevis tas Turks. Taču nākamajā mirklī viņš ieraudzīja viņā telpas galā no tumsas iznirstam Soloco.

Turks paspieda Lūkam roku un apsēdās viņam blakus pie bāra letes. Tatalja nolika Soloco priekšā glāzi, un Turks ar galvas mājienu pateicās.

Vai jūs zināt, kas es esmu?—viņš jautāja. Luka pamāja ar galvu un drūmi pasmīnēja. Žurkas, kā rādās, iztrenktas no alām. Būs tīrā bauda nolaist no kājas šo sicīliešu renegātu.

Vai jūs zināt, ko es jums grasos lūgt?—Soloco vaicāja. Luka papurināja galvu.

Sagaidāms liels bizness,— Soloco teica.— Augstākā ranga vīri ieņems miljonus. No pirmā ieveduma garantēju jums piecdesmit tūkstošus dolāru. Es runāju par narkotikām. Tām pieder nākotne.

Kāpēc jūs griežaties pie manis?— noprasīja Luka.— Vai gribat, lai es runāju ar savu Donu?

Soloco saviebās.— Ar Donu esmu jau runājis pats. Viņš tur piedalīties negrib. Ka ne — ne, es varu bez viņa iztikt. Bet man vajadzīgs kāds stiprs vīrs, kas uzņemtos fiziski aizsargāt visu operāciju. Kā noprotu, jūs savā Ģimenē neesat sevišķi laimīgs, tāpēc varētu pārmesties pie mums.

Luka paraustīja plecus.— Ja piedāvājums būs tā vērts.

Soloco viņu cieši vēroja un tad šķita izlēmis.— Pāris dienu padomājiet par manu priekšlikumu, tad aprunāsimies vēlreiz,— viņš teica un pastiepa roku, taču Luka izlikās to neredzam un darbojās gar mutē ielikto cigareti. Bruno Tatalja aiz bāra letes apbrīnojami veikli izvilka šķiltavas un izstiepa tās pie Lūkas cigaretes. Un tad viņš izdarīja kaut ko dīvainu. Viņš nosvieda šķiltavas uz letes un cieši sagrāba Lūkas labo roku.

Lūkas reakcija bija zibenīga. Viņš noslīdēja no bāra sēdekļa un mēģināja izgriezt roku no tvēriena. Bet Soloco jau bija satvēris pie locītavas viņa otru roku. Luka tomēr bija pietiekami spēcīgs, lai tiktu galā ar abiem pretiniekiem, un būtu atbrīvojies, ja no telpas puskrēslas viņiem aiz muguras nebūtu iznācis kāds vīrs un apmetis viņam ap kaklu tievu zīda auklu. Aukla cieši savilkās, aizžņaugdama Lūkam elpu. Viņa seja kļuva sarkani violeta un spēcīgās rokas nevarīgi atslāba. Tatalja un Soloco tagad turēja viņa locītavas bez pūlēm, bērnišķā ziņkārē vērodami, kā vīrs Lūkam aiz muguras savelk auklu arvien ciešāk un ciešāk. Pēkšņi grīda kļuva slapja un slidena. Lūkas slēdzējmuskuļi, zaudējuši kontroli, atslāba un ķermeņa liekais saturs izgāzās uz grīdas. Viņā vairs nebija nekādas pretestības, ceļgali iebruka, ķermenis saguma. So­loco un Tatalja atlaida Lūkas rokas un atstāja upuri tikai žņaudzēja varā, kurš nolaidās uz ceļiem līdzi krītošajam ķermenim, savilkdams auklu tik cieši, ka tā iegriezās kakla miesā un pazuda. Lūkas acis izspiedās uz āru kā galējā izbrīnā, un šis izbrīns bija pēdējā dzīvīguma pazīme. Viņš bija miris.