Mario Pjūzo - Krusttēvs

Apspriede turpinājās, it kā nekāda pārtraukuma nebūtu bijis.

— Vai Dona stāvoklis nav mainījies?— Sanijs jautāja Heigenam.

Heigens papurināja galvu.— Viss ir normāli, bet runāt viņš pāris dienu vēl nevarēs. Pavisam izsists no ierindas. Pēc operācijas nav vēl atguvies. Tava māte gandrīz visu dienu sēž pie viņa. Konija tāpat. Kruķi dežurē pa visu slimnīcu, un Tesio vīri arī katram gadījumam klīst tur apkārt. Pēc pāris dienām viņam būs labāk, un tad redzēsim, ko viņš mums ieteiks darīt. Tikmēr jāattur Soloco no jebkādiem izlēcieniem. Tieši tādēļ es gribu, lai tu sāc ar viņu sarunas.

Diez vai viņš tiks tik tālu,— norūca Sanijs.— Klemenca ar Tesio jau viņu meklē. Varbūt mums laimēsies, un tad visa šī jezga būs nokārtota.

Jums nelaimēsies,— atteica Heigens.— Soloco ir pārāk slīpēts.— Viņš brīdi klusēja, tad turpināja:—Turks labi zina — līdzko uzsāks sarunas, vajadzēs mūsu priekšā daudz kur piekāpties. Tieši tāpēc viņš izlokās. Manuprāt, viņš cenšas iegūt pārējo Ņujorkas Ģimeņu atbalstu, lai mēs neuzdrošinā­tos ķerties viņam pie dziesmas, kad vecais pados ziņu.

Sanijs īgni sarauca pieri.— Kāda velna pēc lai citas Ģimenes viņu atbalstītu?

— Lai izvairītos no plaša kara, kas kaitē visiem un iesaista arī valdību un presi,— Heigens iecietīgi paskaidroja.— Tur­klāt Soloco piedāvās tām līdzdalību savā biznesā. Un tu pats zini, kāda zelta ādere ir narkotikas. Korleones Ģimenei tas nav vajadzīgs, mums ir azartspēles, pats labākais no visiem biznesiem. Bet pārējās Ģimenes ir izsalkušas. Soloco ir pārbaudīts vīrs, visi zina, ka viņš spēj veikt plaša mēroga operāciju. Dzīvs viņš nozīmē dolārus viņu makos, miris — ti­kai nepatikšanas.

Maikls nekad nebija redzējis Sanijam tādu sejas izteiksmi. Parupji jutekliskā mute un bronzai līdzīgā āda šķita gluži pelēka.

— Man nospļauties uz to, ko viņi visi grib! Labāk lai nebāž savu degunu šajā ķildā.

Klemenca un Tesio neveikli sagrozījās savos krēslos, juzda­mies kā kājnieku vada komandieri, kuru ģenerālis ārdīdamies pavēl triecienā ieņemt nepieejamu virsotni, vienalga, ko tas maksātu.

— Rāmi, rāmi, Sanij,— ar tikko jaušamu nepacietību sacīja Heigens,— tavam tēvam nepatiktu no tevis to dzirdēt. Pats zini, kā viņš tādās reizēs saka—tā ir velta izšķiešanās. Mēs, protams, nevienam neļausim stāties ceļā, ja vecais teiks, lai ņemam Soloco ciet. Bet tā nav personīga lieta, tas ir bizness. Ja mēs ķeramies pie Soloco un iejaucas pārējās Ģimenes, sāksim sarunas un meklēsim vienošanos. Ja Ģimenes redzēs, ka esam cieši apņēmušies likvidēt Soloco, tās mums to neliegs. Dons visu izlīdzinās ar kompromisiem citās jomās. Bet šādā reizē taču nevar mesties kā vērsis uz sarkanu lupatu. Tas ir bizness. Pat uzbrukums tavam tēvam bija bizness, nevis personīga izrēķināšanās. Tev būtu laiks to saprast.

Sanija skatiens joprojām bija ciets un stings.— Labi. Es to visu saprotu. Kamēr vien tu saproti, ka neviens nedrīkst stāties mums ceļā, kad gribēsim novākt Soloco.

Sanijs pagriezās pret Tesio.— Vai ir kādas ziņas par Luku?

Tesio papurināja galvu.— Pilnīgi nekādu. Soloco noteikti ir viņu nogrābis.

Soloco nebija noraizējies par Luku, un tas man likās dīvaini,— klusi sacīja Heigens.— Viņš ir pārāk slīpēts, lai neuztrauktos par tādu vīru kā Luka. Manuprāt, Turks ir pacenties padarīt viņu nekaitīgu—tādā vai citādā ceļā.

Dievs tēvs, es ceru, ka Luka nav nostājies pret mums,— Sanijs nomurmināja.— No tā nu es reiz baidītos. Klemenca, Tesio, kā jūs abi uz to skatāties?

Jebkurš var noiet no ceļa, redz, šepat Polijs,— Kle­menca lēni sacīja.— Bet Luka bija vīrs, kas var iet tikai vienu ceļu. Krusttēvs bija vienīgais, kam viņš ticēja, vienīgais, no kā baidījās. Bet ne tas vien, Sanij,— viņš cienīja tavu tēvu kā neviens cits, un Krusttēvs taču ir iemantojis cieņu no visiem. Nē, Luka mūs nemūžam nenodotu. Un man grūti ticēt, ka tāds vīrs kā Soloco, lai cik viņš viltīgs, varētu negaidot pārsteigt Luku. Luka bija vīrs, kas tur aizdomas uz visu un visiem. Viņš bija vīrs, kas allaž sagatavojies uz ļaunāko. Es domāju, viņš varbūt uz pāris dienām kaut kur aizlaidies. Kuru katru brīdi mēs uzzināsim par viņu.

Sanijs pagriezās pret Tesio. Bruklinas caporegime paraus­tīja plecus.— Jebkurš var kļūt par nodevēju. Luka bija ļoti jūtīgs. Varbūt Dons viņu kaut kā apvainojis. Tas ir iespējams. Tomēr drīzāk man šķiet, ka Soloco viņu pārsteidzis. Tas saskan ar to, ko teica consiglion. Mums jāsagatavojas uz ļaunāko.

— Soloco drīz vien uzzinās par Poliju Gato,— Sanijs sacīja visiem.— Kā viņš uz to reaģēs?

Tas liks viņam padomāt,— drūmi noteica Klemenca. — Sapratīs, ka Korleones Ģimene nav no muļķu mājām. Apjēgs, ka viņam vakar ļoti paveicās.

Tā nebija paveikšanās!—asi iebilda Sanijs.— Soloco to plānoja jau vairākas nedēļas. Viņi noteikti katru dienu sekojuši vecajam uz kantori un izpētījuši viņa paradumus. Tad viņi uzpirka Poliju un varbūt arī Luku. Viņi nogrāba Tomu īstajā brīdī uz ielas. Viņi izdarīja visu, ko gribēja. Viņiem nepavei­cās, nevis paveicās. Tie šāvēji, kurus viņi nolīga, nebija pietiekami veikli, un vecais kustējās pārāk ātri. Ja tie būtu viņu nogalinājuši, man vajadzētu slēgt vienošanos, un Soloco būtu uzvarējis. Vismaz pagaidām. Es būtu gaidījis un varbūt norēķinājies ar viņu piecus vai desmit gadus vēlāk. Bet nesaki, ka viņam paveicās, Pīt, tas nozīmē novērtēt viņu par zemu. Un tā pēdējā laikā ir bijusi mūsu nelaime.

Viens no sardzes vīriem ienesa no virtuves spageti bļodu, tad šķīvjus, dakšiņas un vīnu. Ēzdami viņi runāja tālāk. Maikls vēroja notiekošo ar jautru izbrīnu. Pats viņš neēda, un neēda arī Toms, bet Sanijs, Klemenca un Tesio cītīgi nodevās vakariņām, uzslaucīdami mērci ar maizes kumosiem. Tas izska­tījās gandrīz komiski. Vīri turpināja sarunas.

Tesio nedomāja, ka Polija Gato zaudējums varētu īpaši satraukt Soloco, viņš pat pieļāva, ka Turks to ir paredzējis un priecājas par notikušo. Ietaupīta lieka alga. Un diez vai šāds gadījums varētu viņu iebiedēt — vai tad Korleones līdzīgos apstākļos nobītos?

Maikls nedroši ierunājās:—Es zinu, ka šai situācija esmu amatieris, bet, spriežot pēc tā, ko jūs paši esat teikuši par Soloco, un vēl ievērojot to, ka viņš pēkšņi vairās no sazināša­nās ar Tomu, es teiktu, ka šim Turkam ir kāds spēcīgs trumpis. Ļoti iespējams, ka viņš grasās nostrādāt kaut ko īsti graujošu, kas ļautu viņam atkal tikt savos augstumos. Ja varētu izzināt, kas tas ir, mēs būtu zirgā.

— Jā-a, par to es esmu domājis,— Sanijs negribīgi novilka,— un vienīgais, ko varu iedomāties, ir Luka. Visiem jau paziņots, ka viņš jānogādā šurp, pirms drīkstēs baudīt savas agrākās tiesības Ģimenē. Otrs, ko es varu iedomāties,— varbūt Soloco ir vienojies ar pārējām Ņujorkas Ģimenēm un rīt mēs uzzināsim, ka tās visas dodas karā pret mums. Ka mums jāpieņem Turka noteikumi. Vai ne, Tom?

Heigens piekrītoši pamāja.— Man arī tā izskatās. Un pret šādu opozīciju mēs bez tava tēva nevaram turēties. Viņš ir vienīgais, kas spēj stāties pretī Ģimenēm. Viņam ir politiskie sakari, kas tam arvien vajadzīgi, un viņš tos var izmantot tirgus labā. Ja būs pietiekami nopietna vajadzība.

— Soloco šai mājai nerādīsies ne tuvumā, par to vari neraizēties, bos,— teica Klemenca. Tas izskanēja pārlieku pašapzinīgi, ņemot vērā, ka paša galvenais padotais nesen viņu nodevis.