Mario Pjūzo - Krusttēvs

Slimnīca bija neliela un savrupa ēka ar vienu izeju. Maikls pavērās pa logu lejup uz ielu. Slimnīcas priekšā lokveidā izliecās neliels laukums, no kura uz ielu veda kāpnes. Neredzēja nevienas mašīnas. Taču jebkuram, kas nāktu uz slimnīcu, vajadzētu izmantot šo ieeju. Maikls zināja, ka laika nav daudz, tādēļ izsteidzās no istabas un, noskrējis četrus stāvus pa kāpnēm, izmetās uz ielas, iesānis, blakus slimnīcai, viņš redzēja ātrās palīdzības mašīnu stāvvietu, un arī tā bija tukša.

Stāvēdams uz asfaltētā laukumiņa slimnīcas priekšā, Maikls aizdedza cigareti. Viņš atpogāja mēteli un nostājās laternas staba gaismas lokā, lai viņa seja būtu labi saskatāma. Pa Devīto avēniju ātrā gaitā tuvojās kāds vīrietis ar sainīti rokā. Tas bija jauns cilvēks armijas svārkos, ar biezu, melnu matu vilni. Kad viņš pienāca tuvāk laternas gaismai, Maikls redzēja, ka seja ir pazīstama, tomēr nespēja to atcerēties. Bet jaunais cilvēks apstājās Maikla priekšā un, izstiepis roku, ar spēcīgu itāliešu akcentu teica:— Don Maikl, vai jūs mani atceraties? Enco, Nadzorīnes Paniterras maiznieka palīgs un viņa znots. Jūsu tēvs mani izglāba, panākdams, lai valdība atļauj man palikt Amerikā.

Maikls paspieda puiša roku. Tagad viņš atcerējās.

— Esmu atnācis parādīt godu jūsu tēvam,— Enco turpi­nāja.— Vai mani tik vēlu ielaidīs slimnīcā?

Maikls pasmaidīja un papurināja galvu.— Nē, bet tomēr paldies jums. Es pateikšu Donam, ka bijāt atnācis.— Pa ielu rūkdama šurp traucās mašīna, un Maikls acumirklī saspringa. — Ejiet prom!—viņš pavēlēja Enco.— Te var iznākt sarauša­nās. Jums nebūs nekāda prieka sapīties ar policiju.Viņš pamanīja baiļu izteiksmi jaunā itālieša sejā. Nepatikša­nas ar policiju varētu nozīmēt izsūtīšanu vai pavalstniecības noraidījumu. Tomēr jaunais cilvēks apņēmības pilns palika stāvam.

— Ja būs saraušanās, es palikšu un palīdzēšu,— viņš itāliski nočukstēja.— Tas ir mans pienākums pret Krusttēvu.

Maikls jutās aizkustināts. Viņš vēlreiz gribēja sūtīt puisi projām, bet tad nodomāja, ka jāļauj tomēr Enco palikt tepat. Divi vīri slimnīcas priekšā varētu atbaidīt jebkuru Soloco algotni, kas atsūtīts nostrādāt darbu līdz galam. Ar vienu vīru tam diezin vai pietiktu. Maikls pasniedza Enco cigareti un aizdedza to. Abi stāvēja aukstajā decembra naktī, laternas gaismas loka ietverti. Aiz viņiem dzirkstīja slimnīcas dzeltenie paneļi, ko vietvietām pāršķēla Ziemsvētku zaļā rota.Abi jau gandrīz bija izsmēķējuši savas cigaretes, kad no Devītās avēnijas 30. ielā iegriezās zems, garš, melns limuzīns un tuvojās viņiem, turēdamies ļoti tuvu trotuāram. Tas gandrīz apstājās. Maikls uzmanīgi ieskatījās tajā, cenzdamies saredzēt sejas, un viņa augums neviļus nodrebēja. Šķita, ka mašīna grib apstāties, tad tā uzņēma ātrumu un aiztraucās garām. Kāds bija pazinis Maiklu. Maikls pasniedza Enco vēl vienu cigareti un ievēroja, ka maiznieka rokas dreb. Pašam par pārsteigumu Maikla rokas bija pilnīgi mierīgas.

Abi smēķēdami bija nostāvējuši uz ielas ne ilgāk par desmit minūtēm, kad pēkšņi naksnīgo gaisu pāršķēla policijas sirēna. Patruļas mašīna kaukdama nogriezās no Devītās avēni­jas un nobremzēja slimnīcas priekšā. Tai cieši sekoja vēl divas dežurējošās mašīnas. Piepeši visu laukumu slimnīcas ieejas priekšā pārplūdināja uniformēti policisti un detektīvi. Maikls atviegloti nopūtās. Vecais, labais Sanijs acīmredzot visu ātri nokārtojis. Viņš paspēra soli pretī atnācējiem.Divi masīvi, drukni policisti sagrāba viņa rokas. Kāds cits viņu aši pārmeklēja. Pa kāpnēm augšup devās plecīgs polici­jas kapteinis ar zelta pīni uz formas cepures, un padotie bijīgi pašķīrās, dodami viņam ceļu. Par spīti masīvajai būvei un sirmajiem matiem, kas spraucās ārā no cepures, viņš šķita enerģijas pārpilns. Kapteiņa seja bija vēršgaļas sarkanumā. Viņš pienāca pie Maikla un skarbi uzsauca:— Man liekas, es jūs visus, smurguļus, iesēdināju! Kas tu esi, velns lai parauj, un ko tu te meklē?

Viens no Maiklam blakus stāvošajiem policistiem pavēs­tīja:— Ieroču nav, kaptein.

Maikls neatbildēja. Viņš cieši vēroja policijas kapteini, ar saltu skatienu pētīdams viņa seju un tēraudzilās acis. Kāds detektīvs civildrēbēs sacīja:—Tas ir Maikls Korleone, Dona dēls.

— Kas notika ar detektīviem, kam bija jāapsargā mans tēvs?— Maikls klusi jautāja.— Kas viņus aizsauca no turienes?

Policijas kapteinis vai eksplodēja aiz dusmām.— Tu, utai­nais puņķutapa, mācīsi mani, kas darāms? Es viņus aizsaucu. Man nospļauties uz to, cik salašņas gangsteru apšauj cits citu. Ne pirksta es netaisos kustināt, lai pasargātu to tavu veci no lodes! Un tagad vācies pie velna! Pazudi no šīs ielas, smurguli, un nelien slimnīcai tuvumā, kad nav pieņemšanas stundas!

Maikls joprojām viņu cieši vēroja. Viņš nejuta niknumu par šī policijas kapteiņa vārdiem. Viņa domas darbojās zibenīgā ātrumā. Vai tur, pirmajā mašīnā, būtu sēdējis Soloco un redzējis viņu stāvam slimnīcas priekšā? Vai pēc tam Soloco būtu piezvanījis šim kapteinim un teicis: «Kā tas nākas, ka Korleones vīri joprojām stāv pie slimnīcas, kad es tev esmu samaksājis par to, lai tu viņus ieliec aiz restēm?» Vai šis gājiens būtu rūpīgi izplānots, kā teica Sanijs? Viss saskan. Joprojām saglabādams mieru, viņš teica kapteinim:—Es neiešu prom no šīs slimnīcas, kamēr jūs nenoliksiet sargus pie mana tēva palātas.

Kapteinis neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt.— Fil, ietu­pini šo smurguli!—viņš pavēlēja blakus stāvošajam detektī­vam.

Detektīvs vilcinājās.— Tas puika nav apbruņots, kaptein. Viņš ir kara varonis un nekad nav iemaisījies gangsteru darīšanās. Avīzes var sacelt brēku.

Kapteinis lēnām pagriezās pret detektīvu. Viņa seja bija tumši sarkana no dusmām. Viņš ieaurojās:— Pie visiem vel­niem, es teicu, ietupini viņu!

Maikls, kura domas vēl aizvien darbojās ļoti skaidri, cik indīgi spēdams, noprasīja:— Cik Turks jums maksā par mana tēva izdošanu, kaptein?

Policijas kapteinis pagriezās uz viņa pusi un teica abiem druknajiem policistiem:—Turiet viņu!

Maikls juta, ka dzelžains tvēriens piespiež viņa rokas pie sāniem. Viņš redzēja kapteiņa masīvo dūri atvēzējamies pret savu seju. Maikls centās izvairīties, bet dūre trāpīja vaiga kaulu. Šķita, ka galvaskausā eksplodētu granāta. Maikla mute acumirklī bija pilna asinīm un sīkiem kaula gabaliņiem: viņš saprata, ka tie ir zobi. Viena galvas puse šķita pietūkstam un milstam kā ar gaisu piepūsta. Kājas zaudēja spēku, un viņš būtu nokritis, ja abi policisti viņu neturētu. Bet viņš joprojām bija pie pilnas samaņas. Detektīvs privātdrēbēs aizstājās viņam priekšā, lai novērstu otru sitienu, un izsaucās:— Kungs Dievs, kaptein, nu gan jūs viņu pamatīgi iedragājāt!

— Es viņam nepieskaros,— kapteinis skaļi teica.— Viņš man uzbruka un pakrita. Saprati? Viņš pretojās arestam.

Kā caur sarkanīgu miglu Maikls redzēja, ka pie ietves piebrauc un apstājas vēl vairākas mašīnas. No tām cits pēc cita izkāpa vesels bars vīru. Vienā no tiem Maikls pazina Klemencas advokātu. Tas laipni, bet noteikti uzrunāja policijas kapteini:

— Korleones Ģimene ir nolīgusi privātdetektīvu firmas cilvēkus, lai apsargātu misteru Korleoni. Šiem vīriem, kas ieradušies reizē ar mani, ir atļauja nēsāt šaujamos ieročus, kaptein. Ja jūs viņus arestēsiet, jums rīt būs jārunā ar tiesnesi un jāpaskaidro, kāpēc to darījāt.