Mario Pjūzo - Krusttēvs
Здесь есть возможность читать онлайн «Mario Pjūzo - Krusttēvs» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Жанр: Классическая проза, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.
- Название:Krusttēvs
- Автор:
- Жанр:
- Год:неизвестен
- ISBN:нет данных
- Рейтинг книги:5 / 5. Голосов: 1
-
Избранное:Добавить в избранное
- Отзывы:
-
Ваша оценка:
- 100
- 1
- 2
- 3
- 4
- 5
Krusttēvs: краткое содержание, описание и аннотация
Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «Krusttēvs»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.
Krusttēvs — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком
Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «Krusttēvs», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.
Интервал:
Закладка:
Holivudas puiši jau sen zobojās par Džonija kāri uz jaunavām. Tie mēdza teikt, ka viņam esot vecmodīga gaume, aizspriedumainas iedomas — cik ilgi esot jānoņemas, lai tādu skuķi piedabūtu kaut vai pastrādāt ar muti, un beigu beigās tāpat izrādās, ka nekā prātīga no viņām nav. Bet Džonijs zināja, ka viss atkarīgs no prasmes apieties ar jaunu meiteni. Jāmāk tikai viņai pareizi tuvoties, un tad nekas nevar būt burvīgāks par meiteni, kas bauda pirmo mīlas sakaru un atklāj, ka tas ir patīkami. Ai, cik lieliski ir ievadīt viņas šai mākslā! Cik lieliski sajust viņu kājas apvijamies sev apkārt! Un katrai ir citādi gurni un citāds dibentiņš, katrai ir citāda ādas krāsa — gan baltās, gan tumšādainās mēdz būt visdažādākajos toņos... Un atkal Džonijs atcerējās krāsaino meiteni, ar kuru tika gulējis Detroitā — kārtīgu meiteni, nevis kaut kādu palaistuvi, sava toreizējā naktskluba džeza dziedoņa meitu— un kura bija viena no jaukākajām būtnēm, kas viņam jebkad piederējusi. Viņas lūpas garšoja pēc silta medus ar piparu piejaukumu, viņas tumšbrūnā āda bija samtaina un maiga, viņa bija tik salda, cik saldu Dievs vispār spējis sievieti radīt, un viņa bija jaunava.
Citi vīrieši pastāvīgi runāja par visādām iespējamām orālām variācijām, taču Džoniju šie veidi īpaši neaizrāva. Pēc to izmēģināšanas viņam parasti noplaka interese par meiteni, jo šādi paņēmieni viņam vienkārši nesniedza īstu apmierinājumu. Tuvība ar otro sievu viņiem bija izjukusi tieši tāpēc: viņai tik ļoti patika vecais labais sešdesmit deviņi , ka viņa neko citu vairs negribēja, un ierastais dzimumakta veids viņam bija jāizcīna gandrīz vai ar varu. Tad sieva sāka viņu izsmiet, saukāt par vecmodīgu nejēgu, un drīz vien paklīda valodas, ka Džonijs gultā esot kā puika. Kas zina, varbūt tieši tāpēc viņš vakar dabūja kurvīti? Ek, pie velna, nekas izcils no tā skuķa tikpat nebūtu bijis. Ja meitene tiešām ir kāra uz mīlēšanos, to uzreiz var redzēt, un tās arī parasti ir vislabākās. It sevišķi tad, ja viņas vēl pārāk ilgi ar to nenodarbojas. Džonijs visvairāk necieta tādas, kas sākušas gulēt ar vīriešiem divpadsmit gadu vecumā un līdz divdesmit gadu vecumam jau galīgi iztukšojušās — tik vien tur bija kā mehāniskas ķermeņa kustības; tomēr tieši šīs skuķes nereti bija visīstākās skaistules, un uz tām visvieglāk varēja uzķerties.
Džinija ienesa viņa guļamistabā kafiju un kūku un nolika visu uz iegarenā galda istabas dzīvojamā daļā. Džonijs viņai pastāstīja, ka Heigens palīdz viņam sagādāt naudu filmas uzņemšanai, un Džinija uzklausīja šo vēsti ar priecīgu satraukumu. Tātad viņš atkal būs ievērojama persona! Tomēr Džinija neapjauta, cik liela ir Dona Korleones patiesā varenība, tāpēc viņa nesaprata, kāda nozīme bijusi Heigena šurp braucienam no Ņujorkas. Džonijs paskaidroja Džinijai, ka Heigens viņam palīdzot kārtot arī juridiskus jautājumus.
Kad viņi bija kopā padzēruši kafiju, Džonijs paziņoja, ka šovakar gribot pastrādāt, apzvanīt vajadzīgos cilvēkus un apsvērt nākotnes plānus.— Pusi no visiem ienākumiem es norakstīšu bērniem,— viņš teica. Džinija viņam pateicīgi uzsmaidīja un pirms iziešanas no istabas noskūpstīja, novēlēdama labunakti.Uz rakstāmgalda stāvēja stikla trauks, pilns Džonija iecienītajām cigaretēm ar monogrammu, un kārbā ar mitruma regulētāju gulēja melni Kubas cigāri zīmuļa tievumā. Džonijs atlaidās dziļāk sēdeklī un paņēma telefona klausuli. Domas darbojās drudžainā ātrumā. Viņš piezvanīja autoram, pēc kura populārā romāna tika veidota viņa pēdējā filma. Autors, vīrs Džonija gados, bija saviem spēkiem izlauzis grūto ceļu uz slavu un kļuvis par spožu zvaigzni literatūrā. Viņš bija ieradies Holivudā, gaidīdams, ka viņu saņems kā svarīgu personu, bet, tāpat kā vairumu autoru, viņu bez ceremonijām paspēra pie malas. Džonijam reiz bija gadījies redzēt šo cilvēku visai pazemojošā situācijā, kad viņi pavadīja kopīgu vakaru restorānā. Rakstnieks bija uzsācis flirtu ar kādu jaunu, labi pazīstamu kinozvaigzni, skaistu meiču pilnīgām krūtīm. Viņiem pilsētā bija norunāta tikšanās, kam, bez šaubām, vajadzēja noslēgties ar kopīgu nakti. Bet vakariņu laikā kinozvaigzne aizbēga no slavenā autora tāpēc, ka viņai ar pirkstu bija pametis kāds nožēlojama izskata komiķis. Šis gadījums lika rakstniekam saprast, cik augstu kurš kotējas Holivudā. Nekādas nozīmes nebija tam apstāklim, ka autoram viņa grāmata atnesusi pasaules slavu. Kinozvaigzne tikpat dos priekšroku visdraņķīgākajam, neveiksmīgākajam, trulākajam filmaktierim.
Tagad Džonijs piezvanīja autoram uz Ņujorkas dzīvokli, lai pateiktos par viņa radīto lielisko varoni, kuru Džonijam bijis gods atveidot filmā. Viņš neskopojās ar visglumākajiem glaimiem. Tad it kā starp citu viņš pajautāja, kā autoram veicas ar nākamo romānu un kādu tematu viņš izvēlējies. Kamēr autors viņam izklāstīja kādu sevišķi interesantu nodaļu, Džonijs aizkūpināja cigāru un noklausījies teica:
— Vai zināt, es to labprāt izlasītu, kad būsiet pabeidzis. Varbūt varat atsūtīt man vienu eksemplāru? Iespējams, ka varēšu piedāvāt jums izdevīgu līgumu — labāku nekā Volcs.
Pacilātība autora balsī liecināja, ka Džonijs trāpījis mērķī. Volcs šo vīru bija iznesis cauri un atmetis viņam par grāmatu tīros ubaga grašus. Džonijs piebilda, ka tūlīt pēc svētkiem viņš, iespējams, būšot Ņujorkā un varbūt autoram patiktu piedalīties kopīgās vakariņās ar viņu un dažiem draugiem.— Es tur zinu vienu otru glītu draiskuli,— Džonijs kā jokodams piemetināja. Autors pasmējās un teica, ka esot ar mieru.
Tūlīt pēc tam Džonijs piezvanīja tikko pabeigtās filmas režisoram un operatoram, lai pateiktos par filmēšanas gaitā sniegto palīdzību. Kā pa draugam viņš vēl pačukstēja, ka zinot — Volcs visu laiku bijis noskaņots pret viņu, un tāpēc Džonijs divtik augstu vērtējot šo vīru palīdzību. Ja vien viņiem kādreiz ievajadzētos Džonija pakalpojumus, lai tikai piezvanot.
Tad viņš uzgrieza vēl vienu numuru un sagatavojās visgrūtākajai telefona sarunai — ar Džeku Volcu. Džonijs pateicās viņam par lomu filmā un piebilda, ka ar lielāko prieku jebkura laikā atkal sniegtu Volcam savus pakalpojumus. Šī saruna notika tīrās maldināšanas labad. Džonijs visur bija pazīstams ar savu tiešumu un atklātību. Pēc pāris dienām Volcs uzzinās viņa jaunos plānus un jutīsies satriekts par šīs sarunas melīgumu, un tieši to Džonijs Fontāne vēlējās.
Nolicis klausuli, viņš palika sēžam pie rakstāmgalda un kūpinām cigāru. Blakām uz mazā galdiņa stāvēja viskija pudele, taču Džonijs bija tikpat kā apsolījis gan sev pašam, gan Heigenam, ka atturēsies no dzeršanas. Nevajadzētu jau , arī smēķēt. Patiesībā gan tas viss ir blēņas: liksta, kas, piemetusies balsij, droši vien nepazudīs tāpēc vien, ka viņi atmetīs dzeršanu un smēķēšanu. Tomēr kas zina — ja nu pastāv kaut niecīga iespēja izķepuroties, tad šajā izšķirošajā brīdī jādara viss iespējamais.
Tagad, kad mājā valdīja klusums, šķirtā sieva aizgājusi gulēt un mīlules meitas aizmigušas, Džonijs varēja ļautie domām par to briesmīgo laiku savā dzīvē, kad viņš bija tās pametis. Pametis visīstākās mātītes, palaistuves dēļ, kura kļuva par viņa otro sievu. Taču pat tagad Džonija sejā parādījās smaids, domājot par viņu — cik šī sieviete daudzējādā ziņā tomēr bija burvīga! Turklāt Džoniju no bojāejas bija glābusi tā diena, kad viņš tika apņēmies nekad neienīst sievieti; precīzāk runājot, tā diena, kad viņš nosprieda, ka nevar atļauties ienīst savu pirmo sievu un savas meitas, savas draudzenes, savu otro sievu un savas nākamās draudzenes līdz pat Šaronai Murai, kas viņu atraidīja, lai varētu vēlāk lielīties, ka atteikusies gulēt ar lielo Džoniju Fontāni.
Читать дальшеИнтервал:
Закладка:
Похожие книги на «Krusttēvs»
Представляем Вашему вниманию похожие книги на «Krusttēvs» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.
Обсуждение, отзывы о книге «Krusttēvs» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.