Mario Pjūzo - Krusttēvs

Nino Valenti sēdēja pie klavierēm, nervozi plinkšķinādams taustiņus. Laiku pa laikam viņš iedzēra malku no lielas viskija glāzes. Džonijs neiebilda. Viņš zināja, ka Nino vienlīdz labi dzied kā skaidrā, tā iereibis, turklāt šodien veicamais darbs no Nino neprasīs nekādu īpašu muzikalitāti.

Edijs Nīlzs bija sarakstījis aranžējumus dažām senām itāliešu un sicīliešu dziesmām un izveidojis īpašu apdari dziesmai, ko Nino un Džonijs bija divatā dziedājuši Konijas Korleones kāzās. Džonijs veidoja šo ierakstu galvenokārt tāpēc, ka zināja — Donam tāda stila dziesmas patīk un tā viņam būs lieliska Ziemsvētku dāvana. Turklāt Džonijs paredzēja, ka plati varēs labi izpārdot, kaut arī, protams, ne jau veselu miljonu. Un sevī viņš bija izprātojis, ka palīdzība Nino ir tieši tas, ko Dons gaida no viņa atlīdzības vietā par sniegto atbalstu. Nino taču arī bija viens no Dona krustbēr­niem.

Džonijs nolika dzelteno bloknotu blakām uz saliekamā krēsla un piecēlies nostājās pie klavierēm.— Hei, paisan!— viņš uzsauca. Nino paskatījās augšup un mēģināja pasmaidīt. Viņš izskatījās tāds kā nevesels. Džonijs noliecās un draudzīgi paberzēja viņam muguru.— Nomierinies, vecīt!— viņš teica. — Pastrādā šodien, kā nākas, un es tevi savedīšu kopā ar Holivudas labāko un slavenāko skaistuli.

Nino iedzēra malku viskija.

Ar kuru, vai Lesiju?

Džonijs pasmējās.

Nē, ar Diannu Dannu. Garantēju teicamu iznākumu.

Tas manāmi ietekmēja Nino, tomēr viņš nenocietās, nepiebildis ar mākslotu cerību balsī:— Bet Lesiju tu man nevari dabūt?

Orķestris uzsāka popurija ievada dziesmu. Džonijs Fon­tāne uzmanīgi klausījās. Vispirms Edijam Nīlzam vajadzēja nospēlēt visu dziesmu aranžējumus. Pēc tam viņi mēģinās pirmo ierakstu. Klausīdamies Džonijs rūpīgi apsvēra, kā izdziedās katru frāzi, kā izpildīs katru dziesmu. Viņš zināja, ka balss ilgi neizturēs, bet galvenais dziedātājs būs Nino, Džonijs viņam tikai piebalsos. Protams, ne jau dueta dziesmā. Visi spēki jātaupa tai.

Viņš uzrāva Nino kājās, un abi nostājās pie mikrofoniem.

Nino saputroja ievada frāzi, iesāka to no jauna un saput­roja vēlreiz. Viņa seja apmulsumā pietvīka arvien sārtāka.

— Ei, vai tu gribi iesist par virsstundām?— Džonijs pazobo­jās.

— Es nejūtos sava ādā bez mandolīnas,— atzinās Nino. Džonijs brīdi padomāja, tad teica:— Turi rokā to dzeramā glāzi!Izrādījās, ka tas palīdz. Priekšnesuma laikā Nino turpināja iedzert pa malkam no glāzes, taču izpildījums bija nevaino­jams. Džonijs dziedāja viegli, nepiespiesti, viņa balss tikai neuzkrītoši vijās ap Nino galveno melodiju. Šāds izpildījums nesniedza emocionālu gandarījumu, tomēr Džoniju patīkami pārsteidza viņa paša tehniskā meistarība. Desmit gadu pieredze bija šo to iemācījusi.

Kad viņi nonāca līdz dueta dziesmai, ar kuru platei vajadzēja beigties, Džonijs ļāva balsij pilnu vaļu, un, priekšne­sumam izskanot, piepūlētās balss saites manāmi sāpēja. Mūzi­ķus bija aizrāvusi pēdējā dziesma — ar tādiem rūdītiem veterāniem tas reti mēdz gadīties. Viņi klaudzināja ar instru­mentiem un dauzīja kājas pret grīdu, apliecinādami savu atzinību. Bundzinieks ·viņiem par godu norībināja garu sēriju uz bungām.

Laiku pa laikam pārtraukdami ierakstu un apspriezdamies, viņi nostrādāja gandrīz četras stundas. Edijs Nīlzs piegāja pie Džonija un teica:

— Tu dziedāji bez kādas vainas, vecīt. Varbūt tu esi atkal formā un mēs varam taisīt tev pašam jaunu plati. Man ir viena jauna dziesma, kas tev taisni kā radīta.

Džonijs papurināja galvu.

— Neāzē mani, Edij! Pēc pāris stundām es būšu tik aizsmacis, ka ne lāgā parunāt nevarēšu. Kā tev liekas, vai mums pie šīsdienas darba būs daudz kas labojams?— Nino vajadzēs rīt atnākt uz studiju,— domīgi sacīja Edijs.— Viņš pāris reižu kļūdījās. Bet vispār viņš dzied daudz labāk, nekā es gaidīju. Kas attiecas uz tavu daļu, es likšu skaņu tehniķiem pielabot visu, kas man nebūs pa prātam. Labi?

— Labi,— atteica Džonijs.— Kad es varēšu noklausīties rezultātu?

— Rītvakar,— atbildēja Edijs Nīlzs.— Pie tevis?

Jā,— sacīja Džonijs.— Paldies, Edij. Līdz rītam.

Saņēmis Nino aiz rokas, viņš izgāja no studijas. Šoreiz abi devās uz Džonija mājām, nevis pie Džinijas.

Bija jau pavēla pēcpusdiena. Nino skurbulis vēl aizvien nebija pārgājis, un Džonijs lika viņam palīst zem dušas un pēc tam nosnausties. Vienpadsmitos vakarā viņiem vajadzēja ieras­ties diezgan plaša mēroga sarīkojumā.Kad Nino pamodās, Džonijs deva viņam vajadzīgos paskaidrojumus.

Šo vakaru rīko kinozvaigžņu Vientuļo Siržu klubs,— viņš paziņoja.— Tās dāmas, kuras tu tur šovakar satiksi, tu esi redzējis filmās kā spožas karalienes, kuru dēļ neskaitāmi veči atdotu labo roku, ja vien varētu ar viņām pārgulēt. Un vienīgais iemesls, kādēļ viņas būs šajā sarīkojumā, ir atrast sev kādu uzšāvēju. Vai zini, kāpēc? Uz to viņas vienmēr ir badīgas, bet pašas nav vairs pirmā svaiguma. Un, kā jau visas dāmas, viņas to grib ar zināmu šiku.

Kas noticis tavai balsij?— jautāja Nino.

Džonijs visu laiku runāja gandrīz čukstus.

Tā notiek katru reizi, kad vien es drusku padziedu. Tagad es kādu mēnesi nevarēšu dziedāt. Bet aizsmakums pāries pēc dažām dienām.

— Diez kas nav,— Nino novilka. Džonijs paraustīja plecus.

— Paklau, Nino, šovakar pārāk nepiemaucies. Tev jāpa­rāda tām Holivudas dāmām, ka mans vecais čoms nav nekāds ķīselis. Jānostrādā, kā pieklājas. Atceries, dažas no viņām filmās ir ļoti efektīgas, gan jau uzsitīs asinis. Un, kad esi nogrūdies, nekaitē patēlot džentlmeni.Nino jau lēja glāzē viskiju.

Es vienmēr esmu džentlmenis,— viņš teica un iztukšoja glāzi, tad smīnēdams pajautāja:— Un tu bez jokiem vari salaist mani kopā ar Diannu Dannu?

Nemaz neesi tik nepacietīgs,— atteica Džonijs. — Nebūs jau tā, kā tu iedomājies.

Holivudas kinozvaigžņu Vientuļo Siržu klubs (šādi to dēvēja jaunie, topošie filmaktieri, bez kuriem kluba vakari nebija iedomājami) tikās katru piektdienas vakaru plašajā, greznajā Roja Makelroja namā, kas piederēja studijai. Nama Saimnieks bija Volca starptautiskās filmu kooperācijas preses pārstāvis jeb, precīzāk, preses juriskonsults. Lai gan šie vakari skaitījās Makelroja atklātās viesības, tie bija sākotnēji radušies paša Džeka Volca praktiskās domāšanas rezultātā. Dažas no viņa ienesīgākajām kinozvaigznēm sāka novecot. Bez īpaša apgaismojuma un izcili prasmīgiem grimētajiem viņu gadi vairs nebija noslēpjami. Turklāt viņas bija zināmā mērā fiziski un garīgi notrulinājušās. Viņas vairs nespēja «iemīlēties». Viņas vairs nespēja iejusties lenktu sieviešu lomā. Nauda, slava un pašu nesenais skaistums bija padarījuši viņas pārlieku valdonīgas. Volcs sāka rīkot šos vakarus, lai viņām būtu vieglāk atrast sev mīļākos, gadījuma partnerus, kuri, ja izrādītos pietiekami izdarīgi, varētu kļūt par šo kinozvaigžņu pastāvīgiem piegulētajiem un tādējādi tiktu uz augšu. Tā kā šie pasākumi reizumis izvērtās par tračiem vai seksuālām orģijām, kas noveda pie darīšanām ar policiju, Volcs nolēma vakarus rīkot preses juriskonsulta namā, lai saimnieks pats arvien būtu uz vietas un varētu visu laikus nogludināt — uz­pirkt reportierus un policijas ierēdņus un panākt, lai notikušo noklusē.

Dažiem vīrišķīgiem jaunekļiem, kuri strādāja studijā,— ak­tieriem, kas vēl nebija tikuši līdz vadošām lomām un slavenību lauriem,— piedalīšanās piektdienas sarīkojumos ne vienmēr bija patīkams pienākums. Taču viņu klātbūtnes nepiecieša­mība tika pamatota ar to, ka šajos vakaros allaž demonstrēja kādu jaunu filmu, ko studija nupat dzīrās laist klajā. Būtībā tas kalpoja par ieganstu pašu vakaru rīkošanai. «Iesim paskatīties, ko tie un tie īsti iztaisījuši no jaunās filmas,» sacīja viesību apmeklētāji. Tādējādi notiekošais guva gluži profesionālu fasādi.