Mario Pjūzo - Krusttēvs

Viņš ir tava bērna tēvs,— viņš dusmīgi teica Konijai. — Kas šajā pasaulē var iznākt no bērna, kuram nav tēva?

Visu to uzzinājis, Karlo Riči kļuva pašpārliecināts. Tātad viņš var justies pilnīgi drošs. Viņš pat sāka lielīties saviem kolēģiem darbā, ka ieklapējot sievu, kad tā kļūstot lecīga, un tūlīt redzēja bijību viņu sejās — te ir vīrs, kurš uzdrīkstas turēt zem zābaka lielā Dona Korleones meitu.Bet Riči nebūtu vis juties tik drošs, ja zinātu, ka Sanijs Korleone, uzzinājis par viņa rīcību, iededzies trakās dusmās un no izrēķināšanās viņu atturējusi tikai paša Dona visstin­grākā un kategoriskākā pavēle, kurai pat Sanijs neuzdrīkstējās nepaklausīt. Tāpēc arī Sanijs vairījās sastapt Riči—viņš nejutās pārliecināts, vai spēs noturēt sevi grožos.Un tā šai jaukajā svētdienas rītā, juzdamies pilnīgi drošs, Karlo Riči savā mašīnā traucās uz Īstsaidu. Viņš neredzēja, ka tajā pašā laikā pretējā virzienā uz viņa mājas pusi aizbrauca Sanija mašīna.

Sanijs Korleone bija atstājis alejas drošo patvērumu un pavadījis nakti pilsētā pie Lūsijas Mančīni. Tagad, četru miesassargu pavadīts, viņš devās mājup. Divi vīri brauca viņam pa priekšu, divi no aizmugures. Līdzās viņam sargu nevajadzēja: pret tiešu uzbrukumu Sanijs varēja aizsargāties pats. Miesassargi brauca paši savās mašīnās, un viņu dzīvokļi atradās katrs savā pusē Lūsijas dzīvoklim. Kamēr vien Sanijs neapmeklēja Lūsiju pārāk bieži, viņam briesmas nedraudēja. Un, tā kā viņš šobrīd bija pilsētā, viņš iedomājās, ka varētu ieskriet pie māsas Konijas un paņemt viņu līdzi uz Longbīču. Tas preteklis Karlo jau noteikti dosies savās darīšanās un mašīnu viņai nedos, tāpēc derētu māsai izpalīdzēt. Viņš pagaidīja, kamēr abi priekšējie miesassargi ieiet mājā, tad sekoja viņiem. Abi aizmugurē braucošie vīri nobremzēja tieši aiz viņa mašīnas un izkāpa, lai uzmanītu ielu. Sanijs ievēroja vislielāko piesardzību. Iespēja, ka pretinieks varētu zināt par viņa braucienu uz pilsētu, bija gauži niecīga, taču Sanijs vienmēr turēja acis vaļā. To viņš bija iemācījies 1930. gada karā.

Liftu viņš neizmantoja nekad—tās varēja būt nāvējošas lamatas. Ātri uzkāpis astoņus kāpņu posmus līdz Konijas dzīvoklim, viņš pieklauvēja pie durvīm. Šurpceļā viņš bija redzējis Karlo mašīnu aizbraucam un zināja, ka māsa būs viena. Atbildes nebija. Sanijs pieklauvēja vēlreiz un pēc brīža izdzirda māsas balsi — biklu, izbiedētu:—Kas tur ir?

Bailes Konijas balsī iztrūcināja Saniju. Viņa jaunākā māšele taču allaž bijusi droša un pašapzinīga, tikpat dūšīga kā jebkurš cits viņu ģimenē. Kas viņai noticis, velns lai parauj?

— Sanijs!—viņš atsaucās. Bulta durvju iekšpusē noskrapstēja, durvis atvērās, un Konija šņukstēdama iekrita brāļa rokās. Aiz pārsteiguma Sanijs labu brīdi stāvēja nepakustēda­mies. Tad viņš atstūma māsu no sevis, ieraudzīja viņas uztūkušo seju un saprata, kas noticis.

Atbrīvojies no māsas rokām, viņš grasījās drāzties lejup, lai dzītos vainīgajam pakaļ. Trakās dusmas pilnīgi izķēmoja Sanija seju. To redzēdama, Konija piespiedās viņam un neļāva aiziet. Ievilkusi brāli dzīvoklī, viņa sāka raudāt vēl nevaldāmāk, šoreiz aiz tīrām bailēm. Konija pazina vecākā brāļa temperamentu un baidījās no tā. Tieši šī iemesla dēļ viņa nekad nebija Sanijam sūdzējusies par Karlo.

— Es pati biju vainīga,— viņa apgalvoja.— Sāku ķīviņu un mēģināju viņam iesist, tāpēc viņš iesita man. Viņš nemaz negribēja sist tik stipri. Es pati pašāvos pretī.

Sanijs bija atguvis savaldīšanos.— Vai tu šodien brauksi pie vecīša?Konija neatbildēja, tāpēc viņš piebilda:— Es domāju, ka tu gribi braukt, tāpēc ieskrēju, lai paņemtu tevi. Es tikpat biju pilsētā.Konija papurināja galvu.— Es negribu, ka viņi redz mani tādu. Aizbraukšu nākamajā nedēļā.

Labi,— atteica Sanijs. Viņš pacēla virtuves telefona klausuli un uzgrieza numuru.— Izsaukšu ārstu, lai viņš tevi apskata un pielāpa. Tev jābūt uzmanīgai savā stāvoklī. Cik vēl mēnešu atlicis līdz bērnam?

Divi,— atbildēja Konija.— Sanij, lūdzu, nedari neko. Es tevi ļoti lūdzu.

Sanijs iesmējās. Viņa vaibsti bija saspringuši cietsirdīgā apņēmībā, kad viņš teica:— Neraizējies, es netaisos padarīt tavu bērnu par bāreni jau pirms dzimšanas!Un, viegli noskūpstījis māsu uz veselā vaiga, viņš izgāja no dzīvokļa.

Austrumu rajona 112. ielā saldumu veikala priekšā stiepās gara virkne divās rindās sastājušos mašīnu. Šeit bija Karlo Riči bukmeikera kantoris. Veikala priekšā uz ietves tēvi spēlēja sunīšus ar bērniem, kurus bija paņēmuši līdzi svētdienas rīta izbraukumā, lai tie pie reizes pakavētos blakām, kamēr viņi paši nodarbojas ar derību slēgšanu. Ieraudzījuši tuvojamies Karlo Riči, viņi pārtrauca spēles un steidzās nopirkt bērniem saldējumu, lai tie uzvestos rātni. Tad viņi sāka pētīt avīzes, kurās bija nosaukti šīsdienas beisbola spēļu sākotnējie metēji, un centās uzminēt iespējamos uzvarētājus.

Karlo iegāja lielajā istabā veikala aizmugurē. Abi viņa «rakstveži»— neliela auguma kalsns vīrietis, vārdā Selijs Regzs, un plecīgs spēkavīrs, saukts Treneris, jau gaidīja, kad būs jāsāk darboties. Viņiem priekšā uz galda gulēja lielas līniju lapas, kur pierakstīt derību likmes. Uz koka statīva bija novietota tāfele, kur ar krītu sarakstīti sešpadsmit augstākās līgas beisbola komandu nosaukumi, salikti pa savstarpējo spēļu pāriem. Pretī katram pārim bija uzvilkts lodziņš, kur ierakstīt cerēto iznākumu.

— Vai veikala telefons šodien pieslēgts ausīm?—Karlo noprasīja Trenerim.

Treneris papurināja galvu.— Ausis pagaidām ir atvienotas.

Karlo devās pie sienas telefona un uzgrieza numuru. Selijs Regzs un Treneris vienaldzīgām sejām vēroja, kā viņš īsi pieraksta «vadlīniju»— sagaidāmos iznākumus visām šīsdie­nas beisbola spēlēm. Viņi noraudzījās, kā Karlo noliek klausuli un, aizgājis pie tāfeles, pretī katrai spēlei ar krītu uzraksta varbūtējo iznākumu. Kaut gan Karlo to nenojauta, viņi jau bija uzzinājuši «vadlīniju» un sekoja, vai viņš rīkojas pareizi. Pirmajā darba nedēļā Karlo bija kļūdījies, pārrakstot varbūtējos iznākumus uz tāfeles, un radījis tā saucamo «vidus­punktu», kas ir visu azarta spēlmaņu sapnis. Tas nozīmēja, ka, slēdzot derības pie viņa un tad slēdzot derības vēlreiz pret to pašu komandu pie cita bukmeikera, spēlētājs nevar zaudēt. Šādā gadījumā zaudēt varēja vienīgi Karlo kantoris. Šīs kļūdas dēļ tas bija vienā nedēļā pazaudējis sešus tūkstošus dolāru, un Dons pārliecinājās, ka savā spriedumā par znotu nav maldījies. Viņš deva rīkojumu turpmāk kontrolēt Karlo darbu visos sīkumos.

Parasti Korleones Ģimenes augstākstāvošās amatpersonas nemēdza nodarboties ar tādām ikdienas detaļām. Šādus līmeņus parasti šķīra vismaz pieci izolējoši slāņi. Bet, tā kā šis bukmeikera kantoris bija paredzēts Dona znota pārbaudei, tas tika nodots tiešā Toma Heigena uzraudzībā, un viņš ik dienas saņēma ziņas par tā darbību.

Tagad, kad «vadlīnija» bija izziņota, derību dalībnieki sadrūzmējās saldumu veikala aizmugures telpā, lai pierakstītu varbūtējos iznākumus savās avīzēs blakām spēlēm un iespē­jamo metēju vārdiem. Daži no viņiem, pētīdami tāfeli, turēja pie rokas bērnus. Viens, kurš spēlēja uz augstām likmēm, paskatījās lejup uz mazo meitenīti, ko turēja pie rokas, un jokodams jautāja:— Kas tev šodien labāk patīk, mīlulīt,—