Mario Pjūzo - Krusttēvs

Pulkstenis bija gandrīz desmit, kad Dona Korleones namā iezvanījās telefons. Viens no Dona miesassargiem pacēla klausuli un pakalpīgi pasniedza to Konijas mātei. Taču misis Korleone gandrīz neko nesaprata no meitas sacītā — Konija vēl nebija atguvusies no histērijas, tomēr centās runāt pusčukstus, lai vīrs blakusistabā viņu nesadzirdētu. Turklāt Konijas seja bija pietūkuši no sitieniem un uzpampušās lūpas neļāva skaidri runāt. Misis Korleone pamāja miesassargam, lai pasauc Saniju, kurš kopā ar Tomu Heigenu atradās viesistabā.

Sanijs ienāca virtuvē un paņēma no mātes klausuli.— Jā, Konij!—viņš atsaucās.Koniju pārņēma tādas bailes gan no vīra, gan no tā, ko tagad darīs brālis, ka viņas valoda kļuva vēl neskaidrāka.— Sanij, tu tikai atsūti mašīnu, lai aizved mani pie jums,— viņa izmocīja.— Tur es visu pastāstīšu, nav jau nekas, Sanij. Tikai nebrauc pats! Atsūti Tomu, Sanij, lūdzu, lūdzu! Nekas nav noticis, es tikai gribu aizbraukt uz mājām.Virtuvē bija ienācis arī Heigens. Dons šobrīd miegazāļu iespaidā cieši gulēja augšstāva guļamistabā, un Heigens gribēja paturēt Saniju acīs jebkurā kritiskā situācijā. Virtuvē atradās arī abi miesassargi. Visi vēroja Saniju pie telefona.Izskatījās, ka Sanijam Korleonem piemītošā mežonība kāpj augšup no kāda viņā apslēpta dziļa, mistiska avota. Vērotāji redzēja, kā asinis kāpj un pieplūst dzīslotajā kaklā, redzēja, kā acis naidā aizmiglojas, daži vaibsti saspringst un nocietinās, tad Sanija seja kļuva gluži pelēka kā agonijā un rokas sāka drebēt. Tomēr atbildēdams viņš valdīja pār savu balsi un dobji noteica:—Gaidi! Tu tikai sēdi un gaidi!—Tad Sanijs nolika klausuli.Mirkli viņš stāvēja, pats sava niknuma paralizēts, tad izgrūda:— Tas nolādētais preteklis, tas nolādētais preteklis!— un izdrāžas no mājas.Heigens pazina šo izteiksmi Sanija sejā un zināja, ka šobrīd nekādam saprātam nav varas pār viņu. Pašreiz Sanijs bija spējīgs uz visu. Heigens zināja arī to, ka brauciens uz pilsētu Saniju atvēsinās un darīs apdomīgāku. Taču līdz ar to viņš varēja kļūt vēl bīstamāks, kaut gan apdomība vismaz ļautu viņam pasargāt sevi no niknuma lēkmes sekām. Heigens dzirdēja ierūcamies motoru un teica abiem miesassargiem: — Brauciet viņam pakaļ!Tad viņš piegāja pie telefona un pēc kārtas uzgrieza vairākus numurus. Viņš lika dažiem vīriem no Sanija regime, kuri dzīvoja pilsētā, doties uz Karlo Riči dzīvokli un dabūt Karlo projām no turienes. Vēl citiem vīriem vajadzēja palikt pie Konijas, kamēr ieradīsies Sanijs. Heigens atļāvās patvaļību, viņš rīkojās pretēji Sanija nodomiem, taču zināja, ka Dons viņu atbalstītu. Heigens baidījās, ka Sanijs var nogalināt Karlo liecinieku klātbūtnē. Viņš nedomāja, ka briesmas varētu draudēt no ienaidnieka puses. Piecas Ģimenes jau pārāk ilgi bija klusējušas un acīmredzot tiecās pēc tāda vai citāda pamiera.

Kad Sanijs ar savu buiku izdrāžas ārā no alejas, viņš jau daļēji bija atjēdzies. Viņš redzēja abus miesassargus iekāpjam mašīnā, lai sekotu viņam, un atzina, ka tas ir pareizi darīts. Viņš gan nedomāja, ka varētu draudēt briesmas, jo pretinieku Ģimenes vairs neizrādīja pretsparu un būtībā bija pārstājušas cīnīties. Priekštelpā Sanijs bija paķēris žaketi, un mašīna, slepenā priekšējā paneļa nodalījumā, viņam glabājās revolve­ris; mašīna bija reģistrēta uz kāda regime locekļa vārda, tā ka Sanijs pats nevarēja iekļūt nekādās ar likumu saistītās nepatik­šanās. Taču viņš nedomāja, ka varētu rasties vajadzība pēc ieroča. Viņš pat vēl nezināja, ko darīs ar Karlo Riči.

Tagad, apdomādams notikušo, Sanijs saprata, ka nedrīkst nogalināt vēl nedzimuša bērna tēvu, kurš turklāt ir viņa miesīgās māsas vīrs. Un nepavisam jau ģimenes ķildas dēļ. Tā gan būtībā nebija tikai ģimenes ķilda vien. Karlo bija nelietīgs cilvēks, un Sanijs jutās atbildīgs par to, ka pats iepazīstinājis māsu ar šo kretīnu.

Sanija mežonīgās dabas paradokss bija tas, ka viņš nespēja iesist sievietei un nekad to nebija darījis. Viņš nespēja nodarīt pāri bērnam vai kādai bezpalīdzīgai radībai. Toreiz Karlo dzīvību bija glābusi tieši viņa atteikšanās pretoties: pilnīga padevība atbruņoja Saniju. Zēna gados viņš bija patiesi mīkstsirdīgs. Tas, ka pieaudzis viņš bija kļuvis par slepkavu, vienkārši bija viņa liktenis.

Bet šī lieta jānokārto reizi par visām reizēm, domāja Sanijs, vadīdams buiku dambja virzienā, pa kuru no Longbīčas vajadzēja nokļūt viņā pusē uz Džonzbīčas gatvēm. Viņš vienmēr brauca uz Ņujorku pa šo ceļu. Te bija retāka satiksme.Sanijs nolēma, ka aizsūtīs Koniju mājās kopā ar miesassar­giem un tad aprunāsies ar svaini. Kas notiks pēc tam, to viņš nezināja. Ja tas nelietis patiesi nodarījis Konijai pāri, tad viņš to nelieti pataisīs par kotleti. Bet vējš, kas pūta pāri dambim, un dzedri sāļais gaiss remdēja viņa dusmas. Sanijs nolaida logu un visu ceļu turēja to vaļā.

Kā vienmēr, viņš bija izvēlējies Džonzbīčas dambi, jo tas šajā vakara stundā un šajā gadalaikā parasti turējās patukšs un varēja drāzties bez apdoma līdz pat gatvēm dambja viņā pusē. Un pat tur satiksme mēdza būt reta. Iespēja drāzties ātri palīdzēja atbrīvoties no bīstamā sasprindzinājuma. Miesas­sargu mašīna bija palikusi tālu aizmugurē.Dambis bija vāji apgaismots, un tuvumā neredzēja nevie­nas mašīnas. Tālu priekšā baltoja maksājumu būdas siluets.

Tepat tuvumā bija vēl citi šādi posteņi, taču tie darbojās tikai dienā, kad satiksme bija dzīvāka. Sanijs sāka bremzēt, vienlai­kus taustīdamies kabatā pēc sīknaudas. Tās nebija. Viņš izvilka kabatas portfeli, ar vienu roku atsita to vaļā un izdabūja banknoti. Iebraucis gaismas lokā, Sanijs pārsteigts pamanīja, ka caurlaides joslu līdzās sargbūdai nosprostojusi cita mašīna; izskatījās, ka šoferis izprašņātu kasieri par ceļu vai virzieniem. Sanijs piespieda tauri, un svešā mašīna paklau­sīgi aizripoja uz priekšu, ļaudama Sanijam iebraukt caurlaides joslā.

Sanijs pastiepa kasierim dolārzīmi un gaidīja atpakaļ sīknaudu. Tagad viņš steigšus aizvēra logu — Atlantijas okeāna gaiss bija izsaldējis visu mašīnu. Bet kasieris tūļājās ar sīknaudu; vecais lempis to pat nosvieda zemē. Vīrs noliecās, lai to paceltu, un viņa galva un pleci pazuda skatienam būdas iekšienē.

Tajā mirklī Sanijs ieraudzīja, ka otra mašīna nav braukusi uz priekšu, bet apstājusies mazu gabaliņu tālāk, joprojām nosprostodama viņam ceļu. Vienlaikus viņš ar acs kaktiņu pamanīja krēslainajā maksājumu būdā pa labi no sevis vēl kādu cilvēku. Bet par to viņam nebija laika domāt, jo no priekšā stāvošās mašīnas izkāpa divi vīri un nāca uz viņa pusi. Kasieris joprojām nebija parādījies. Un tad, sekundes simtdaļu, pirms jebkas vēl bija noticis, Sanijs Korleone saprata, ka viņš ir pagalam. Un šajā brīdī viņa prāts bija neparasti skaidrs, visa mežonība zudusi, it kā dziļi sevī nēsātās bailes, kas beidzot bija kļuvušas īstas un patiesas, būtu viņu šķīstījušas.

Viņa milzīgais augums, pēdējā dzīvības instinkta vadīts, triecās pret buika durvīm, atsizdams tās vaļā. Vīrs patumšajā maksājumu būdā atklāja uguni, un brīdī, kad Sanija masīvais stāvs metās ārā no mašīnas, lodes ķēra viņu galvā un kaklā. Tagad abi vīri no otras mašīnas pacēla pistoles, un vīrs caurlaides būdā pārstāja šaut. Neizkāpis līdz galam no mašīnas, Sanijs smagi nokrita uz asfalta. Abi vīri vairākkārt iešāva guļošajā ķermenī, tad iespēra viņam pa seju, lai vēl vairāk izkropļotu vaibstus un atstātu tiešāku, personiskāku cilvēka varas pierādījumu.