Mario Pjūzo - Krusttēvs

Turpmāk es arvien vairāk darāmā atstāšu jums trijiem. Es gribu, lai Sanija vienība tiek izformēta un vīri sadalīti pa jūsu vienībām. Tam vajadzētu vēlreiz pārliecināt mūsu draugus, ka es vēlos mieru. Tom, es gribu, lai tu izraugies grupu cilvēku, kuri brauks uz Lasvegasu un sīki ziņos man par visu, kas tur notiek. Gribu uzzināt, kas īsti ir ar Fredo,— esmu dzirdējis valodas, ka vairs nepazītu pats savu dēlu. Šķiet, ka viņš tur spēlē pirmo vijoli un izklaidējas ar jaunām meitām krietni vairāk, nekā pieaugušam cilvēkam pieklātos. Jā, zēnībā viņš allaž bija pārāk nopietns, un Ģimenes biznesam viņš nekad nav derējis. Bet papētīsim, ko iespējams darīt tur, viņā pusē.

— Varbūt sūtīt turp jūsu znotu?— klusi ieminējās Hei­gens.— Karlo kā nekā ir uzaudzis Nevadā un pazīst turienes dzīvi.Dons Korleone papurināja galvu.— Nē, mana sieva te jutīsies vientuļa, kad visi bērni būs projām. Es gribu, lai Konstancija ar vīru pārceļas uz kādu no alejas mājām. Gribu, lai Karlo saņem kādu atbildīgu darbu; varbūt esmu bijis pārāk ciets pret viņu, turklāt . . .— Dons Karleone saviebās,— man trūkst dēlu. Atbrīvojiet Karlo no azartspēlēm un uzdodiet kaut ko no arodbiedrību sfēras, kur šis tas darāms ar dokumentiem un daudz jārunā. Viņš ir labs runātājs,— Dona balsī ieskanējās tikko jaušams izsmiekls.Heigens pamāja ar galvu. — Labi, mēs ar Klemencu ap­spriedīsim visus mūsējos un izveidosim Lasvegasas grupu. Vai gribat, lai ataicinām Frediju dažas dienas padzīvot mājās?Dons papurināja galvu.— Kāpēc?— viņš cieti atmeta. — Mana sieva pati prot vārīt ēst. Lai paliek vien turpat!

Visi trīs vīri neveikli sagrozījās savos sēdekļos. Viņi nebija domājuši, ka Fredijs izpelnījies tādu tēva nelabvēlību, un noprata, ka tur acīmredzot slēpjas kaut kas tāds, ko viņi nezina.

Dons Korleone nopūtās.— Es ceru šogad izaudzēt dārzā labi daudz zaļo piparu un tomātu, vairāk, nekā mēs spēsim apēst. Varēšu jūs apdāvināt. Man savos gados gribas drusciņ miera un klusuma. Nu, tas arī būtu viss. Ja vēlaties, izdzeriet vel kādu glāzi!

Tas nozīmēja, ka atnācējiem laiks doties projām. Vīri piecēlās. Heigens pavadīja Klemencu un Tesio līdz mašīnām un .norunāja nākamo tikšanos, lai apspriestu turpmāk darāmo saskaņā ar Dona izteiktajām vēlmēm. Tad viņš atgriezās mājā, jo zināja, ka Dons Korleone gaida viņu atpakaļ.Dons bija novilcis svārkus, noraisījis kaklasaiti un atlaidies uz tahtas. Skarbajā sejā bija iegulušas noguruma rievas. Pamājis, lai Heigens apsēžas, viņš pajautāja:— Nu, consigliori, vai tev ir kādi iebildumi pret manu šodienas rīcību? Heigens nesteidzās atbildēt.

— Nē,— viņš beidzot teica.— Taču man liekas, ka tā nav ne konsekventa, ne atbilstoša jūsu dabai. Jūs teicāt, ka nevēloties uzzināt, kā gāja bojā Santīno, un negribot arī viņu atriebt. Tam es neticu. Jūs devāt vārdu, ka saglabāsiet mieru, un tā jūs arī darīsiet, bet es neticu, ka jūs atstāsiet ienaidnie­kiem triumfu par uzvaru, kuru viņi šodien it kā būtu izcīnījuši. Jūs man esat uzdevis pamatīgu mīklu, ko es nevaru atrisināt,— kādi tad man var būt iebildumi?

Dona sejā parādījās apmierinājums.

— Jā ... tu mani pazīsti labāk nekā jebkurš cits. Kaut arī tu neesi sicīlietis, es tevi par tādu esmu padarījis. Viss, ko tu saki, ir tiesa, un šai mīklai ir atslēga. Tu to atminēsi, pirms vēl kamols būs atritinājies līdz galam. Es turēšu savu vārdu un gribu, lai manas pavēles tiktu izpildītas visos sīkumos. Bet, Tom, pats galvenais ir pēc iespējas drīzāk dabūt mājās Maiklu. Lai tev tagad tā būtu pirmā rūpe un doma. Izpēti visas likumīgās iespējas, vienalga, cik naudas vajadzētu izdot. Kad viņš pārbrauks, viņam jābūt absolūti drošam. Apspriedies ar pašiem labākajiem advokātiem krimināllietās. Es tev pateikšu dažus tiesnešus, kas pieņems tevi privātā audiencē. Pirms tas nokārtots, mums jāsargās no visāda veida nodevībām.

— Es, tāpat kā jūs, nebaidos tik daudz par tiešajiem pierādījumiem, cik par tiem, kurus viņi safabricēs,— teica Heigens.— Arī kāds policistu sabiedrotais var nogalināt Maiklu, kad viņš tiktu arestēts. Tie var nogalināt viņu turpat kamerā vai arī likt to izdarīt kādam no cietumniekiem. Manu­prāt, mēs nedrīkstam pat pieļaut, ka viņu arestē vai apsūdz.

Dons Korleone nopūtās.— Zinu, zinu. Tur jau ir tā bēda. Taču ilgi stiept mēs nevaram. Sicīlijā iet karsti. Jaunie vecos vairs neklausa, un daudzi vīri, kas aizsūtīti turp no Amerikas, nevar saprasties ar turienes vecā kaluma Doņiem. Maiklu var samalt pa vidu. Es daudzmaz esmu pret to nodrošinājies, un viņam vēl aizvien ir drošs aizsegs, taču tā nebūs mūžīgi. Bardzīni Sicīlijā ir draugi, un tie jau sākuši okšķerēt Maikla pēdas. Šī ir viena no atbildēm tavai mīklai. Man vajadzēja noslēgt mieru dēla drošības labad. Nekas cits neatlika.Heigens nepūlējās noskaidrot, kā Dons to visu dabūjis zināt. Viņš pat nejutās pārsteigts, un šī ziņa patiesi daļēji atrisināja jauno mīklu.

— Kad es tikšos ar Tataljas ļaudīm, lai vienotos par sīkākām detaļām, vai nevajadzētu pieprasīt, lai visiem viņa narkotiku starpniekiem būtu tīras biogrāfijas? Tiesneši var drusku noraustīties, ja vajadzēs dot vieglus spriedumus ve­čiem, kas jau sasmērējušies.

Dons Korleone paraustīja plecus.— Tik daudz sajēgas viņiem pašiem jābūt, lai to iedomātos. Pasaki, bet nepieprasi. Darīsim, ko varēsim, bet, ja viņi nolīgs kādu īstu karātavu putnu un tas iekritīs, mēs nepacelsim ne pirkstu. Vienkārši pateiksim viņiem, ka neko nevar darīt. Bet Bardzīni ir vīrs, kurš to sapratīs bez teikšanas. Padomā vien, cik veikli viņš apslēpa līdzdalību visos šajos notikumos. Nevarētu ne prātā ienākt, ka viņam tur vispār kāda daļa. Tas ir vīrs, kurš zaudētājos nepaliks.

Heigens satrūkās.— Jūs gribat sacīt, ka viņš visu laiku ir stāvējis aiz Soloco un Tataljām?

Dons Korleone nopūtās.— Tatalja ir nelga, brunču med­nieks. Viņš nekad nebūtu pratis pieveikt Santīno. Tāpēc arī man nav jāzina, kas un kā noticis. Pietiek, ja es zinu, ka tas bija Bardzīni pirksts.

Heigens brīdi ļāva prātam aptvert dzirdēto. Dons viņam deva pavediena galu, taču kaut kas ļoti svarīgs vēl izpalika. Heigens nojauta, kas īsti, taču saprata, ka neklājas jautāt. Pateicis arlabunakti, viņš pagriezās, lai dotos projām. Dons vēl pēdējo reizi viņu aizturēja.

— Atceries, ka tev jāpieliek visas pūles, lai atrastu iespēju pārvest mājās Maiklu,— viņš sacīja.— Un vēl kas. Nokārto ar mūsu telefonistu, lai es katru mēnesi dabūtu sarakstu ar visām telefona sarunām, kas bijušas Klemencam un Tesio. Es viņus neturu aizdomās. Varētu pat zvērēt, ka viņi mani nekad nenodos. Taču nekaitē zināt ikvienu sīkumu, kas var palīdzēt, pirms noticis kas lielāks.

Heigens pamāja ar galvu un izgāja no kabineta. Interesanti, vai Dons kontrolē arī mani, viņš nodomāja un tad nokaunējās par savām aizdomām. Taču tagad viņam bija skaidrs, ka Krusttēva asajā, visaptverošajā prātā dzimis tālejošas darbības plāns, pret kuru šīs dienas notikumi nozīmē tikai taktisku atkāpšanos. Un kaut kur līdzās melnēja tas viens tumšais laukums, tas nenoskaidrotais jautājums, kuram neviens nepie­skaras, ko arī viņš nebija uzdrīkstējies pajautāt un ko Dons Korleone izvairījās pieminēt. Viss liecināja par to, ka atmaksas diena vēl priekšā.

Tomēr apritēja gandrīz vēl vesels gads, kamēr Donam Corieorvem izdevās nokārtot visu, lai Maikls varētu atgriezties Savienotajās Valstīs. Visu šo laiku Ģimene cītīgi meklēja un gudroja daždažādus variantus. Pat Karlo Riči, kopš viņš ar Koniju dzīvoja alejā, tika uzklausīts. (Pa šo laiku viņiem piedzima otrs mazulis — zēns.) Taču nevienu variantu Dons neatzina par apmierinošu.