Mario Pjūzo - Krusttēvs

Visbeidzot šo problēmu atrisināja Bokiko Ģimene, kurai uzbrukusī nelaime ļāva atrast teicamu izeju no stāvokļa. Bokiko bija kāds jauneklis, vārdā Fēlikss, ne vairāk kā divdesmit piecus gadus vecs. Viņš bija dzimis Amerikā un šķita esam krietni gudrāks un saprātīgāks par citiem Ģimenes locekļiem. Viņš bija atteicies piedalīties atkritumu pārvadā­šanā, kas ilgu laiku kalpoja par Ģimenes galveno biznesu, apprecējis jaunu angļu izcelsmes amerikāņu meiču un tādējādi vēl vairāk padziļinājis plaisu starp sevi un Ģimeni. Vakaros viņš apmeklēja nodarbības augstskolā, lai kļūtu par advokātu, un dienā strādāja par pasta kalpotāju. Šai laikā viņam piedzima trīs bērni, bet sieva prata būt taupīga saimniece, un ģimene iztika no Fēliksa algas, līdz viņš saņēma advokāta diplomu.

Fēlikss Bokiko, tāpat kā daudzi jauni cilvēki, nešaubījās, ka tagad viņa pūles iegūt izglītību un apgūt profesijai nepiecie­šamās iemaņas tiks automātiski atalgotas un viņš turpmāk gūs pieklājīgus ienākumus. Tā diemžēl nenotika. Tomēr Fēlikss Bokiko nezaudēja lepnumu un atteicās no jebkādas radinieku palīdzības. Tad kāds viņa paziņa, advokāts ar augstiem sakariem un daudzsološu karjeru lielā tieslietu firmā, pieru­nāja Fēliksu izdarīt viņam nelielu pakalpojumu. Darāmais bija visai sarežģīts, šķietami likumīgs un saistījās ar bankrota viltošanu. Iekrišanas iespēja bija tikpat kā izslēgta. Fēlikss Bokiko piekrita. Tā kā viltošana prasīja izmantot universitātē apgūtās juridiskās iemaņas, pasākums nelikās nemaz tik noso­dāms un dīvainā kārtā arī pretlikumīgs ne.

Viss beidzās ar to, ka viltojumu atklāja. Minētais paziņa advokāts atteicās jebkādā veidā Fēliksam palīdzēt un pat neatbildēja uz viņa telefona zvaniem. Divi galvenie viltošanas vaininieki, slīpēti pusmūža biznesmeņi, kas visu vainu par neveiksmi gāza uz Fēliksa Bokiko neizdarību juridiskajā sfērā, atzina savu vainu un pārsviedās apsūdzētāju pusē, uzrādīdami Fēliksu Bokiko par viltojuma operācijas barvedi un apgalvo­dami, ka viņš ar draudiem pārņēmis kopīgo biznesu savās rokās un piespiedis abus piedalīties savos noziedzīgajos plānos. Atradās liecība, kas saistīja Fēliksu ar viņa tēvočiem un brālēniem no Bokiko dzimtas, kuru biogrāfijās bija ne viena vien vardarbība, un šī liecība iedarbojās satriecoši. Abi biznesmeņi tika cauri ar nosacītiem sodiem. Fēlikss Bokiko nosēdēja cietumā trīs gadus. Radinieki negriezās pēc palīdzī­bas pie citām Ģimenēm, arī pie Korleonēm ne, jo Fēlikss bija atteicies no viņu pašu palīdzības un viņam vajadzēja mācību. Mācību, ka palīdzību var gaidīt vienīgi no Ģimenes, ka Ģimene ir daudz uzticamāka nekā sabiedrība.

Sā vai tā, pēc trim gadiem Fēliksu Bokiko atbrīvoja no cietuma. Viņš atgriezās mājās, noskūpstīja sievu un savus trīs bērnus, mierīgi nodzīvoja veselu gadu un tad parādīja, ka viņa dzīslās tomēr rit Bokiko asinis. Pat necenzdamies nekādi noslēpt pēdas, viņš sadabūja pistoli un nošāva savu veco paziņu advokātu. Tad viņš sadzina pēdas abiem biznesme­ņiem un aukstasinīgi ietrieca tiem galvā lodes, kad tie nāca ārā no restorāna. Atstājis abus līķus guļam uz ielas, viņš iegāja restorānā, pasūtīja tasi kafijas un, mierīgi to malkodams, gaidīja, kad policija ieradīsies viņu arestēt.

Tiesa bija ātra un spriedums nesaudzīgs. Melnās noziedznieku pasaules loceklis aukstasinīgi nogalinājis ap­sūdzības lieciniekus, kuru liecības viņu pelnīti novedušas cietumā. Tas bija neģēlīgs spļāviens sabiedrības vaigā, un šoreiz publika, prese, sabiedriskā doma un pat mīkstsirdīgie nelgas filantropi izjuta kopīgu vēlēšanos redzēt Fēliksu Bokiko elektriskajā krēslā. Štata gubernators par apžēlošanu vairs negribēja ne dzirdēt un, kā izteicās viens no tā tuvākajiem politiskajiem konsultantiem, bija tikpat nesaudzīgi noskaņots pret vainīgo kā suņu ķērāji pret traku suni. Bokiko dzimta nežēloja naudu un rakstīja lūgumus augstākām tiesām: tagad viņi lepojās ar Fēliksu. Taču spriedums bija negrozāms. Laika sprīdis starp sprieduma pasludināšanu un izpildi neva­rēja būt garš, un drīz vien Fēliksam Bokiko bija jāmirst elektriskajā krēslā.

Dona uzmanību šim gadījumam pievērsa Heigens, pie kura bija griezies viens no Bokiko dzimtas locekļiem, cerēdams, ka puisim vēl varēs palīdzēt. Dons Korleone strupi atteicās. Viņš taču nav nekāds burvis. Cilvēki gaida no viņa neiespējamo. Taču nākamajā dienā Dons iesauca Heigenu kabinetā un lika viņam vēlreiz atkārtot notikušo līdz pēdējam sīkumam. Kad Heigens bija beidzis, Dons Korleone lika viņam uzaicināt Bokiko Ģimenes galvu pie viņa alejā uz apspriedi.

Turpmākais risinājums izcēlās ar ģeniālu vienkāršību. Dons Korleone garantēja Bokiko Ģimenes galvām, ka Fēliksa Bokiko sieva un bērni saņems lielisku materiālo nodrošinājumu. Naudu šim nolūkam Bokiko Ģimenes galva saņems tūlīt uz vietas. Fēliksam Bokiko savukārt jāatzīstas Soloco un policijas kapteiņa Makklaskeja slepkavībā.

Vēl vajadzēja vienoties par daudziem sīkumiem. Fēliksam Bokiko bija jāatzīstas pārliecinoši, tas ir, viņam vajadzēja zināt daļu notikuma patieso apstākļu, ko ietvert savā liecībā. Turklāt viņam arī jāsaista policijas kapteiņa persona ar narkotisko vielu darījumiem. Jāpierunā «Lunas» restorāna oficiants identi­ficēt Fēliksu Bokiko ar toreizējo slepkavu. Tas gan prasīs vairāk drosmes, jo radikāli mainīsies ārējais apraksts — Fēlikss Bokiko bija ievērojami mazāks un druknāks. Taču par to Dons Korleone parūpēsies pats. Un, tā kā notiesātais svēti ticēja augstākajai izglītībai un pats bija beidzis koledžu, viņš, protams, vēlēsies, lai viņa bērni mācītos koledžā. Tāpēc Dons Korleone piešķirs viņa ģimenei naudas summu, kas nodrošinās bērniem koledžas izglītību. Tad vēl vajadzēja pārliecināt Bokiko dzimtu, ka uz apžēlošanu viņu radiniekam tāpat nav ne mazāko cerību. Jaunā atzīšanās tikai galīgi izlemtu jau gan­drīz negrozāmo Fēliksa likteni.

Viss tika izdarīts, nauda samaksāta un nodibināti sakari ar notiesāto, lai viņu par visu informētu un dotu padomus.

Beidzot plāns tika īstertots, un visās laikrakstu slejas parādījās trekni virsraksti, kas komentēja jauno atzīšanos. Viss izdevās spīdoši. Taču vienmēr piesardzīgais Dons Korleone nogaidīja, līdz četrus mēnešus vēlāk Fēliksam Bokiko tiešām izpildīja nāvessodu, un tikai tad deva ziņu, ka Maikls Korleone var atgriezties mājās.

Gadu pēc Sanija nāves Lūsija Mančīni joprojām ļoti mokoši izjuta viņa trūkumu un sēroja tik nevaldāmi, ka reta mīlētāja varētu ar viņu mēroties. Viņa nesapņoja bāli salkanus skolnieces sapņus, viņa neloloja uzticamas sievas ilgas. Viņas izmisumu neizraisīja «dzīves līdzgaitnieka» zaudējums, viņa nesēroja pēc zudušā drauga vīrišķīgajām rakstura īpašībām. Viņa neglabāja sentimentālas atmiņas par saņemtajām dāvani­ņām, par mīļotā smaidu vai uzjautrinājuma dzirkstīm acīs, kad viņa pateikusi kaut ko mīļu vai asprātīgu.Nē. Lūsija izjuta Sanija trūkumu tā svarīgā iemesla dēļ, ka viņš bija vienīgais vīrietis, kas spējis sniegt mīlas baudu viņas miesai. Un savā jaunības neziņā viņa joprojām ticēja, ka to spējis viņš vienīgais pasaulē.

Tagad, gadu vēlāk, Lūsija sauļojās zem liegajām Nevadās debesīm. Viņai pie kājām gulēja slaids, jauns gaišmatis un spēlējās ar viņas kāju pirkstiem. Abi baudīja svētdienas pēcpusdienu pie viesnīcas baseina, un, par spīti daudzajiem ļaudīm visapkārt, jaunā cilvēka roka lēnām slīdēja augšup pa Lūsijas kailo augšstilbu.