Mario Pjūzo - Krusttēvs

Pēc sešiem mēnešiem Toms Heigens ieradās Lasvegasā, lai pārliecinātos, kā Lūsijai klājas. Piedevām algai viņa katru mēnesi saņēma čeku par sešsimt dolāriem. Heigens paskaid­roja, ka šai naudai esot oficiāli jāpienāk no kādas konkrētas vietas, un lūdza viņu parakstīt neierobežotu pilnvaru advokā­tam, lai tas varētu visu atbilstoši nokārtot. Viņš pastāstīja, ka Lūsija savā viesnīcā formāli skaitīšoties piecu procentu akciju īpašniece. Viņai būšot jānokārto visas juridiskās formalitātes, ko prasa Nevadās likumi, bet par turpmāko rūpēšoties citi, un viņas ērtības tas ietekmēšot ļoti maz. Tomēr par to viņai nevajagot ne ar vienu runāt bez Heigena piekrišanas. Juridiski viņa būšot pilnīgi aizsargāta, un ikmēneša nauda viņai tikšot nodrošināta. Ja viņu jebkad sāktu iztaujāt varas iestādes vai kāda likumu izpildes inspekcija, lai vienkārši raidot tos pie sava advokāta, un neviens viņu vairs netraucēšot.Lūsija piekrita. Viņa saprata notiekošo, bet pret savu lomu viņai nebija nekādu iebildumu. Tā šķita gluži pieņemama pretimnākšana. Bet, kad Heigens lūdza, lai viņa vērīgāk paseko visam, kas notiek viesnīcā, un lai patur acīs Frediju un Fredija šefu — viesnīcas galveno saimnieku, kam piederēja vairums akciju,— viņa iesaucās:—Ai, Tom, tu taču negribēsi, lai es izspiegoju Frediju?

Heigens pasmaidīja.— Tēvs ir noraizējies par Frediju. Tas zēns ir cieši sapinies ar Mou Grīnu, un mums gribas justies drošiem, ka viņš neiekulsies nepatikšanās.— Heigens nepūlē­jās paskaidrot, ka Dons atbalstījis šīs viesnīcas būvi Lasvega­sas tuksnesī ne tikai tāpēc, lai sagādātu dēlam patvērumu, bet arī tāpēc, lai nodrošinātu sev pamatu plašākiem darījumiem.

Neilgi pēc šīs sarunas uz viesnīcu strādāt atnāca ārsts Džūlzs Segals. Viņš bija ļoti kalsns, ļoti izskatīgs un pievilcīgs un šķita neparasti jauns, lai būtu ārsts,— vismaz Lūsijai tā likās. Pirmo reizi viņi satikās, kad Lūsijai uz delnas locītavas bija izaudzis kaut kāds bumbulis. Dažas dienas viņa staigāja noraizējusies, tad beidzot kādu rītu viesnīcas administrācijas spārnā uzmeklēja ārsta kabinetu. Uzgaidāmajā telpā sēdēja divas rēvijas meitenes un kaut ko čaloja savā starpā. Lūsija allaž bija apskaudusi šādas gaišmatainas skaistules ar firziķu krāsas ādu. Viņas izskatījās gluži kā eņģeļi. Bet tad viena no viņām teica:— Goda vārds, ja es atkal būšu saķērusi triperi, tad ar dejošanu ir cauri.

Kad Džūlzs Segals atvēra kabineta durvis un aicināja vienu no meitenēm iekšā, Lūsijai ļoti sagribējās iet projām, un, ja viņas kaite būtu nopietnāka un intīmāka, viņa tā arī būtu izdarījusi. Ārsts Segals bija ģērbies ērtās ikdienas biksēs un kreklā ar vaļēju apkaklīti. Vienīgi raga brilles un rāmi nosvērtā izturēšanās kaut cik uzlaboja iespaidu, tomēr ko­pumā viņš radīja ap sevi pārāk brīvu un nepiespiestu gaisotni, kas nekādi nesaderējās ar Lūsijas, tāpat kā daudzu vecmodīgu cilvēku, priekšstatiem par ārsta profesiju.

Kad beidzot Lūsija nokļuva kabinetā, viņas bažas pilnīgi izgaisa, jo ārsta izturēšanās veidā bija kaut kas neparasti nomierinošs. Viņš runāja ļoti maz un tomēr nelikās ne skarbs, ne arī steidzīgs. Kad Lūsija pavaicāja, kas tas par bumbuli, ārsts pacietīgi paskaidroja, ka tas esot gluži parasts saistaudu saaugums, kas noteikti nevarot būt ļaundabīgs, un raizēm neesot nekāda pamata. Viņš paņēma biezu medicīnas grāmatu un teica:— Izstiepiet roku!

Lūsija vilcinādamās paklausīja. Ārsts viņai pirmo reizi uzsmaidīja.— Es nokrāpšu sev maksu par operāciju,— viņš teica.— Vienkārši uzsitīšu ar šo grāmatu, un tas saplaks. Var gadīties, ka tas izlien atkal, bet, ja es operēšu, jums būs jātukšo maks, jāstaigā ar pārsējiem un tā tālāk. Ar mieru?Lūsija pasmaidīja pretī. Nezināmu iemeslu dēļ viņa pret šo ārstu juta pilnīgu uzticību.— Ar mieru,— viņa atbildēja. Nāka­majā brīdī viņai izlauzās skaļš kliedziens, jo smagais medicī­nas rakstu sējums jau bija nokritis uz vainīgās rokas. Bumbulis gandrīz pilnīgi saplaka.

— Vai tik ļoti sāpēja?— viņš pajautāja.

— Nē,— Lūsija atbildēja. Brītiņu viņa raudzījās, kā ārsts aizpilda viņas kartīti.— Vai tas ir viss?

Viņš pamāja ar galvu, nepievērsdams vairs pacientei nekādu uzmanību. Lūsija izgāja no kabineta.

Nedēļu vēlāk viņš ieraudzīja Lūsiju kafejnīcā un apsēdās pie letes viņai blakus.— Nu, kā iet rokai?— viņš apvaicājās.

Lūsija pasmaidīja.— Ļoti labi,— viņa atbildēja.— Jūs esat diezgan netradicionāls, bet tas jums nekaitē.

Viņš pasmīnēja.— Jūs jau vēl nezināt, cik netradicionāls es esmu. Un es savukārt nezināju, cik jūs esat bagāta. Vegasas «Sun» nupat ir publicējis viesnīcas akciju īpašnieku sarakstu, un izrādās, ka Lūsijai Mančīni pieder desmit vareni procenti. Es taču varēju no tā bumbulīša pamatīgi iedzīvoties.

Lūsija atcerējās Heigena brīdinājumu un neko neatbildēja. Viņš atkal pasmīnēja.— Neraizējieties, man tie triki labi pazīs­tami. Jūs esat kārtējais manekens, kādu te, Vegasā, pilnas malas. Kā būtu, ja mēs šovakar aizietu uz izrādi un es jums izmaksātu vakariņas? Es pat varētu izmaksāt jums dažus ruletes žetonus.

Lūsija vilcinājās. Džūlzs neatlaidās. Beidzot viņa teica:

— Labprāt, tikai es baidos, ka vakara nobeigums sagādās jums vilšanos. Es neesmu no tām jautrajām meičām, kādas te, Vegasā, ir lielais vairums.

— Tāpēc jau es jūs aicinu,— Džūlzs bezbēdīgi attrauca.

— Es esmu sev parakstījis nakts atpūtu.

Lūsija pasmaidīja un mazliet skumīgi pajautāja:— Vai tas tik labi redzams?—Viņš papurināja galvu.— Nu labi,— Lusija piekrita,— lai būtu vakariņas, bet ruletes žetonus es pirkšu pati.Viņi aizgāja uz vakara izrādi, un Džūlzs izklaidēja Lusļju, aprakstīdams viņai dažāda tipa atkailinātos gurnus un krūtis medicīniskos terminos, turklāt darīdams to ar labsirdīgu humoru, bez jebkādas neķītras vīpsnās. Pēc tam viņi kopā pie viena rata spēlēja ruleti un laimēja vairāk par simt dolāriem. Vēlāk viņi mēnessgaismā aizbrauca līdz Boldera dambim, un Džūlzs mēģināja viņai tuvoties, bet, kad Lūsija pēc dažiem skūpstiem sāka atvairīties, viņš saprata, ka atteikums domāts nopietni, un aprima. Arī šo sakāvi viņš prata uzņemt ar labsirdīgu humoru.

Es taču tev teicu, ka tas nenotiks,— Lusija pa pusei pārmetoši, pa pusei vainīgi teica.

Bet tu justos šausmīgi apvainota, ja es nebūtu pat mēģinājis,— Džūlzs atsaucās. Un viņa nenoturējās nepasmējusies, jo tā bija taisnība.

Nākamo mēnešu laikā viņi kļuva lieliski draugi. Par mīlas dēku to nevarētu saukt, jo intīmas tuvības nebija — Lusija to nepieļāva. Viņa redzēja, ka Džūlzu šī pretestība mulsina, bet neaizvaino, kā tas būtu vairums gadījumos ar citiem vīriešiem, un tāpēc viņas uzticēšanās vēl vairāk pieauga. Lūsija pārlieci­nājās, ka aiz profesionāla ārsta nopietnās ārienes slēpjas līksmi aizrautīga un pārgalvīga daba. Nedēļas nogalēs Džūlzs ar forsētu MG piedalījās Kalifornijas autosacīkstēs. Atvaļinā­juma laikā viņš devās dziļi Meksikas vidienē, pašos pirmatnējākos nostūros, kur, kā viņš stāstīja Lūsijai, svešinieku viegli var nogalināt kaut kurpju pāra dēļ un kur dzīve tikpat primitīva ka pirms tūkstoš gadiem. Pavisam nejauši Lūsija uzzināja, ka Džūlzs ir ķirurgs un agrāk strādājis kādā plaši pazīstama Ņujorkas slimnīcā.

To uzzinājusi, Lūsija nekādi nesaprata, kāpēc viņš atnācis strādāt uz šejieni. Kad viņa Džūlzam to pajautāja, viņš atbildēja:— Atklāj man savu lielo noslēpumu, un es tev atklāšu savējo.