Mario Pjūzo - Krusttēvs

Lūsija pietvīka un neko vairs nevaicāja. Arī Džūlzs necen­tās turpināt šo tematu, un viņu attiecības palika tādas pašas kā iepriekš — sirsnīga draudzība, kas Lūsijai nozīmēja vairāk, nekā viņa pati apzinājās.

Tagad, sēdēdama baseina malā ar Džūlza gaišmataino galvu sev klēpī, Lūsija juta pret viņu dziju, visaptverošu maigumu. Iegurnis viņai smeldza, un viņa pat nejuta, ka pirksti jutekliski glāsta Džūlza kaklu. Likās, ka viņš ir aizmidzis un neko nejūt, un jau no saskares ar viņa nekustīgo ķermeni vien Lūsija juta spēcīgu uzbudinājumu. Piepeši Džūlzs pacēla galvu un strauji piecēlās kājās. Satvēris Lūsiju aiz rokas, viņš aizvilka to pāri zālienam līdz asfaltētajam celiņam. Lūsija paklausīgi sekoja un nepretojās pat tad, kad viņš to ieveda vienā no atsevišķajām mājiņām, kur atradās viņa miteklis. Iegājis iekšā, viņš sajauca katram pa lielai kokteiļa glāzei. Pēc karstajā saulē pavadītajām stundām un pašas jutekliskajām domām dzēriens Lūsiju acumirklī apreibināja. Tad Džūlzs viņu apskāva, un abu augumi, ko sedza tikai pieticīgie peldkostīmi, cieši piekļāvās viens otram. Lūsija nomurmināja:— Nevajag,— taču tas skanēja nepārliecinoši, un Džūlzs tam nepievērsa uzmanību. Viņš ātri noņēma Lūsijas peldkostīma augšdaļu un pieplaka viņas pilnīgajām krūtīm, brīdi glāstīja un skūpstīja tās, tad novilka viņai biksītes, visu laiku skūpstīdams viņas augumu, apaļo vēderu, gurnus un augšstilbu iekšpusi. Piecē­lies viņš steigšus nometa peldbikses, apskāva viņu, un nāka­majā brīdī abi jau gulēja viņa gultā kaili viens otra skaujas. Lūsija tikko paguva sajust viņa locekli ieslīdam sevī, kad jau sasniedza orgasmu, un nākamajā brīdī no Džūlza ķermeņa kustībām viņa sajuta, cik viņš pārsteigts. Lūsiju pārņēma bezgalīgs kauns, tāpat kā tolaik, kad viņa vēl nepazina Saniju, taču Džūlzs enerģiski novietoja viņas augumu pie gultas malas, salieca viņas kājas noteiktā stāvoklī, un Lūsija ļāva, lai viņš rīkojas ar viņas ķermeni pēc sava prāta; tad viņš no jauna iegrima viņas klēpī, sāka viņu skūpstīt, un šoreiz Lūsija juta gan saplūšanas brīdi, gan kaut ko vēl svarīgāku: arī viņš juta, arī viņš tuvojās kulminācijai.

Kad Džūlzs noslīdēja no viņas auguma, Lūsija saritinājās gultas stūrī un sāka raudāt. Viņa juta briesmīgu kaunu. Bet nākamajā brīdī viņu līdz izbīlim pārsteidza un samulsināja Džūlza sirsnīgie smiekli un pēc tam viņa vārdi:— Ak tu nabaga tumsone, tad tāpēc tu mani visus šos mēnešus atstūmi? Ak tu nejēga . . .— Šo «nejēga» viņš izrunāja ar tādu sirsnīgu maigumu, ka Lūsija pagriezās atpakaļ pret viņu, un viņš piespieda tās kailo augumu sev klāt, teikdams:— Nudien, tu taču esi izkāpusi no viduslaikiem!— Lūsija nerimās raudāt, taču viņa balss skanēja saudzīgi un nomierinoši.

Džūlzs aizdedza cigareti un ielika to viņai mutē, tā ka Lūsija aizrijās ar dūmiem un gribot negribot mitējās raudāt.

— Tagad paklausies,— viņš teica,— ja tu būtu saņēmusi pienācīgu mūsdienu audzināšanu kā katrā kulturālā divdes­mitā gadsimta ģimenē, tavas likstas jau sen būtu novērstas. Šāda kaite ir pavisam kas cits nekā neglīta seja, neveselīga āda vai šķielēšana, kur ķirurģija daudz nevar palīdzēt. Tava kaite drīzāk ir kaut kas tāds kā dzimumzīme vai kārpa uz zoda, vai, teiksim, neglīta auss forma. Beidz skatīties uz to no seksa viedokļa. Izmet no galvas domu, ka tavas lielās maksts dēļ neviens vīrietis nevar tevi mīlēt, jo tā nerada vajadzīgo berzi ar viņa locekli. Tev gluži vienkārši ir nepareizs iegurņa veidojums jeb, kā ķirurgi saka, iegurņa pamata muskulatūras vājums. Parasti tāds rodas pēc dzemdībām, bet dažreiz arī neveiksmīga kaulu veidojuma dēļ. Tā ir bieži sastopama vaina, un daudzas sievietes tās dēļ dzīvo nožēlojamu dzīvi, kaut gan vienkārša operācija visu varētu nokārtot. Daža laba tādēļ pat izdara pašnāvību. Par tevi man tas nenāca ne prātā, jo tev ir tik ļoti skaists augums. Zinādams tavu pagātni, es domāju, ka tevi kavē psiholoģiski iemesli — tu man pietiekami daudz esi stāstījusi par sevi un Saniju. Bet tagad ļauj man tevi kārtīgi izmeklēt, lai es redzu, cik nopietns darbs te ir darāms. Vispirms nomazgājies dušā!

Lūsija noskalojās zem dušas un atgriezās istabā. Pacietīgi pārvarēdams viņas iebildumus, Džūlzs noguldīja viņu gultā izplestām kājām. Viņam dzīvoklī atradās rezerves čemodāns ar medicīnas instrumentiem, un viņš to atvēra. Turpat pie gultas stāvēja neliels galdiņš ar stiklotu virsmu, uz kura atradās citi instrumenti. Džūlzs bija kļuvis ļoti lietišķs un cītīgi taustīja viņu no iekšienes, apļveidā kustinādams un pārvieto­dams pirkstus. Lūsija sāka justies arvien neveiklāk, bet tad Džūlzs noskūpstīja viņai vēderu un gandrīz vai izklaidīgi noteica:— Pirmo reizi es darīju savu darbu ar prieku.— Tad viņš apgrieza Lūsiju uz vēdera un, ievadījis pirkstu viņas zarnā, atkal sāka iztaustīšanu, bet otra roka tikmēr maigi glāstīja viņas kaklu. Pabeidzis Džūlzs apgrieza viņu atkal uz muguras, sirsnīgi noskūpstīja uz lūpām un teica:— Mīlulīt, es tev tur uztaisīšu visu no jauna un pēc tam personīgi izmēģi­nāšu, kā man tas izdevies. Tas būs pirmām kārtām medicīnisks pētījums, un es to varēšu aprakstīt un iesniegt oficiāliem žurnāliem.

Visu Džūlza izturēšanos caurstrāvoja tāda labsirdīga omu­lība un vienlaikus tik neviltota pieķeršanās Lūsijai, ka viņa pamazām pārvarēja savu kaunu un mulsumu. Džūlzs pat sameklēja plauktā kādu medicīnas grāmatu un parādīja viņai attiecīgās kaites aprakstu un ieteikto ķirurģisko palīdzību. Lūsija atklāja, ka viņai tas šķiet gluži interesanti.

— Tas ir arī vispārējās veselības jautājums,— Džūlzs skaid­roja.— Ja tu to nesavedīsi kārtībā, tev vēlāk būs nemitīgas klapatas ar zarnu darbību. Ja šo operāciju neizdara, sieniņas pakāpeniski atslābst arvien vairāk. Tas ir kauns un negods, ka šī vecmodīgā klīrība kavē daudzus ārstus uzstādīt pareizu diagnozi un daudzām sievietēm liek par to klusēt.

— Nerunā par to, lūdzu, lūdzu, nerunā!— Lūsija iesaucās. Džūlzs redzēja, ka viņa joprojām jūt kaunu par savu noslēpumu, ka viņu mulsina šī «nesmukā vaina». Kaut arī viņam savā medicīniski izglītotajā prātā tas šķita ārkārtīgi muļķīgi, viņš bija pietiekami iejūtīgs, lai saprastu meiteni. Tad Džūlzs iedomājās, kas vēl darāms, lai viņa justos labāk.

— Nu labi, tagad es zinu tavu noslēpumu, un man jāpa­stāsta tev savējais,— viņš teica.— Tu vienmēr esi gribējusi zināt, kas man, vienam no jaunākajiem un spožākajiem Aus­trumu krasta ķirurgiem, meklējams šajā pilsētiņā.— Te Džūlzs zobgalīgi atkārtoja dažas avīžrakstu frāzes par sevi.— Patie­sība ir tāda, ka es nodarbojos ar abortiem. Pats par sevi tas nav nekas briesmīgs, un to dara puse no profesionālajiem mediķiem, bet man gadījās iekrist. Man bija draugs, ārsts Kenedijs, ar kuru mēs kopā strādājām internatūrā,— ļoti godīgs dakteris, tomēr viņš apsolījās man palīdzēt. Cik saprotu, Toms Heigens viņam bija teicis — ja kādreiz vajagot palīdzību, lai atceroties, ka Korleones Ģimene viņam ir parādā. Tā nu viņš aprunājās ar Heigenu. Drīz pēc tam es uzzināju, ka apsūdzība atsaukta, taču Medicīnas asociācija un Austrumu krasta veselības pārvalde ierakstījusi mani melnajos sarakstos. Un tad Korleones Ģimene pagādāja man šo darbu. Es strādāju labi. Un daru darbu, kurš kādam jādara. Šīs rēviju meitenes mūžīgi iepinas ķezā, un, ja viņas nāk taisni pie manis, tad taisīt viņām abortus ir vienkāršākais darbs pasaulē. Es izkasu viņām iekšas tāpat kā tu cepešpannu. Fredijs Korleone ir īsts briesmonis. Kamēr es esmu šeit, viņš, pēc mana aprēķina, ir pamanījies piepumpēt kādas piecpadsmit meitenes. Esmu nopietni domājis, ka vajadzēs ar viņu pamatīgi izrunāties par seksu — kā tēvam ar dēlu. It īpaši pēc tam, kad man trīs reizes vajadzēja ārstēt viņam triperi un vienreiz sifilisu. Galīgi nejēdz piesargāties.