Mario Pjūzo - Krusttēvs

Džūlzs apklusa. Viņš bija tīši atļāvies izpaust vairāk, nekā vajadzētu, kaut gan nekad nemēdza tā darīt,— lai Lūsija saprastu, ka arī citiem cilvēkiem ir savi apkaunojoši noslēpumi, pat tādiem, kurus viņa pazīst un pret kuriem jūt zināmu bijību, kā Fredijs Korleone.

Iedomājies, ka tevī ir kaut kas līdzīgs gumijas gabalam, kas zaudējis elastību,— teica Džūlzs.— Nogriežot daļiņu nost, pārējais kļūst stingrāks un atsperīgāks.

Es padomāšu,— sacīja Lūsija, taču viņa jau tobrīd zināja, ka piekritīs operācijai, jo Džūlzs bija pilnīgi ieguvis viņas uzticību. Tad viņai iešāvās prātā kaut kas cits.— Cik tas maksās?

Džūlzs sarauca pieri.— Man šeit nav vajadzīgās iekārtas tādai operācijai, un es pats šajā jomā neesmu īsts speciālists. Bet Losandželosā man ir draugs, kas to pieprot augstākajā līmenī, un viņa rīcībā ir vislabākās slimnīcas aparatūra. Viņš savelk iekšas kinozvaigznēm, kad tās dāmiņas attopas, ka ar sejas un krūšu operācijām vien nepietiek, lai piedabūtu vīrieti viņas mīlēt. Viņš man ir pāris pakalpojumu parādā, tāpēc tas nemaksās neko. Es taisu viņa dāmām abortus. Zini, ja tas neskaitītos neētiski, es tev labprāt nosauktu dažas slavenas kino seksbumbas, kas izdarījušas šo operāciju.Lūsiju acumirklī pārņēma ziņkāre.— Ai, pasaki gan, kuras tās ir!— viņa iesaucās.— Lūdzu, lūdzu!— Tā būtu nepārspē­jama viela patenkošanai, un Džūlzs bija tāds cilvēks, kam droši varēja izrādīt savu sievišķīgo kāri patrīt mēli, nebaidoties no viņa izsmiekla.

— Labi, pateikšu, ja tu šovakar nāksi ar mani uz vakariņām un pēc tam paliksi pie manis,— sacīja Džūlzs.— Mēs esam zaudējuši daudz laika tavu muļķīgo iedomu dēļ, un tagad jāsteidzas to atgūt.

Lūsiju pārņēma milzīga sirsnība pret viņu par visu šo laipno izturēšanos, un viņa pat spēja pateikt:—Tev nav jāguļ ar mani, jo tu zini, ka nekāda prieka nebūs, kamēr esmu tāda.

Džūlzs sāka smieties.— Muļķīte, mana nepārspējamā muļķīte! Vai tiešām tu nekad neesi dzirdējusi, ka var mīlēties arī citādi — daudz senākā un daudz civilizētākā veidā? Vai patiešām tu esi tik bezgala nevainīgs radījums?

— ē, tu par to,— Lūsija novilka.

— Jā gan, par «to»,— viņš zobgalīgi atkārtoja.— Kārtīgas meitenes to nedara, īsti vīrieši to nedara, vai ne? Pat 1948. gadā! Labi, mīlulīt, es varu aizvest tevi pie vienas vecas dāmas tepat Lasvegasā, kura bija visjaunākā skaistule pašā iecienītākajā meitumājā mežonīgo rietumu laikos — šķiet, ap 1880. gadu. Viņai patīk stāstīt par bijušiem laikiem. Vai zini, ko viņa man reiz pastāstīja? Ka visi brašākie prēriju mednieki, visi tie staltie, vīrišķīgie kovboji, vienmēr pieprasījuši meite­nēm franču paņēmienu — to, ko mēs, ārsti, saucam par fellafio un ko tu sauc par «fui, to». Vai tev nekad neienāca prātā pamēģināt «fui, to» ar savu dārgo Saniju?

Pirmo reizi Lūsija viņu no tiesas pārsteidza. Viņa pagriezās pret Džūlzu ar mīklainu, tikko jaušamu smaidu (Monas Lizas smaidu, viņš nosprieda, un viņa zinātniskais prāts tūdaļ pievērsās citai domai: vai tāds varētu būt šīs gadsimtiem vecās mīklas atminējums?) un klusi sacīja:— Ar Saniju es darīju visu.— Šī bija pirmā reize, kad viņa kādam to atļāvās pateikt.

Pēc divām nedēļām Džūlzs Segals stāvēja Losandželosas slimnīcas operāciju zālē un skatījās, kā viņa draugs ārsts Frederiks Kelners operē. Pirms anestēzijas Džūlzs vēl pārlie­cās pār Lūsiju un pačukstēja:— Es viņam teicu, ka tu man esi īpaša meitene, tāpēc viņš tev uztaisīs kārtīgas sieniņas.— Taču iedzertā tablete jau bija Lūsiju mazliet apdullinājusi, un viņa neiesmējās un pat nepasmaidīja. Tomēr draiskā piezīme mazināja bailes no gaidāmās operācijas.

Ārsts Kelners izdarīja iegriezumu ar tādu pašpaļāvību, ar kādu haizivs sakampj drošu laupījumu. Iegurņa muskulatūras plastiskā operācija sastāvēja no divām daļām. Vajadzēja savilkt kopā ļenganos muskuļu kūlīšus. Un, protams, maksts ieeja, pati par sevi iegurņa pamata vārīgākā vieta, bija jāpaceļ, lai tā nesaņemtu tiešu spiedienu no augšas. Maksts sieniņas un iegurņa muskulatūras plastisko operāciju sauca par kolpoperineorafiju.

Džūlzs redzēja, ka tagad ārsts Kelners rīkojas ļoti uzma­nīgi, jo vajadzēja piesargāties, lai grieziens nebūtu pārāk dziļš un neskartu taisno zarnu. Nekā īpaši sarežģīta tur nebija, Džūlzs bija pārbaudījis visus rentgena uzņēmumus un analī­zes. Nekam neparedzētam nevajadzēja gadīties, taču jāņem vērā, ka ķirurģijā kaut kas neparedzēts var gadīties vienmēr.

Kelners darbojās ap starpsienas joslu un ar T veida pinceti turēja maksts strēmeli, atsedzot tūpļa muskuli un šķiedras, kas veidoja tā apvalku. Kelnera cimdotie pirksti atbīdīja sānis vaļīgos saistaudus. Džūlzs pētīja maksts sieniņu, bažīdamies, vai neatklāsies vēnas — bīstams signāls, kas liecinātu par zarnas ievainojumu. Bet vecais Kelners savu darbu prata. Viņš savienoja audus jaunā veidojumā tikpat veikli, kā galdnieks sanaglo divus koka spraišļus.

Ārsts atdalīja lieko maksts sieniņu un uzmanīgi uzlika šuvi, raudzīdamies, lai neizveidotos nevēlami izciļņi. Tad viņš mēģināja iebīdīt sašaurinātajā atverē trīs pirkstus, pēc tam divus. Ar šiem diviem viņš dziļi iztaustīja maksti un īsu mirkli pacēla skatienu pret Džūlzu; zilās acis virs maskas nebēdīgi iezibējās, kā jautājot, vai jaunais veidojums būs pietiekami šaurs. Nākamajā brīdī viņš bija atkal visu uzmanību pievērsis šuvēm.Un tad viss bija galā. Viņi izstūma ratus ar Lūsiju pēcoperāciju telpā, un Džūlzs tagad varēja aprunāties ar Kelneru. Kelners šķita lieliskā omā, un tā bija droša zīme, ka viss izdevies labi.— Bez. sarežģījumiem, veco zēn,— viņš sacīja Džūlzam.— Nekādu izaugumu, ļoti vienkāršs gadījums. Viņai ir brīnišķīgs miesas tonis, šajos gadījumos tāds parasti nemēdz būt, un tagad viņa ir pilnīgi gatava visiem dzīves jaukumiem. Es jūs apskaužu, veco zēn. Protams, jums drusciņ būs jāpagaida, bet pēc tam es garantēju, ka būsiet apmierināts ar manu darbu.Džūlzs iesmējās.— Jūs esat īsts Pigmalions, dakter! Nudien, jūs bijāt lielisks.Ārsts Kelners tikai nosēcās.— Tā ir tīrā bērnu spēle, tāpat kā tie jūsu aborti. Ja vien sabiedrība būtu saprātīgāka, tādi patiešām talantīgi vīri kā mēs varētu darīt atbildīgu darbu un šo niekošanos atstāt pūšļotājiem. Starp citu, es jums nākošne­dēļ aizsūtīšu vienu meiteni — ļoti jauku meiteni; taisni viņas ir tās, kas vienmēr iekļūst ķibelē. Tad mēs par šodienu būsim kviti.Džūlzs paspieda viņa roku.— Paldies, dakter. Atbrauciet kādreiz arī pats, un es parūpēšos, lai spēļu nams jūs uzņem, kā pieklājas.Kelners greizi pasmaidīja.— Es ar azartspēlēm nodarbojos katru dienu, un man nav nekādas vajadzības pēc jūsu ruletes ratiem un kāršu galdiem. Es jau tāpat pietiekami bieži sacenšos ar likteni. Jūs šeit iztukšosiet sevi, Džūlz. Vēl pāris gadu, un varēsiet teikt sveikas jebkādai nopietnai ķirurģijai. Tur nekas vairs nesanāks.— Un viņš aizgriezās.Džūlzs zināja, ka tas nav pārmetums, bet brīdinājums. Tomēr viņa sirdi tas sažņaudza kā knaiblēs. Tā kā Lūsijai vismaz vēl divpadsmit stundas bija jāpavada pēcoperāciju telpā, viņš devās uz pilsētu un piedzērās. Pa daļai arī aiz priecīgā atvieglojuma par to, ka Lūsijas operācija izdevusies tik veiksmīgi.Nākamajā rītā, kad Džūlzs aizgāja uz slimnīcu apraudzīt Lūsiju, viņš pārsteigts ieraudzīja, ka pie viņas gultas sēž divi vīrieši un istaba pilna puķēm. Lūsija gulēja pussēdus, atbalstī­jusies spilvenos, un viņas seja staroja priekā. Džūlzs bija pārsteigts tāpēc, ka Lūsija viņam bija teikusi — ar savu ģimeni viņai sakari pārtraukti un nevienam nevajag neko ziņot, ja vien negadās liktenīgi sarežģījumi. Protams, Fredijs Korleone zināja, ka Lūsija aizgājusi uz slimnīcu izdarīt nelielu operāciju; tas bija jāpaziņo, lai viņi abi dabūtu dažas brīvdienas, un Fredijs bija teicis Džūlzam, ka viesnīca parūpēšoties par Lūsijai piesūtītajiem rēķiniem.Lūsija iepazīstināja atnācējus, un vienu no vīriešiem Džūlzs pazina tūlīt. Slavenais Džonijs Fontāne. Otrs viesis bija liels, muskuļots parupja izskata itāliešu puisis, vārdā Nino Valenti. Abi paspieda Džūlzam roku un pēc tam vairs nepie­vērsa viņam nekādu uzmanību. Viņi jautri sarunājās ar Lūsiju, pļāpāja par vecajiem laikiem Ņujorkā, par ļaudīm un notiku­miem, kas Džūlzam bija pilnīgi sveši. Tāpēc viņš sacīja Lūsijai:—Es ieskriešu vēlāk — man vēl jāsatiek ārsts Kelners.