Mario Pjūzo - Krusttēvs

Bet tu taču brīvprātīgi pieteicies karot par savu zemi, tu biji kara varonis,— teica Keja.— Kas tevi pēkšņi tā pārvērta?

Nav lielas jēgas par to spriedelēt,— atbildēja Maikls. — Varbūt es esmu īsti vecmodīgs, konservatīvs tips, kādi izaug tavā mazpilsētiņā. Es rūpējos pats par sevi, par savu dzīvi. Valdības par saviem cilvēkiem daudz nedomā, un tāds ir rezultāts, bet arī tas nav viss. Tagad es varu teikt tikai to, ka man jāpalīdz tēvam, jābūt viņa pusē. Un tev jāizšķiras — būt manā pusē vai nebūt.— Viņš pasmaidīja.— Laikam jau nebija diez cik gudri runāt par precēšanos. Ķeja paplikšķināja pa gultu.

— Par precēšanos es vēl nezinu, bet man divus gadus vīrieša nav tuvumā bijis, tāpēc tu tagad tik viegli cauri netiksi. Nāc šurpu pie manis!

Kad viņi atkal gulēja līdzās un gaisma bija nodzēsta, Keja pačukstēja:— Vai tu tici, ka man nav bijis neviena, kopš tu aizbrauci?

Ticu,— atbildēja Maikls.

Un tev?— viņa jautāja vēl klusāk.

Man bija,— Maikls atbildēja un juta Kejas augumu mazliet saspringstam.— Bet nu jau pagājis pusgads.

Tā bija patiesība. Kopš Apolonijas nāves līdz šai dienai viņam nebija piederējusi neviena sieviete.

Krāšņi iekārtoto istabu logi pavēra skatienam mākslīgo pasaku valstību viesnīcas aizmugurē, kur spilgti oranžu gaismekļu virtenes apgaismoja pārstādītās palmas un abu milzīgo peldbaseinu tumšajā zilumā dzirkstīja tuksneša zvaigžņu atspulgi. Pie apvāršņa rindojās smilšu un akmeņu kalni, kas iejoza neona ielejā gulošo Lasvegasu. Džonijs Fontāne palaida vaļā smago, grezni izšūto pelēko aizkaru un pagriezās uz istabas pusi. Īpaši ataicināta četru cilvēku komanda — spēles pārzinis, kāršu dalītājs, rezervists un kokteiļu iznēsātāja savā pieticī­gajā naktskluba ietērpā — veica nepieciešamos priekšdarbus privātai kāršu spēlei. Nino Valenti gulēja uz viesistabas dīvāna ar lielu viskija glāzi rokā. Viņš vēroja, kā kazino ļaudis uzstāda «acītes» galdiņu ar īstiem, polsterētiem spēles krēs­liem gar pakavveidīgi izliekto ārmalu.— Prīmā, vecīši,— viņš neskaidri novilka, lai gan balsī īstu dzērumu vēl nevarēja manīt.— Džonij, nāc un uzspēlē kopā ar mani pret tiem trim dienaszagļiem! Man pēdējā laikā veicas. Mēs viņus noģērb­sim plikus.

Džonijs apsēdās uz kājsoliņa pretī dīvānam.— Tu taču zini, ka es nespēlēju,— viņš teica.— Kā jūties, Nino?Nino Valenti greizi pasmīnēja.— Pa pirmo! Ap pusnakti atnāca skuķi, pēc tam uzkodu, un tad atkal pie acītes. Vai tu zini, ka es šos apspēlēju gandrīz par piecdesmit tūkstošiem un nu šie jau nedēļu neatkāpjas no manis?

— Mjā,— Džonijs Fontāne novilka.— Kam tu tos taisies atstāt, kad noliksi karoti?

Nino iztukšoja glāzi līdz dibenam.— Džonij, no kurienes tev tāda kaifotajā slava? Tu tak esi drūmākais murmulis, Džonij! Tētīt žēlīgais, kuram katram caurbraucējam šai pilsētā ir vairāk asuma nekā tev!

— Jā, jā,— Džonijs atmeta.— Vai aiznest tevi pie tā kāršu galda?

Nino izslējās uz dīvāna sēdus un stingri iespieda pēdas paklājā.— Es pats varu aiziet,— viņš noteica. Ļāvis glāzei nokrist uz grīdas, viņš piecēlās kājās un itin drošā solī aizgāja līdz uzrīkotajam acītes galdam. Dalītājs bija gatavs uzsākt spēli. Pārzinis stāvēja viņam aiz muguras un visu vēroja. Rezervists sēdēja uz krēsla mazliet tālāk no kāršu galda. Kokteiļu iznēsātāja apsēdās uz cita krēsla, kuru novietoja tā, lai neizlaistu no redzesloka nevienu Nino Valenti kustību.

Nino paklāudzināja pa rupjo, zaļo galda virsmas audumu. — Žetonus!— viņš uzsauca.

Spēles pārzinis izvilka no kabatas bloknotu, kaut ko uzrakstīja uz lapiņas un kopā ar nelielu pildspalvu pasniedza to Nino.

— Lūdzu, mister Valenti,— viņš teica.— Parastie pieci tūk­stoši iesākumam.

Nino uzšvīkāja lapiņas apakšā savu parakstu, un pārzinis ielika to kabatā. Tad viņš pamāja dalītājam.

Ar neticamu pirkstu veiklību dalītājs izņēma no galdā iebūvētajiem plauktiņiem melnu un zeltītu simtdolāru žetonu kaudzītes. Nepagāja ne piecas sekundes, kad Nino priekšā jau stāvēja piecas vienāda augstuma kaudzītes no simtdolāru žetoniem, katrā kaudzītē pa desmit ripiņām.

Uz zaļās galda virsmas pretī katrai paredzētā spēlētāja vietai bija iezīmēti seši balti kvadrāti, mazliet lielāki par spēļu kārts apmēriem. Tagad Nino novietoja likmes — atsevišķus žetonus — uz trim no šiem kvadrātiem, tātad sagatavojās spēlēt trīskārtīgi, ikreiz pa simt dolāriem. Viņš atteicās ņemt riska kārti, jo dalītājam rokā bija kārts ar vairāk nekā sešiem punktiem — kārts, ar ko viegli pārsniegt vajadzīgo skaitu, un dalītājs tiešām pārsniedza acīti. Nino savāca žetonus un pagriezās pret Džoniju Fontāni.— Re, kā vajag sākt, Džonij!

Džonijs pasmaidīja. Tik aizrautīgiem spēlmaņiem kā Nino gan parasti pirms spēles nelika parakstīt lapiņu. Šādos gadīju­mos pietika ar mutisku norunu. Varbūt viņi baidījās, ka Nino dzēruma dēļ neatcerēsies norunāto summu. Viņi nezināja, ka Nino atceras visu.

Nino atkārtoti uzvarēja un pēc trešās spēles pameta ar pirkstu kokteiļu meitenei. Viņa aizgāja pie bāra otrā istabas galā un ielēja Nino parasto porciju — lielu glāzi rudzu viskija. Nino satvēra glāzi un paņēma to otrā rokā, lai varētu apskaut oficianti.— Apsēdies, pelīt, un izspēlē kādu reizi, varbūt laimēsi kaut ko priekš manis!

Kokteiļu iznēsātāja bija ļoti skaista meitene, taču Džonijs redzēja, ka viņa ir auksta profesionāle, kam nav savas personības, kaut arī viņa pūlas ar izturēšanos pierādīt pretējo. Viņa veltīja Nino platu smaidu, taču acis zibēt zibēja alkās pēc kāda melnā vai zeltītā žetona. Un kāpēc ne, velns lai parauj, Džonijs nodomāja. Viņam tikai bija žēl, ka Nino par savu naudu nedabū neko labāku.

Nino ļāva oficiantei dažas reizes izspēlēt, tad iedeva viņai vienu no žetoniem un iepliķēja pa dibenu — par zīmi, ka viņai laiks pazust no galdiņa. Džonijs pamāja meitenei, lai atnes viņam dzērienu. Viņa to izdarīja, taču tā, it kā spēlētu pašu dramatiskāko epizodi pašā dramatiskākajā pasaules kinofilmā. Viņa vērsa pret lielo Džoniju Fontāni visu savu sievišķo šarmu. Iedegusi acīs aicinošas liesmiņas un mazliet pavērusi muti, it kā grasītos savā neslēptajā kaislē ar zobiem iecirsties pirmajā sastaptajā objektā, viņa uzsvērti pavedinošā gaitā tuvojas Džonijam. Viņa atgādināja dzīvnieku mātīti riesta laikā, taču tā bija apzināta spēle. Ak Dievs, nodomāja Džonijs Fontāne, atkal jau viena no tām! Šādi visbiežāk izturējās sievietes, kas gribēja iedabūt viņu gultā. Gājiens parasti izdevās tikai tad, kad viņš bija pamatīgi piedzēries, bet šobrīd viņš tāds nebija. Džonijs veltīja meitenei vienu no saviem skatuves smaidiem un sacīja:— Paldies, pelīt!— Meitene ieskatījās viņam acīs un pavēra lūpas pateicīgā smaidā; viņas skatiens aizplīvurojās, ķermeņa augšdaļa virs tievajām, garajām, tīkliņzeķēs tērpta­jām kājām viegli atliecās atpakaļ un saspringa. Izskatījās, ka šajā ķermenī rūgst arvien neprātīgākas alkas, krūtis šķita briestam un laužamies ārā no plānās, dziļi izgrieztās blūzes. Tad viņas augums viscaur nodrebēja gluži kā saldkaisles uzplūdā. Viņa izskatījās pilnīgi kā sieviete orgasma brīdī — un tikai tāpēc, ka Džonijs Fontāne viņai uzsmaidījis un pateicis: «Paldies, pelīt.» Teicami nospēlēts. Labāk, nekā Džonijam bija gadījies redzēt jebkad agrāk. Taču viņš jau sen zināja, ka tā ir spēle. Turklāt visai bieži izrādījās, ka no meitenēm, kas šādi izturas, gultā nekā prātīga nav.