Mario Pjūzo - Krusttēvs

Džonijs noraudzījās, kā viņa atgriežas savā vietā, un sāka lēnām malkot dzērienu. Viņam negribējās vēlreiz noskatīties šīs nejēdzības. Šovakar viņš nebija tādā noskaņojumā.

Apmēram pēc stundas Nino Valenti sāka pamazām zaudēt apziņu. Vispirms viņš meklēja, kur atbalstīties, tad atšļuka atpakaļ un visbeidzot gāzās lejā no krēsla taisni uz grīdas. Taču spēles pārzinis un rezervists jau pēc pirmajām pazīmēm modri sekoja katrai viņa kustībai un paspēja noķert viņu jau kritienā. Pacēluši Nino, viņi to ienesa cauri drapētajai durvju ailei guļamistabā.Džonijs noskatījās, kā oficiante palīdz abiem vīriem iz­ģērbt Nino un iestumt viņu gultas palagos. Spēles pārzinis saskaitīja Nino žetonus un atzīmēja vajadzīgo bloknotā, tad palika stāvam pie galdiņa, sargādams dalītāja žetonus.

— Vai tā viņam iet jau sen?— Džonijs jautāja pārzinim. Pārzinis paraustīja plecus.— Šovakar nolūza agri. Pirmajā

reizē mēs atsaucām viesnīcas ārstu, un tas misteram Valenti kaut ko iedeva un vēl noskaitīja kaut kādas pamācības. Pēc tam Nino mums teica, lai tādās reizēs ārstu nesaucot, bet tikai noliekot viņu gulēt, un nākamajā rītā viss būšot labi. Tā nu mēs tagad darām. Ir gan tam cilvēkam veiksme — šovakar atkal laimēja, pie tam veselus trīs tūkstošus!

— Nu labi,— Džonijs Fontāne teica,— šovakar tomēr pasauksim viesnīcas ārstu. Ja vajadzīgs, izziņojiet pa skaļruni kazino zālē.

Pēc nepilnam piecpadsmit minūtēm viesnīcas istabā ieso­ļoja Džūlzs Segals. Džonijs ērcīgi nosprieda, ka šis tips nekad un nekur neizskatās pēc ārsta. Šovakar viņam mugurā bija zils, vaļīgs triko krekls ar baltu apmali un kailās kājas ieautas baltās, tādās kā zamšādas kurpēs. Tradicionāli melnā ārsta soma piešķīra viņam pavisam jocīgu izskatu.

—Jums drīzāk derētu nēsāt savus instrumentus golfa somā,— Džonijs piezīmēja.

Džūlzs saprotoši pasmīnēja.— Jā, šī mediķu soma ir liela neērtība. Mūžīgi pārbiedē cilvēkus. Būtu kaut vai mainījuši krāsu!Viņš devās pie gultā gulošā Nino. Atvērdams somu, viņš sacīja Džonijam:— Paldies par to čeku, ko man kā konsultan­tam atsūtījāt. Tas bija pārāk devīgi. Neko tik izcilu es neizdarīju.

— Jā, jā, kā tad,— atmeta Džonijs.— Un vispār — tas bija tik sen, ka par to nav vērts runāt. Kas ir ar Nino?

Džūlzs ātri pārbaudīja sirdsdarbību, pulsu un asinsspie­dienu. Izņēmis no somiņas adatu, viņš to ar ierastu kustību iedūra Nino rokā un nospieda šļirces virzuli. Nino nekustīgā, pelnu pelēkā seja pamazām atguva sārtumu, it kā asinis viņā būtu sākušas riņķot straujāk.

— Diagnoze ir ļoti vienkārša,— Džūlzs enerģiski noteica. — Man bija iespēja viņu izmeklēt un izdarīt dažas analīzes, kad viņš te ieradās pirmoreiz un zaudēja samaņu. Kamēr viņš vēl nebija atguvies, es liku nosūtīt viņu uz slimnīcu. Viņam ir diabēts vieglā, stabilā formā, un tas nav nekas briesmīgs, ja gādā par pareizu ārstēšanu, ievēro diētu un tā tālāk. Bet viņš tam stūrgalvīgi nepievērš uzmanību. Turklāt viņš ir cieši apņēmies nodzerties līdz nāvei. Aknas viņam jau krietni cietušas, un drīz arī smadzenes būs pagalam. Pašlaik viņš atrodas vieglā diabētiskā komā. Es silti iesaku ievietot viņu iestādē.Džonijs atviegloti uzelpoja. Tas nevar būt nekas pārāk nopietns, un Nino tikai vairāk sevi jāuzmana.— Jūs domājat — ārstēties pret dzeršanu?— viņš jautāja.

Džūlzs aizgāja pie bāra viņā istabas malā un samaisīja sev dzērienu.— Nē,— viņš atbildēja,— es domāju, pret nojūgšanos. Citiem vārdiem, trakonamā.

Beidziet ākstīties!— Džonijs atcirta.

Es nejokoju,— sacīja Džūlzs.— Psihiatriju es sīkumos nepārzinu, bet kaut ko no tās sajēdzu — arī tā ir daļa no mana amata. Jūsu draugu Nino var savest itin ciešamā kārtībā, ja vien nav pārāk sabeigtas aknas, bet to jau īsti parāda tikai līķa sekcija. Taču galvenā vaina viņam ir galvā. Viņam nemaz nerūp, vai viņš nomirs vai dzīvos, varbūt viņš pat tīšām dzen sevi kapā. Kamēr nav izārstēta šī vaina, nav nekādu cerību viņu izglābt. Tāpēc es saku: viņš jāievieto slēgtā iestādē, kur viņš saņemtu nepieciešamo psihiatrisko ārstēšanu.

Pie durvīm atskanēja klauvējiens, un Džonijs devās tās atvērt. Nācēja bija Lūsija Mančīni. Viņa apkrita Džonijam ap kaklu un noskūpstīja viņu.— Ai, Džonij, cik jauki tevi atkal redzēt!— viņa iesaucās.

— Jā, pagājis labs brīdis,— Džonijs Fontāne teica. Viņš ievēroja, ka Lūsija ir pārvērtusies. Viņa bija kļuvusi krietni tievāka, daudz glītāk ģērbusies un prata pievilcīgāk nest tērpu. Zēniskais matu sakārtojums labi piestāvēja viņas sejai. Viņa izskatījās jaunāka un valdzinošāka nekā jebkad agrāk, un Džonijam iešāvās prātā, ka šeit, Lasvegasā, Lūsijas sabiedrība būtu ļoti patīkama. Nudien, vienreiz nekaitētu pakavēt laiku ar kārtīgu skuķi. Bet, nepaspējis vēl laist darbā savu pievilcību, viņš atcerējās, ka Lūsija ir ārsta meiča. Tātad atkrīt. Viņš apmierinājās ar draudzīgu smaidu un noprasīja:— Ko tu te vakarā meklē Nmo istabā, ko?

Lūsija iebuksnīja viņam pa plecu.— Man teica, ka Nino neesot labi un pie viņa atnācis Džūlzs. Gribēju zināt, vai nevajag kaut ko palīdzēt. Cerams, ka Nino nav nekas nopietns?

— Skaidrs, ka nav,— atmeta Džonijs.— Viss būs labākajā kārtībā.

Džūlzs Segals sēdēja, atgāzies dīvānā.— Ne velna nebūs!— viņš noskaldīja.— Es iesaku visiem uzkavēties tepat, kamēr Nino nāk pie saprašanas. Un tad kopīgi centīsimies pierunāt viņu ārstēties klīnikā. Lūsij, tu viņam patīc, varbūt tu varētu palīdzēt. Džonij, ja jūs viņam esat īsts draugs, arī jūs piekritīsiet. Citādi vecā zēna aknas itin drīz kļūs par ekspo­nātu numurs viens kādā universitātes medicīnas laboratorijā.Džoniju kaitināja ārsta nevērīgā pašapziņa. Par ko tas ķēms sevi iedomājas? Viņš gribēja tieši tā arī pasacīt, bet tad no gultas atskanēja Nino balss:— Ē, veco zēn, baigi derētu viens mēriņš!Nino bija piecēlies sēdus. Greizi uzsmaidījis Lūsijai, viņš izplēta rokas un teica:— Cau, mazulīt, nāc šurp pie vecā Nino!— Lūsija apsēdās uz gultas malas un īsi apkampa Nino. Dīvainā kārtā Nino šobrīd izskatījās pavisam labi, kā jebkurš normāls un vesels cilvēks.Viņš skaļi noklakstināja pirkstus.— Nu, kas ir, Džonij, atnes man ieraut! Rīts vēl tālu. Pie velna, kur ir mans acītes galds?Džūlzs iedzēra garu malku no savas glāzes un teica Nino:— Jūs nedrīkstat dzert. Ārsts jums to aizliedz.

Nino veltīja viņam iznīcinošu skatienu.— Lai tas ārsts iet dirst!— Tad viņš uzplāja sejai mākslotu nožēlas izteiksmi. — Hei, Džū, tas esat jūs! Ak tad jūs esat mans ārsts? Nē, veco zēn, tas nebija par jums. Džonij, padod man glāzi, citādi es celšos augšā un paņemšu pats!

Džonijs paraustīja plecus un paspēra soli uz bāra pusi. Džūlzs vienaldzīgā balsī atkārtoja:— Es teicu, ka viņš to nedrīkst.

Džonijs zināja, kāpēc Džūlzs viņu tā tracina. Ārsta balss vienmēr bija vēsa un rāma, viņš neuzsvēra nevienu vārdu, lai cik skarbs tas būtu, allaž runāja klusi un apvaldīti. Ja viņš brīdināja, tad tikai ar vārdiem, bet balss palika neitrāla vai pat nevērīga. Tieši tas aizkaitināja Džoniju un pamudināja piepil­dīt Nino glāzi ar viskiju. Vēl neiedevis to draugam, viņš pār plecu izmeta uz Džjūļza. pusi:— No šitā tak laikam beigts nebūs, ko?

— Nē, beigts nebūs,— Džūlzs mierīgi atbildēja. Lūsija paskatījās uz viņu ar bažām un, šķiet, gribēja kaut ko sacīt, tomēr palika klusu. Tikmēr Nino paņēma glāzi un salēja viskiju sev rīklē.