Mario Pjūzo - Krusttēvs

Džonijs lūkojās lejup uz Nino ar smaidu: parādījām gan pigu tam nekaunam ārstam! Piepeši Nino iegārdzās, viņa seja kļuva gandrīz zila, un viņš sāka rīstīties pēc elpas. Ar visu augumu viņš pasviedās augšup kā zivs, un acis nedabiski izspiedās asinīm pielijušajā sejā. Džūlzs piesteidzās gultai no otras puses, pretī Džonijam un Lūsijai. Satvēris Nino aiz kakla, viņš to stingri saturēja un iegrūda tam plecā tuvu kaklam adatu. Nino ķermenis kļuva ļengans, raustīšanās aprima, un pēc brīža viņš noslīga spilvenos. Viņa acis aizvērās.

Džonijs, Lūsija un Džūlzs atgriezās viesistabā un apsēdās pie lielā, smagnējā kafijas gaida. Lūsija pacēla viena jūraszaļā aparāta klausuli un pasūtīja kafiju un kaut ko ēdamu. Džonijs bija aizgājis pie bāra un maisīja sev dzērienu.— Vai jūs zinājāt, ka tam viskijam būs šitāda iedarbība?— Džonijs noprasīja.

Džūlzs paraustīja plecus.— Diezgan droši paredzēju.

Tad kāpēc nebrīdinājāt mani?— Džonijs skarbi jautāja.

Es jūs brīdināju,— Džūlzs atbildēja.

Nebrīdinājāt vis tā, kā vajag!— Džonijs saltās dusmās iesaucās.— Kretīns gatavais, nevis ārsts! Par visu jums nošķau­dīties! Jūs man sakāt, ka Nino jābāž trakomājā, un pat nepūlaties nosaukt to pieklājīgā vārdā — par klīniku! Jums patīk paņirgt par citiem, vai ne?

Lūsija, nodūrusi galvu, skatījās sev klēpī. Džūlzs joprojām ar smaidu raudzījās uz Fontāni.— To glāzi jūs Nino būtu iedevis, lai tur vai kas. Jums vajadzēja parādīt, ka nedomājat uzklausīt manas pavēles un norādījumus. Vai atceraties, ka pēc tēs kakla pārbaudes jūs man piedāvājāt kļūt par savu personisko ārstu? Es atteicos, tāpēc ka zināju: mēs abi nekad nesapratīsimies. Ārsts sevi mēdz uzskatīt par dievu, par mūsdienu sabiedrības augstāko priesteri, un tā ir daļa no viņa atalgojuma. Bet jūs pret mani nekad tā neizturētos. Es jums būtu dievs sulaiņa kārtā. Tāpat kā tie ārsti, kas jums ir Holivudā. No kurienes jūs tādus vispār izrokat? Ak kungs, vai viņi tiešām neko nesajēdz, jeb vai viņiem viss vienalga? Viņiem taču jāzina, kas notiek ar Nino, bet viņi tikai grūž tam visādas draņķa zāles, lai viņš ilgāk tā varētu turpināt. Staigā smokingos un bučo jums pakaļu, tāpēc ka jūs esat ievērojams kinoaktieris, un jūs tādēļ domājat, ka viņi ir izcili ārsti. Ek jūs, kinodakteri, vai jums ir sirds vai nav? It kā jābūt, vai ne? Bet viņiem nospļauties par to, vai jūs esat dzīvs vai miris. Taču man ir tāds sīks, varbūt nepiedodams hobijs, ka es gribu noturēt cilvēkus pie dzīvības. Es ļāvu, lai jūs iedodat Nino to dzeramo, jo gribēju jums parādīt, kas ar viņu var notikt.— Džūlzs paliecās uz Džonija Fontānes pusi, joprojām runādams rāmā, bezkaislīgā balsī.— Jūsu draugs ir ļoti tuvu savam galam. Vai jūs to saprotat? Viņam nav nekādu cerību palikt dz ivam bez ārstēšanās un stingras medicīniskas uz­raudzības. Viņa asinsspiediens, diabēts un sliktie ieradumi jebkurā brīdī var novest pie smadzeņu asinsizplūduma. Vien­kārši pajuks smadzenes. Vai jūs to spējat apjēgt? Jā, taisni tā es teicu — trakonams. Es gribu, lai jūs saprastu, kas vajadzīgs. Citādi jūs necelsiet ne ausu. Izteikšos vēl skaidrāk. Jūs varat izglābt savu veco draugu, ja ieliksiet viņu iestādē. Ja ne, varat kaut tūliņ dot viņam beidzamo atvadu skūpstu.

— Džūlz, mīļais Džūlz, neesi tik ass,— Lūsija nomurmi­nāja.— Tikai pasaki, un viss.

Džūlzs piecēlās. Džonijs Fontāne ar gandarījumu konsta­tēja, ka ārsta parastais vēsais miers zudis. Arī viņa balss vairs neskanēja tik rāmi un vienmērīgi

— Vai jūs domājat, ka man pirmoreiz līdzīgos apstākļos jārunā ar tādiem cilvēkiem kā jūs?— Džūlzs noprasīja.— Esmu to darījis dienu no dienas. Lūsija saka — neesi ass, bet viņa nesaprot, cik tas nopietni. Cik neesmu cilvēkiem teicis: neēdiet tik daudz, citādi nomirsiet, nesmēķējiet tik daudz, citādi nomirsiet, nestrādājiet tik daudz, citādi nomirsiet, nedze­riet tik daudz, citādi nomirsiet. Neviens neklausās. Vai zināt, kāpēc? Tāpēc, ka es nesaku: jūs nomirsiet rīt. Labi, varu jums pateikt, ka Nino patiešām var nomirt jau rīt.

Džūlzs aizgāja pie bāra un sajauca sev vēl vienu kokteili. — Nu, kā būs, Džonij, vai liksiet Nino iestādē?

— Es nezinu,— Džonijs atbildēja.

Džūlzs ātri iztukšoja glāzi turpat pie bāra un piepildīja to no jauna.— Ziniet, tas tiešām ir dīvaini — cilvēks var nosmēķēties līdz nāvei, nodzerties līdz nāvei, nostrādāties līdz nāvei un pat pārēsties līdz nāvei. Bet to visu uzskata par pieļaujamu. Vienīgais, ko no medicīnas viedokļa nevar izdarīt, ir nomīlēties līdz nāvei, bet tieši tur tiek likti vislielākie šķēršļi.— Viņš apklusa, lai iztukšotu glāzi.— Bet arī tur nelaimju netrūkst, vismaz sievietēm. Es esmu izmeklējis sievietes, kurām vairs nedrīkstēja būt bērni. «Tas ir bīstami,» es viņām skaidroju. «Jūs varat nomirt,» es teicu. Un pēc mēneša viņas atskrien pie manis ziedošiem vaigiem un saka: «Dakter, man liekas, ka es esmu stāvoklī,»— un tā patiešām ir. «Bet tas ir bīstami,» es viņām saku. Tolaik es vēl runāju ar izteiksmi. Un viņas man uzsmaida un atbild: «Bet mēs ar vīru esam stingri katoļi,»— re, tā viņas saka.Pie durvīm atskanēja klauvējiens, un divi oficianti iestūma ratiņus ar ēdienu un sudraba kafijas traukiem. Viņi izņēma no ratiņu apakšas saliekamu galdiņu un sakārtoja to maltītei.

Brīdi visi trīs klusēdami ēda Lūsijas pasūtītās karstās sviestmaizes un dzēra kafiju. Tad Džonijs atlaidās sēdeklī un aizdedzināja cigareti.— Tātad jūs cenšaties glābt dzīvības. Kā tad jūs varējāt ķerties pie abortiem?

Pirmo reizi pa visu šo laiku ierunājās Lūsija:— Viņš gribēja palīdzēt meitenēm, kas nonākušas grūtībās,— meitenēm, kas varētu izdarīt pašnāvību vai sadomātu tikt vaļā no bērna ar bīstamiem līdzekļiem.Džūlzs pasmaidīja un nopūtās.— Tik vienkārši tas nav. Beidzot es biju kļuvis ķirurgs. Man ir labas rokas, kā mēdz izteikties bumbas spēlētāji. Bet es biju tik labs savā darbā, ka man pašam kļuva no sevis bail. Es uzšķēržu kādam nabagam vēderu un skaidri redzu, ka viņam jāmirst. Es izgriežu audzēju un labi zinu, ka tas atjaunosies, tomēr sastāstu tam nabaga cilvēkam pasakas un ar laipnu smaidu aizsūtu viņu mājās. Atnāk kāda nelaimīga sieva, un es viņai nogriežu vienu krūti. Pēc gada viņa atkal ir klāt, un es nogriežu otru krūti. Vēl pēc gada es viņai izskrāpēju visas iekšas kā sēklas no melones. Un pēc tam viņa tik un tā nomirst. Un visu šo laiku vīri zvana un prašņā: «Ko rāda analīzes? Ko rāda analīzes?» Es pieņēmu sekretāri, kas atbildētu uz visiem šiem zvaniem. Pacientus pieņēmu tikai tad, kad tie bija pilnīgi sagatavoti izmeklēšanai, pārbaudēm vai operācijai. Kopā ar upuri es pavadīju tik maz laika, cik vien iespējams, jo galu galā man taču bija darba pilnas rokas. Un pašās beigās es pāris minūšu atvēlēju vīriem. «Tās ir beigas,» es teicu. Bet viņi šo pēdējo vārdu nekad nedzirdēja. Sākumā es domāju, ka varbūt pats neviļus pieklu­sinu balsi, to teikdams, tāpēc centos runāt skaļāk. Bet viņi tik un tā nedzirdēja. Viens vīrs man pat pārjautāja: «Ko jūs tur melšat, kādas sveikas?»— Džūlzs sāka smieties.— Beigas, svei­kas, pie velna ar visu! Sāku taisīt abortus. Ērts, viegls darbs, un visiem labi — tikpat kā nomazgāt traukus un atstāt tīru izlietni. Tas man bija pa prātam. Man tas patika — es ļoti labprāt taisīju abortus. Es neticu, ka divus mēnešus vecs dīglis ir cilvēciska būtne, tāpēc šādu problēmu man nebija. Es palīdzēju jaunām meitenēm un precētām sievām izkļūt no ķibeles un pelnīju kārtīgu naudu. Biju ticis prom no frontes priekšējām līnijām. Kad mani pieķēra, es jutos kā sagūstīts dezertieris. Tomēr man laimējās — kāds draugs izmantoja savu ietekmi, un no tiesas es izspruku, taču tagad lielās slimnīcās man neļauj operēt. Tāpēc es esmu šeit. Un atkal dodu prātīgus padomus, kas atkal tiek laisti gar ausīm, tieši tāpat kā vecajos, labajos laikos.